Ja pats to nedara, tad iet klausīties, kā citi to dara.

Mūžs bijis garš

Kārlis Zariņš pērn nosvinēja 75 gadu jubileju. Viņš ir gandrīz vienīgais dramatiskais tenors visā Eiropā, kurš uz operas skatuves dziedājis 45 gadus, un arī savā jau cienījamā vecumā izpilda vissarežģītākās tenora partijas.

Tālajā 1960. gadā, tikko beidzis konservatoriju, viņš stažējās Bulgārijā – tas bija ražens laika posms, viņš tagad saka. Vēlāk dziedājis uz daudzām operteātru skatuvēm visā pasaulē, vairāk nekā 15 gadu bijis arī Maskavas Lielā teātra ārštata solists – visvairāk krievu publika viņu mīlēja par Hermani Pīķa dāmā, Radamesu Aīdā, kā arī Donu Hosē Karmenā, kur viņa partnere titullomā bija krievu prīma Irina Arhipova. Viņa repertuārā ir vairāk nekā 60 operu lomu. "Kad visu rezumē, jāsecina: mūžs patiešām bijis garš, un tas "mūža ieguldījums" krājies no 1960. gada," mirkli pirms Lielās mūzikas balvas saņemšanas smaida lieliskais operas tenors. Lai arī Kārlim Zariņam jau sen vairs nevajadzētu šaubīties par tautas mīlestību (par solistu ir vislielākais balsojums arī interaktīvajā aptaujā www.music.lv/balva), viņš tomēr saka: "Māksliniekam katra atzinība ir liels prieks. Tā vienmēr pacilā, dod spēku un jaunu švunku strādāt tālāk." Kārlis Zariņš neslēpj – bijis pārsteigts, uzzinot, ka saņems šo balvu, jo tā ir prestižākais un augstākais valsts apbalvojums, liela atzinība.

Ne no šā, ne no tā

"Sākās viss ar vīru kori Dziedonis, uz kuru aizgāju sešpadsmit gadu vecumā," stāsta Kārlis Zariņš. Tad vīru korim nomainījās diriģents – pie vadības pults stājās Edgars Tons, kas tai laikā bija operas galvenais diriģents, un viņš arī talantīgo puisi vedināja uz domām par operdziedātāja karjeru. "Mana sieva arī uz to mudināja, tāpēc 1955. gadā ne no šā, ne no tā iesniedzu dokumentus konservatorijā. Lai cik dīvaini tas arī būtu, no 32 reflektantiem, kas iesniedza pieteikumus, tikai piecus paņēma. Atminoties studiju laiku, varu teikt, ka šeit bija daudzi, no kuriem varēju mācīties: Leonīds Vīgners, Hermanis Brauns jo īpaši, Milda Brehmane-Štengele, Nikolajs Vasiļjevs. Daudziem esmu pateicību parādā," saka Kārlis Zariņš. Viņš gan atzīst, ka ceļš pa karjeras kāpnēm nav bijis viegls, atklāj, ka visā, ko sasniedzis, ir tikai 10 procentu talanta, bet 90 procentu – milzīgs darbs. Ja nu vienīgi veiksme viņam daudzkārt blakus stāvējusi. Piemēram, atbraucot no stažēšanās Bulgārijā, jaunajam tenoram pavērās plašs darba lauks, uzreiz bija lomas: Zigmunds R. Vāgnera Valkīrā, Mario Kavaradosi Dž. Pučīni Toskā, Dons Hosē Ž. Bizē Karmenā. "Bet nebija tā, ka atnācu uz tukšu vietu – priekšā jau bija vareni pīlāri: Miķelis Fišers, Arturs Frīnbergs, Pēteris Grāvelis un citi ārkārtīgi spēcīgi mākslinieki. Tas bija darbīgs posms, tai laikā operai bija ļoti laba slava – brauca ievērojami pasaules mākslinieki, un – ak Dievs! – ar visiem bija iespēja kopā dziedāt, no viņiem visiem varējām mācīties..."

Labā lidojumā

Kārlis Zariņš par Nacionālo operu saka: ir prieks, ka tā attīstās un veidojas. "Tā ir labā lidojumā. Andrejs Žagars, būdams pie vadības pults, ir izvirzījis ļoti augstas prasības." Viņam prieks, ka Baltais nams kļuvis sakārtotāks, ka zālē nav tukšu vietu, ka izrādes un dziedātāji iemanto atzinību Eiropā un pasaulē. "Manā laikā lielākā daļa pasaules operu skatuves nebija pieejamas, taču es neko nenožēloju – dzīve ir bijusi skaista," viņš smaida. Un priecājas par jaunajiem kolēģiem, kas tikuši pasaulē – par Inesi Galanti, Ingu Kalnu, Elīnu Garanču, Egilu Siliņu... "Mēs savā laikā tādas virsotnes nevarējām sasniegt. Bet es zinu, ko dziedātājam nozīmē tikt ārā, strādāt ar labiem diriģentiem, dziedāt ar izciliem partneriem, uz skaistām skatuvēm."

Satiekas ar jaunību

Kārlis Zariņš ir un paliks latviešu operas leģenda, viens no dižākajiem latviešu tenoriem, arī pasaules kontekstā. Mūzikas speciālisti apgalvo, ka nevienam no jaunāko latviešu tenoru paaudzes nav izdevies viņu pārspēt. Savukārt Kārlis Zariņš ar cerībām raugās uz jauno dziedoni Aleksandru Antoņenko. "Viņš ir lielisks! Uz viņu tiek liktas lielas cerības, un es ceru, ka tās piepildīsies."

Kārlis Zariņš joprojām ir pedagogs Mūzikas akadēmijas vokālajā nodaļā, kur strādā jau vairāk nekā 30 gadu. Taujāts, vai darbs ar jaunajiem nekļūst par grūtu, leģendārais tenors smaida: "Tas ir viens no retajiem manas dzīves mirkļiem, kur es satiekos ar jaunību. Ļoti patīkami..."

Kas vēl piepilda operdziedātāja dzīvi? "Jāsaka tā: tie kauli neļauj vairs aktīvi izpausties. Bet nāk pavasaris, brauksim uz laukiem. Sievai dārza darbi ir lielākais hobijs. Selerija jau iesēta. Tā jāsēj februārī, jo ilgi dīgst," viņš aizrautīgi stāsta.

Bet vispār jau darbs Kārlim Zariņam ir lielākais hobijs. "Ja pats to nedaru, tad eju klausīties, kā citi to dara. Un priecājos, ka aiz manis paliek stipri spēki."

***

Kārlis Zariņš

Latvijas Nacionālās operas solists (kopš 1960. gada)

Dzimis 1930. gada 6. jūlijā

Beidzis Latvijas Valsts konservatoriju pie profesora A. Viļumaņa (1960); stažējies Bulgārijā pie profesora I. Josifova

Vairāk nekā 15 gadu sadarbojies ar Krievijas Lielo teātri

Lielās mūzikas balvas laureāts (1994); Aldara Gada balvas operai laureāts

Profesors Latvijas Mūzikas akadēmijas vokālajā nodaļā

Uz operas skatuves izpildījis vairāk nekā 60 lomu

Precējies (1953). Ar sievu Regīnu nosvinētas jau zelta kāzas! Pēc jaunākās meitas traģiskās nāves pirms trim gadiem audzina mazdēliņu Kristapu (2 g).