RUS
Tavs pārlūks ir novecojis, lūdzu atjauno to..
Sīkdatnes (cookies) mums sniedz iespēju uzlabot jūsu kā lietotāja ērtibas. Turpinot izmantot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. VAIRĀK >

Uz adatas. Mareka Amerika stāsts

Jānis Žilde/ TVNET 2
  • Raksts
  • Video
intervija
Mareks Ameriks | Foto: Mareks Kaminskis

Pavisam nesen Rīgā nodibināta jauna mūzikas izdevniecība «Jersika Records», kura neizdod vis kompaktdiskus, kas daudzus gadus bija dominējošs formāts mūzikas industrijā, bet gan vinilplates. Tradicionālajās Jersikas ielas vinila dienās oktobra sākumā prezentēti uzreiz divi ieraksti - džeza kontrabasista Staņislava Judina un postfolka kopas «Tautumeitas» līderes Asnātes Rancānes kopdarbs «OP.2» un džeza saksofonista Toma Rudzinska kvarteta dzīvais ieraksts «Locomotion!». Aicināju uz sarunu jauno izdevēju, vinilplašu entuziastu Mareku Ameriku (viņš arī «Satellites LV» bundzinieks), lai noskaidrotu - kā no ierakstu kolekcionāra var kļūt par ierakstu izdevēju?

TVNET: Mans vārds ir Mareks Ameriks, un mana dzīve «uz adatas» sākās... zinot tavu apsēstību ar vinilplatēm, šajā gadījumā, protams, atsaucoties uz vinila atskaņotāja adatu, gribas uzzināt, kad sākās šī aizraušanās, un kad no kasetēm, kompaktdiskiem pārgāji uz vinilu?

Jā, mūzikas kolekcionēšanas gēns, ja tā var teikt, manī bijis jau kopš bērnības. Klausījos un veidoju audiokasešu kolekciju - ieraugot Jelgavas tirgū Nirvanas «Nevermind» «oriģinālo» poļu kaseti iepakojumā, uzreiz skrēju uz mājām pēc iekrātās kabatas naudas, lai ātrāk to iegādātos. Sākoties kompaktdisku laikam, kasešu kolekciju pārdevu, ko tagad varbūt pat nedaudz nožēloju, un lēnām sāku veidot CD kolekciju, turklāt vairums CD sākumā bija paša veidotie «pirātiskie» ar kopētiem vāciņiem, jo CD gan toreiz, gan arī tagad maksā dārgi. Pārslēgšanās uz vinilu notika kādā jaukā līgo vakarā pirms kādiem gadiem desmit, kad, ciemojoties pie brāļa draugiem viņu lauku mājās, atradu daļu vecāku vinila plašu kolekcijas - Jumpravas plati «Pilsēta», ko vēl pirms kasetēm klausījāmies mājās, Līvu «Iedomu pilsētu», Bītlu «Taste Of Honey» un citas izdevniecības «Melodija» plates. Uz vietas bija arī pieticīgs atskaņotājs; visu vakaru kā apmāts klausījos šīs plates, un klikšķis bija noticis.

TVNET: Pastāsti par pirmo vinilplati, ko iegādājies.

Jau nākamajā dienā devos uz veikalu, iegādājos vienkāršu, bet jaunu ProJect atskaņotāju un nopirku tikko pārizdoto Mārvina Geija (Marvin Gaye) «What's Going On» plati.

Mareks Ameriks
FOTO: Mareks Kaminskis

TVNET: Kāpēc tieši šo?

Tajā laikā jau biju atklājis sev džeza un soulmūziku. Veikalā ieraugot Mārvina plati, tā izskatījās tik «garšīgi», ka izvēlējos tieši to. Nostrādāja vizuālais moments.

TVNET: Cik tev šobrīd kolekcijā ir skaņuplašu?

Mūzikas datu bāzē un e-tirgus vietnē Discogs.com esmu ievadījis visus savus jazz, hip hop, reggae, latin, indie, alternative rock albumus - pusotru plauktu ar 2200 platēm. Vēl jāievada lielākais plaukts ar blues, r@b, soul, funk, classic rock, electronica, gospel, country un vēl (smejas). Atsevišķa kolekcija ir ar 7 collu un 12 collu singliem, kas ir manu dīdžejsetu pamatā.

TVNET: Kāda varētu būt tirgus vērtība šādai kolekcijai?

Plašu kolekcijas tirgus vērtību var arī uzzināt, ievadot plates Discogs datu bāzē. Piemēram,

manis jau ievadītās plates ir novērtētas ar maksimālo vērtību 40 000 eur

, vidējo 20 000 un minimālo 15 000 eur. Bet ir vēl citas vietnes, katalogi, kur var papētīt, un ļoti iespējams, ka plate, ko esi pircis kādā krāmu veikalā par 5 eiro, izrādās retums, kas maksā 500 eur.

TVNET: Faktiski, ievadot atlikušo plauktu, kolekcijas maksimālā vērtība var pietuvoties pieklājīga centra dzīvokļa cenai?

Jā, sava veida pensijas fonds tas varētu būt. Droši vien līdzīgi kā mākslas darbu vai citu artefaktu kolekcijas.

TVNET: Kura ir naudas izteiksmē vērtīgākā un emocionāli nozīmīgākā plate tavā plauktā?

Emocionāli nozīmīgākā ir Jumpravas «Pilsēta», tā ir bērnības skaņa un laikam visvairāk spēlētākā plate kolekcijā. Visdārgākā? Ir Džona Koltreina «Ascension» pirmais press ļoti labā stāvoklī, ko varētu tirgot par 100 eur. Nesen iegādājos 2Pac «Better Dayz» oriģinālo 2002. gada izdevumu, kura cena tikai augs. Bet vispār neesmu par šo jautājumu nopietni domājis un pētījis.

Mareks Ameriks
FOTO: Mareks Kaminskis

TVNET: Paskaidro, ko nozīmē pirmais press?

Pirmais metiens. Pirmā tirāža. Platēm tas ir svarīgs moments.

TVNET: Labi, kā no kolekcionāra kļuvi par izdevēju? Tagad tavā vinila plauktā divas paša izdotas plates?

«Jersika Records» ir vairākus gadus lolota ideja. Droši vien sākums tad arī ir liktenīgais līgo vakars, kas «uzsēdināja uz adatas». Veidojot vinila plašu kolekciju, iepazinos ar Balvi Trinkunu, kurš nopietni interesējās par skaņu, akustiku, ierīcēm, kas atskaņo skaņu. Balvis savā kolekcijā cita starpā iegādājies divus profesionālus Studer A80 lenšu magnetofonus, ar kādiem savus ierakstus veikuši mākslinieki rietumos 70. un 80. gados, kā arī ierosināja ierīkot telpu ar īpašu akustiku, kur varētu veikt kādus ierakstus ar šiem lentiniekiem. Saprotot to, cik nopietni tiek pārveidota un ierīkota nelielās telpas akustika, un redzot abus Studer magnetofonus, man bija skaidrs, ka šeit ir jāveic ieraksti, kuri arī pienācīgi jāizdod. Plates saveda kopā arī ar Mareku Kaminski (grupas «Dun Dun» un «Nielslens Lielsliens» bundzinieks - red.) un Vili Misu, ar ko kopā jau vairākus gadus rīkojam «Jersikas ielas vinila dienu». Pirmie ieraksti uz lentas notika vinila dienā Jersikas ielā, Jersika arī vēsturiski sens un nozīmīgs vārds, tāpēc arī izdevniecību sauc «Jersika Records».

TVNET: Daudzi noteikti pakasīs pakausi un nodomās - vai izdot vinilplates, kas tomēr Latvijas kontekstā ir elitārs un dārgs formāts, vispār ir izdevīgi?

Šobrīd «Jersika Records» ir stāsts par emocijām, nevis cipariem. Ja ir koncepcija un mērķis, tad agrāk vai vēlāk sakārtojas arī cipari, ja nesakārtojas, tad jebkurā gadījumā paliek ieraksti. Alfrēds Lions ar Franci Volfu, atverot «Blue Note» (ierakstu izdevniecība - red.) 1939. gadā, nedomāja par cipariem, cipari pa īstam tā arī nemaz nesaslēdzās. Bet viņiem ļoti patika mūzika, gribējās to piefiksēt, palīdzēt laikabiedriem mūziķiem. «Stax Records» pirmos ierakstus veica pamestā kinoteātra zālē ar pieticīgu divceliņu lenšu magnetofonu. Ar kaut ko ir jāsāk.

TVNET: Tu sāc ar pašmāju jaunās paaudzes džeza mūziķiem. Vai šie mākslinieki, tavuprāt, ir konkurētspējīgi uz pasaules džeza skatuves?

Jā, vēlos radīt apstākļus, lai manas paaudzes, jaunākās un arī vecākās paaudzes mūziķi, kuru ikdiena ir muzicēšana džeza klubos, dalība neskaitāmās ierakstu sesijās un pavadošajos sastāvos, izrautos no ikdienas un radoši izpaustos nedaudz citos apstākļos, ļautos savām radošajām idejām, ko jau varbūt sen ir gribējies izdarīt, bet nav bijis atbilstošs brīdis. Izdevniecību pozicionēju kā improvizētās, eksperimentālās un džeza mūzikas izdevniecību. Manuprāt, mūziķi Latvijā ir tikpat talantīgi. Svarīgi ir radīto mūziku pienācīgi noformēt un pasniegt, sasniegt īsto auditoriju. Tad var arī izkonkurēt.

TVNET: Biju nesen festivāla «Skaņu mežs» koncertā, kur, kā no džeza vēstures grāmatas izkāpis, uz skatuves muzicēja «Art Ensemble Of Chicago» leģenda - saksofonists Rosko Mičels. Diemžēl daudzus vietējos džeza saksofonistus publikas rindās nemanīju. Ar ko tas izskaidrojams? Viņiem taču būtu bijis jābūt pirmajās rindās un jāklausās ar atplestu muti...

Es nezinu, vai klausījies ar atplestu muti, bet ļoti iedvesmots par Rosko koncertu ir mans draugs un nu jau arī manas izdevniecības mākslinieks kontrabasists Staņislavs Judins. Šā gada vinila dienā ar ļoti saistošu un interesantu lekciju uzstājās Latvijas Mūzikas akadēmijas džeza nodaļas vadītājs saksofonists un klarnetists Indriķis Veitners, kurš norādīja uz vēsturisko pieredzi džeza mūzikā trijās Baltijas valstīs. Frīdžezs un avangards Lietuvā, jo blakus Polija, ieraksti, mākslinieki, Polish Jazz izdevniecība utt., Igaunijā skandināviskais vairāk, bet Latvijā tradicionālais, «klasiskais» amerikāņu džezs no autentiskajiem ierakstiem pa radio un platēm. Domāju, šis moments noteikti ir jāņem vērā, atbildot uz šo jautājumu.

TVNET: Gribi teikt, ka Latvijas džezs ir konservatīvāks?

Nē, domāju, ka vienkārši nav tik spēcīgu frīdžeza tradīciju Latvijā, lai gan biju ļoti patīkami pārsteigts, klausoties Raimonda Raubiško, Ivara Galenieka un Māra Briežkalna 1984. gada plati «Images Of Ancient Egypt», kur ir šāda mūzikas estētika. Tāpat arī atceros Gunāra Rozenberga stāstus par savu elku frīdžeza trompetistu Donu Čeriju (Don Cherry). Tātad šī mūzika Latvijā tomēr nav sveša.

TVNET: Vinila formāts pēdējos gados atkal atradis vietu mūzikas veikalos, taču straujā attīstība ir mazliet apstājusies. Vai prognozē šim formātam vēl būtisku izaugsmi, vai tie, kas pārorientējušies uz vinilu, to jau izdarījuši un jaunā paaudze paliks straumēšanas servisu, digitālajā pasaulē?

Domāju, ka šie cipari varētu būt uz palikšanu. Varbūt nedaudz vairāk vai mazāk, bet aptuveni šādā līmenī tie rādītāji varētu arī būt. Lai arī nelielās tirāžās, bet liela daļa jauno ierakstu tiks izdoti vinilā un cilvēkiem būs iespēja iegādāties mūziku šajā burvīgajā formātā - lai klausītos, lai skatītos, lai dāvinātu, lai mainītos, lai atcerētos un jaunatklātu.

FOTO: Logotipa autors Edgars Ameriks

Augi Latvija ES Lietuva Jelgava Dons Balvi Polija Igaunija Skaņu mežs
2 Komentāri