«Skaņu meža» dalībniece Anna Ķirse: «Es nemēģinu aizpildīt ēteru»

CopyDraugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Publicitātes foto

Anna Ķirse, viena no savdabīgākākajām Latvijas jaunajām komponistēm, savas muzikālās intereses sākotnēji realizēja neatkarīgajā mūzikā, līdz 2013. gadā iestājās Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas docenta Rolanda Kronlaka kompozīcijas klasē. Studijas viņa absolvēja lektora Jāņa Petraškeviča klasē un turpina strādāt vienlaicīgi kā akadēmiskajā, tā neatkarīgajā mūzikā, un arī kā skaņu celiņu autore. Mākslinieci galvenokārt interesē akadēmiskās un elektroakustiskās mūzikas sintēze. Viņas kompozīcijās nereti dzirdama neatkarīgās un elektroniskās mūzikas ietekme, un vēlme akustisko instrumentu skanējumu izvērst viņpus ierastajām robežām.

Šonedēļ, 13. oktobrī nepieradinātās mūzikas festivālā «Skaņu mežs» notiks Ķirses darba «Artifex Auditionis» pirmatskaņojums. Darbs ir rakstīts deviņiem spēlētājiem; diriģēs Artūrs Gailis.

Sagaidot festivālu, Anna Ķirse atbildēja uz jautājumiem par minēto jaundarbu, saviem darba paradumiem un spektrālismu mūzikā.

Kā ticis rakstīts darbs «Artifex Auditionis»?

Skaņdarbam ir divas daļas. Pirmā ir tapusi vairāk intuitīvi, savukārt otrajā daļā ar datora palīdzību veicu noteiktas arfas skaņas izskaņas fāzes spektrālu analīzi līdz ceturtdaļtoņa gradācijai, kas ļāva man ieklausīties izskaņas mikrofonijā. Realizēju instrumentālo sintēzi, kur virstoņu funkciju uzticēju instrumentu ansamblim - elektriskajai ģitārai, divām flautām, klarnetei, vijolei, altam, čellam un kontrabasam.

Noprotu, ka pati esi izvēlējusies instrumentālistus, kas piedalīsies «Artifex Auditionis» pirmatskaņojumā - kādi apsvērumi diktēja šīs izvēles?

Ģitāristu Edgaru Rubeni izvēlējos, jo apbrīnoju viņa muzikālo estētiku gan ilgstoši darbojoties grupā Mona De Bo, gan kā solo māksliniekam. Man šķiet, ka Edgars viennozīmīgi ir viens no savas paaudzes talantīgākajiem ģitāristiem. Pavasarī šī skaņdarba dēļ aizbraucu pie Edgara uz Hāgu un sapratu, ka intuīcija mani nav pievīlusi. Mēģinājumu process bija radošs, daudzveidīgs un ļoti iedvesmojošs.

Man ārkārtīgi svarīga ir iesaistīto cilvēku ieinteresētība. Visi mākslinieki, kurus esmu izvēlējusies, ir atvērti, ar augstu profesionalitāti un apbrīnojamām darba spējām. Rakstot skaņdarbu, savas idejas vienmēr cenšos pārbaudīt ar mūziķiem. Ir svarīgs pats process, enerģētika, ko nevar sajust, komponējot tikai uz papīra. Mums ir iespēja mācīties vienam no otra, kā arī būtiski paplašināt sonoro pasaules redzējumu. Esmu novērojusi, ka šiem mūziķiem ir spilgta skaniskā iztēle, talants un dvēseliskais dziļums.

Lai pārbaudītu savas ieceres, ar daudziem no šiem mūziķiem tiekos vairākas reizes mēnesī. Es viņiem uzticos un esmu pārliecināta, ka tiem izdosies niansēti un jūtīgi atspoguļot manu muzikālo redzējumu. Ar diriģentu Artūru Gaili esmu sadarbojusies jau iepriekš – 2016. gadā Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāle ARSENĀLS uzaicināja mani veidot autorkoncertu projekta «Spriedze. Jaunie Latvijas glezniecībā III» noslēgumā maijā. Artūrs man simpatizē gan intelektuāli, gan kā diriģents un izpildītājs (viņš spēlē altu).

Foto: Publicitātes foto

Vai būtu taisnīgi teikt, ka darbam ir tāds kā Vēbernisks apjoms? Saprotu, ka tā ilgums ir zem 15 minūtēm. Ar ko tas ir saistīts, un kādas ir tavas attiecības ar darbu ilgumu?

Jā, var teikt arī tā. Tas laikam ir tāpēc, ka nemēģinu «aizpildīt ēteru». Man apjoma un laika izjūta mūzikā ir nosacīta.

Cenšos nedomāt par hronometrāžu kā uzstādījumu. Man gribas parādīt tieši tik, cik uzskatu par nepieciešamu, vai drīzāk - vadoties no tā, kā es to sajūtu enerģētiski. Laiku es mūzikā uzlūkoju kā abstraktu vienību, kuru iespējams veidot - izliekt, sašaurināt, izstiept, sasaldēt utt. Tāpat arī pati skaņa ir fenomens, kas satur savu iekšējo laiku.

Tu esi manīta teju visos pēdējo piecu gadu «Skaņu meža» izlaidumos. Cik nozīmīgs tev ir fakts, ka darba atskaņojums notiek tieši šajā festivālā?

Man šis uzaicinājums ir pagodinājums. Festivāls «Skaņu mežs» daudzu gadu garumā ir bijis viens no maniem iedvesmas avotiem. Ne tikai tās pāris koncertu dienas festivālā, bet festivāla attieksme pret mūziku un skaņu kopumā.

Foto: Publicitātes foto

Mūsdienu komponistiem ir grūti uzdot jautājumus par ietekmēm - daži par to izvēlas nerunāt, bet daži allaž atkārto vienas un tās pašas trīsvienības, piemēram «'Šēnbergs-Varēzs-Ksenakis» utt. Vai Tu varētu mēģināt nosaukt savējo?

Esmu ietekmējusies no franču spektrālistiem - Žerāra Grizē (Gerard Grisey), Tristana Miraija (Tristan Murail). Ļoti tuva ir arī Ģērģa Ligeti (Georgy Ligeti) un Salvatores Šarino (Salvatore Sciarrino) mūzika. Mani fascinē ārkārtīgi lielais trauslums, niansētība, jūtīgums šo komponistu darbos. Tāpat nozīmīga ir Fausto Romitelli (Fausto Romitelli) daiļrade.

Par spektrālismu mēdz strīdēties, ka tā ir metodika, nevis komponistu skolu apvienojošs skanējums. Kāda ir Tava nostāja šājā sakarā? Kā arī - noteikti taču, ka tā ir tikai daļa no Tava mūzikas sacerēšanas procesa, un citi faktori tajā mēdz spēlēt tikpat nopietnu lomu?

Es sliecos piekrist Grizē un Miraija uzskatam par to, ka spektrālisms drīzāk ir attieksme, tiekšanās uzlūkot skaņu kā dzīvu objektu, kuram ir savs dzīves cikls - piedzimšana, dzīve un nāve. Tas sakrīt arī ar skaņas attīstības fāzēm - attaku, turpinājumu un izdzišanu.

Man gribas par to domāt kā par impulsu radošajai idejai. Rakstot «Artifex Auditionis», tā man ir bijusi kā virzības trajektorija, kas palīdzēja organizēt formas veidošanas procesu. Viens no maniem lielākajiem iedvesmas avotiem ir daba un man patīk domāt par spektrālismu kā dabas resursu izmantošanu. Tas ir darbs ar dabisko virstoņu rindu, iespēja ielūkoties skaņas uzbūvē. Sanāk tāda kā skaņas ķirurģija - «zoom in», ieiešana akustiskajā dziļumā.

Es sliecos savienot intuitīciju ar tehnisko un formas skaidrību. Man patīk izbaudīt procesu, kurā skaņa mani vada - bez skaidras nākotnes vīzijas un konkrēta plāna. Tajā pašā laikā mani interesē arī otra puse - skaidrība, pārskatāmība, konkrētība. Mani interesē līdzsvars.

Man šķiet, ka mūsdienās mēs ļoti daudz konstruējam un aprēķinām uz priekšu. Mani interesē balanss starp šo daļu un starp mistisko, mītisko, intuitīvo, netveramo un arhaisko.

Cik ilgi strādāji pie šīs kompozīcijas?

Pirmo daļu sāku rakstīt 2016. gada sākumā, otro - tā paša gada septembrī, bet kopumā komponēšana aizņēma vairāk nekā gadu.

Vai tu teiktu, ka esi no tiem komponistiem, kas darba tapšanai velta salīdzinoši ilgu laiku?

Jā, es strādāju salīdzinoši lēni, man patīk pētīt, iedziļināties, nesteigties. Atskaņojums man ir tikai daļa no lielāka procesa. Nesen tieši aizdomājos par šīm proporcijām. Skaņdarbu komponēju veselu gadu, dzīvoju ar to domās, izstrādāju, ieguldu milzīgas tehniskās pūles, un tad ir tās 10 atskaņojuma minūtes. Nu, labi, vai 30 minūtes… Tādēļ man gan mūzikā, gan ikdienā ir svarīga «tagad un šeit» sajūta, apzinātība. Svarīgi, lai atskaņojums nav kā pašmērķis, bet gan kā viena daļa no lielākas ainas.

Un vai, lai apzinātu tavas kompozīcijas, instrumentālistiem tas prasa «virs vidējā» ilgu laiku?

Mūziķiem, kuri spēlē klasisko repertuāru, noteikti tas prasītu laiku «virs vidējā». Ar laikmetīgās mūzikas interpretiem ir citādi, sevišķi ar tik labiem mūziķiem kā tie, kuri 13.oktobrī izpildīs manu skaņdarbu. Šiem mūziķiem ir liela pieredze un īpaša attieksme pret skaņu. Es daudz mācos no šiem mūziķiem. Skaists tas apmaiņas process.

Domāju, ka mans perfekcionisms prasa daudz laika gan no manis, gan no cilvēkiem, ar kuriem es strādāju. Pateicos šiem cilvēkiem par viņu laiku, iecietību un interesi.

Vai tuvākajā nākotnē plāno jaunus darbus un kādā veidā tie «dodas tālāk» no šīs kompozīcijas punkta?

Uzreiz pēc skaņdarba atskaņojuma «Skaņu mežā» sākšu darbu pie Koku operas 2. To plānots atskaņot 2018. gada augustā kamermūzikas festivālā «Sansusī», kā arī 2018. gada septembrī Somijas ziemeļu mežos. Tas būs apjomīgs skaņdarbs, kuru realizēt palīdzēs mana radošā komanda - mākslinieki Andris Eglītis un Katrīna Neiburga, arhitekts Austris Mailītis un libreta autors, režisors Andris Kalnozols. Nesen visi atgriezāmies no izpētes brauciena Somijā. Operas stāsta pamatā ir zinātnieku pētījums, konkrēti, vācu meža speciālista Pētera Volēbena grāmata «Koku slepenā dzīve» (Peter Wohlleben «The Hidden Life of Trees»), kur autors visiem saprotamā valodā izklāsta, kā mežs savstarpēji komunicē un kāda ir atšķirība starp rūpniecisko mežu un mežu, kam ļauj attīstīties, ņemot vērā tā dabiskās īpašības. Operā piedalīsies dziedātāji no Latvijas Radio kora, kā arī instrumentālisti gan no Latvijas, gan Sibeliusa Mūzikas akadēmijas laikmetīgās mūzikas ansambļa «Nyky ensemble».

Pavasarī, mūsdienu mūzikas festivālā «Decibels» plānots pirmatskaņojums manam skaņdarbam Latvijas Radio korim ar diriģentu Kasparu Putniņu.

Pirms pāris dienām, pēc «Skaņu Meža» atklāšanas koncerta, saņēmu piedāvājumu no islandiešu laikmetīgās mūzikas ansambļa «Nordic Affect», kas uzstājās minētajā pasākumā. Skaņdarbu šim ansamblim plānoju rakstīt uzreiz pēc Koku operas atskaņojuma 2018.gada septembrī.

Nepieradinātās mūzikas festivāls «Skaņu mežs» šogad svin savu 15. gadskārtu, un noritēs 13. un 14. oktobrī mūzikas namā «Daile».

Vairāk informācijas – skanumezs.lv, biļetes – bilesuserviss.lv.

KomentāriCopyDraugiem X Whatsapp

Nepalaid garām!

Uz augšu