Izdevumā būs iekļauta jauna albuma versija, kas remāsterēta no oriģinālajām lentēm, četrpadsmit agrāk nedzirdēti demo ieraksti, kā arī grāmata ar iepriekš nepublicētām fotogrāfijām un mūziķa Vila Oldhema ievadvārdiem. Klāt tiks pievienots arī DVD - 90 minūšu dokumentāla filma par albuma tapšanu.

Lai arī šī ASV, Lūsvilā, Kentuki bāzētā grupa izmantoja tradicionālo rokmūzikas grupas komplektu – basģitāra, bungas, soloģitāra un vokāls, slaveni «Slint» kļuva ar to, kā viņi šos instrumentus izmantoja. «Slint» izmantoja daudz zemāk pārskaņotas ģitāras un savdabīgus skaņu efektus. Kompozīciju attīstība bija gara un reizēm nesakarīga, tās akcentēja dziedātāja Braiena Makmana (Brian McMahan) tikko dzirdamā balss. «Slint» skaņa kļuva par etalonu daudzām grupām.

Postroks kā mūzikas virziens radies kā opozīcija pret pastāvošo tradicionālo rokmūziku 1980./90. gadu mijā. Šo virzienu vieno ideja par to, ka rokmūzika sen zaudējusi savu sākotnēji dumpīgo garu un nespēj atbrīvoties no tukšām izlietotām formulām un plakātveida saukļiem.

Postroka radošās idejas saistītas ar skaņas un tekstūras meklējumiem, to pierāda arī tas, ka lielākā daļa šā virziena grupu spēlē instrumentālu mūziku un balsi izmanto tikai kā dekorāciju kopējā iespaida radīšanā.

Pats termins (post-rock) pirmoreiz parādās mūzikas kritiķa un teorētiķa Saimona Reinolda (Simon Reynolds) rakstā par mūzikas grupas «Bark Psychosis» albumu «Hex» (1993.gadā), kurā viņš velk muzikālas paralēles ar ansambļa «Talk Talk» ambientajiem eksperimentiem, kas, viņaprāt, ir kalpojuši par iedvesmas avotu «Bark Psychosis» mūziķiem.