Jāsecina, ka visi 2017. gada pienesumi zviedru atlases mačiem piedāvāja divu veidu ekrāna šova produkciju: vai nu gatavu, profesionālo paketi, kas konstruēta atbilstoši anglosakšu profesionālās popmūzikas pārdošanas standartam, vai arī nedaudz provinciālāku, tradicionālo pieeju, kas pieļauj divus iznākumus - vai nu pilnīgu izgāšanos 95% gadījumu, vai arī uzvaru (5%).
Kristera Bjorkmana* izstrādātā zviedru sabiedriskās televīzijas konveijera lente, no vienas puses, nodrošina nežēlīgu atlasi un profesionālu iesaiņojumu. To pašu, kas ļauj Robina «skrējienu» nostutēt uz Kijevas skatuves, izsaiņot un iedarbināt kā uzgriežamu automašīnu pa ceļam uz uzvaru. Taču no otras puses sāk vīdēt (īpaši šogad) neliels radošs atslābums Bjorkmana režisētās Eirodziesmas eksporta virzienā.
Visi pieci koncerti bija stāvgrūdām pilni ar entuziasma pārpinu publiku, jo zviedriem sava Eirodziesma mēroga un popularitātes ziņā nozīmē to pašu, ko latviešiem dziesmu un deju svētki. Tas labi. Taču izskatījās, ka producentu grupa vairāk aizraujas ar pašmāju koncertu (ceturtdaļfinālu) slīpēšanu un uzvara Kijevā viņiem kļuvusi par sekundāru lietu.
Latviešu publikai, iespējams, nav saprotams, kāpēc festivāla «ģenerālis» izvēlējās sūtīt uz Kijevu tikai trešo televīzijas skatītāju iebalsoto dziesmu (aiz Nano un Viktorijas). Jā, šādi līdz šim festivāla organizētāji nekad nav rīkojušies. Mediji un recenzenti domā, ka iemesls ir ļoti vienkāršs – tā kā visi var nobalsot neskaitāmas reizes (pateicoties bezmaksas aplikācijai), tad skatītāju balsojuma rezultāts veidojas «izplūdis» un iniciatīvu tāpēc pārņem starptautiskās žūrijas viedoklis. Nedomāju, ka šāda pieeja ir taisnīga, taču tā nu tas ir. Ņemot vērā to, ka pārējās dalībvalstis sūtīs uz finālu Kijevā jodelētāju rapu, vokālistu, kas dzied duetu pats ar sevi, Melnkalnes gorillu un vēl pāris «trakos», tad Robina izredzes uz necivilizēta fona var izrādīties daudzsološas. Cerams, ka mūzika tur uzvarēs cirku.
