Kad ieeju mazajā, improvizētajā interviju istabā Siguldas pilsdrupās, mani sagaida maza auguma, trausla, drēgnajā Latvijas vasaras dienā mazliet sabozusies un izspūrusi sieviete. Viņas acīs ir kaut kas no Ziemassvētku rīta - tās ir dzirkstošas un vienlaikus smeldzoši skumjas. Smaidot viņa sniedz man roku: «Hei, kā iet?». LP.

Šobrīd būdama slavas virsotnē, sava unikālā skatuves tēla un mūzikas dēļ nesalīdzināmi vairāk mīlēta vienmēr avangardā esošajā Eiropā, Ņujorkā dzimusī indī roka māksliniece LP (Laura Pergolici) pirms jaunā albuma iznākšanas Latvijā viesojas jau otro reizi. Viņai šeit patīk. Pa ceļam no Minskas Baltkrievijā viņas grupa pazaudējusi bagāžu ar dažiem mūzikas instrumentiem - viņa domīgi dzer tēju un spriež, ka šovakar uz skatuves nāksies improvizēt. Sigulda tobrīd vēl nezina, ka gaiss ap vecajām pilsdrupām no viņas balss burtiski eksplodēs.

Pēc koncerta es atcerēšos Reja Bredberija stāstu «Miglas svilpe» - par vientuļu bāku okeāna krastā. Par to, kā tas, kurš to izgudroja, gribēja radīt skaņu, kura būtu tik vientuļa, ka «ikviens, kurš to izdzirdētu, iepazītu mūžības skumjas un aptvertu dzīves īslaicīgumu». LP balss ir skumjas, smeldze, mīlestība, neizturams maigums, vientulība un sāpes vienuviet.

Bet pagaidām mēs dzeram tēju un runājam par salauztām sirdīm...

Tu esi Latvijā jau otro reizi pusgada laikā. Neesi apsvērusi iespēju iegādāties šeit mazu mājiņu?

O, jā, pašlaik izskatu nekustamo īpašumu piedāvājumus (smejas). Bet man šeit patīk. Gan iepriekšējā reizē, gan tagad.

Un kā ar laikapstākļiem?

Ir ok. Labāk nekā vakar Baltkrievijā, kur cilvēkiem 10 stundas nācās stāvēt aukstā lietū. Fantastiska publika.

Mums šāds laiks ir norma. Latvieši mēdz jokot, ka Latvijā ir nevis četri gadalaiki, bet tikai viens – novembris.

Tad mājas pirkšana Latvijā atkrīt.

Kā tev patīk latviešu publika?

Latviešu publika ir lieliska. Pārsteidzoši – es braucu uz valstīm, kurās nekad neesmu bijusi, kur priekšā ir tik daudz cilvēku, kas vēlas dzirdēt manu mūziku. Tā ir lieliska dāvana.

Un tu esi bijusi visai eksotiskās vietās – Baltkrievijā, Ukrainā, Krievijā.

O, jā. Jekaterinburgā, Kazaņā.

Drīz iznāks tavs jaunais albums. Šoreiz nebūs lauztu siržu. Tu jau labu brīdi esi saderinājusies ar sievieti. Vai nav grūtāk rakstīt mūziku, kad sirds nav lauzta?

Kaut kādā ziņā mana sirds vienmēr ir lauzta. Kaut arī esmu saderināta, es koncertturneju dēļ reti esmu mājās. Nezinu, man šķiet, mana sirds bijusi lauzta gana daudz, lai es to atcerētos... Un pasaulē notiek tik daudz lietu, kas salauž sirdi, iesūcas dvēselē.

Kāpēc visas labākās dziesmas pasaulē ir par nelaimīgu mīlestību?

Jā. Esmu satikusi cilvēkus, par kuriem nekad nespētu iedomāties, ka šķiršanās ar mīļoto cilvēku spēs viņus salauzt. Tas var skart ikvienu, tāda universāla pieredze.

Tev uz rokas ir tetovējums – vārds «mīlestība» krievu valodā. Kāpēc krievu? Vai krieviski vārdam «mīlestība» ir spēcīgāka enerģija nekā citās valodās?

Agrāk es mēdzu bieži braukāt uz Krieviju, man bija daudz privātu uzstāšanos, vēl pirms hitiem. Biju pārsteigta par mīlestību, labestību, ko tur izjutu. Skaidrāk apjautu, ka «mīlestība» visās valodās nes to pašu spēku. Man patīk tetovējumi no eksotiskām vietām koncertturneju laikā.

Arī no Latvijas būs tetovējums?

Iespējams. Dodiet šurp tetovēšanas mākslinieku!

Negribēju runāt ar tevi par jaunākajām aktualitātēm, bet pirms dažām dienām redzēju tavu jaunāko dziesmu – duetu ar franču dziedātāju Milēnu Fārmeri. Dziesma ir par pagātni. Ko tev nozīmē tava pagātne?

Pagātne man nozīmē sevis meklējumus, atklāsmes. Kad biju pusaudze, nomira mana mamma, ar tēvu nebija labas attiecības, es biju savas seksuālās identitātes meklējumos. Nevarēju izlemt, vai man kļūt par ārsti vai nodoties mūzikai. Bija daudz notikumu, kas mani izmeta no manas komforta zonas. Tas sagatavoja mani šodienai, kurā nemitīgi atrodos ārpus savas komforta zonas, jo šis ir ļoti dīvains dzīvesveids. Meklēt atzinību mākslā ir tik savādi. Visas tās dīvainās slavas lamatas. Es toreiz centos noturēt galvu virs ūdens.

Par slavu nākas dārgi maksāt.

Jā, tas ir jauki, man paveicies, ka varu uzrunāt cilvēkus ar mūzikas palīdzību.

Tavs citāts: Vissvarīgākais ir sniegt pasaulei sevi tādu, kāds esi. Šis ir grūti! Cilvēki nekad nezina, kas viņi īsti ir.

Zinu, ka tas ir grūti. Jāiztēlojas, kāds tu būtu, ja neviens uz tevi neskatītos.

Pirms tikšanās ar tevi uzgāju rakstu ar nosaukumu «Dažas lietas, kas jāzina, pirms iemīlaties L.P". Es gan to neizlasīju, varbūt tu varētu pateikt priekšā?

Ooo, jā, man vienmēr vajag aukstu alu pulksten 18 vakarā, bez liekiem jautājumiem! (smejas) Nezinu, laikam vienīgais, kas jāzina, ka man nepatīk nekrietni cilvēki.

Tu esi pacēlusi jaunā līmenī svilpošanas mākslu. Runā, ka svilpošana lieliski nomierina. Tā ir? Tas darbojas uz skatuves?

Tiešām? Kurš to saka?

Šķiet, ka ārsti.

Ārsti? Ak dievs, man vajadzētu svilpot biežāk! Katrā dziesmā. Es sāku svilpot brīžos, kad nevarēju dziedāt, piemēram, veikalā. Vienmēr esmu svilpojusi, jau kopš bērnības, līdz svilpošana nejauši nonāca vienā no manām dziesmām. Kad studijā ierakstīju «Into the Wild», mēdzu svilpot līdzi melodijai. Izlēmām iekļaut to dziesmā. Pēc tam sāku svilpošanu izmantot kā instrumentu.

Arī ikdienā svilpo? Dušā? Gatavojot brokastis?

Jā. Esmu sapratusi, ka svilpošana ir manas zemapziņas mūzika.

Dažkārt pati nemaz to nemanu, manas smadzenes rada melodiju, man to neapzinoties. It kā es pati būtu tajā brīdī izslēgta. Dažkārt mēdzu to ierakstīt.

Es nosaukšu tev divus vārdus, tev jāizvēlas viens.

Lai iet!

Opera vai roks?

Roks.

Vārdi vai mūzika?

Jēziņ! Vārdi!

Deivids Bovijs vai Fredijs Merkūrijs?

Fredijs Merkūrijs, kaut arī es mīlu Deividu Boviju. Tu mani tagad sāpini!

Grāmatas vai televizors?

Grāmatas.

Donalds Tramps vai Putins?

Ārprāts!

Piedod, man šo nevajadzēja jautāt.

Bez komentāriem!

Sekss vai mīlestība?

Ak dievs, šis arī ir sarežģīti! Sekss! Nē, nē, mīlestība! Smīlestība! Tu mani nomocīji!

Piedod...