Sestdien jums Opernamā ir jubilejas solokoncerts. Kādas izjūtas pārņem, atkal uzstājoties Rīgā?

Jūtos ļoti gandarīts, ka Opera izteica šādu piedāvājumu – manu 50 gadu jubileju svinēt tieši šeit. Bija izvēle: vai nu piedalīties kādā operas izrādē, vai rīkot koncertu; izvēlējāmies koncertu, jo tā ir lielāka dažādība un klausītājiem tiktu parādīts plašāks skaņdarbu spektrs. Redzot afišas un plakātus, protams, jūtos patīkami. (Smaida.)

Jubilejas solokoncerts ar kaut ko atšķiras no citiem koncertiem?

Praktiski jau nē. To jubileju jau atgādina tikai apkārtējie cilvēki. Tu pats vienkārši gatavojies koncertam kā koncertam. Nekādu citādu pieeju darbam tas nerada, jo – jādzied vien ir.

Jūsu kolēģi, kas dzied ārpus Latvijas, ir teikuši, ka dziedāšana Rīgas publikas priekšā ir citādāka...

Dziedot prom no mājām, šķiet, ka cilvēki tevi zina tikai vārda pēc, bet tevi pašu nepazīst. Latvijā, protams, daudzi zina tavas gaitas no paša sākuma, ir sekojuši tam līdzi un pārzina tavu biogrāfiju labāk nekā tu pats. (Smejas.) Reizēm, dziedot ārzemēs un zinot, ka zālē sēž kāds pazīstams, rodas tāda sajūta, ka ir grūtāk. Grūti raksturot, kas tas ir – lielāka atbildības sajūta vai tiešāka ķēde ar tevi...

2007.gada festivālā "Summertime. Aicina Inese Galante". Foto: LETA

Nevar teikt, ka, dziedot ārpus Latvijas, es būtu vienaldzīgāks pret dziedāšanu;

vienkārši esmu neitrālāks un neiespaidojos personīgi; koncentrējos tikai uz mūziku.

Tā ir tāda mazliet ēteriska lieta.

Vai speciāli repertuāru jubilejas koncertam izvēlējāties vieglāku, atsakoties no Vāgnera, kas beidzamos gadus bijis jūsu repertuāra pamatā?

Repertuāra lielākā puse ir itāliska, būs arī divas krievu ārijas un viena ļoti skaista Šūberta dziesma. Mēģināju programmu veidot tā, lai tā būtu viegla un melodiska.

Kādas sajūtas rodas, domājot par dzimšanas dienas apaļo ciparu?

Par tiem gadu desmitiem varbūt tik daudz nedomāju, jo nejūtos savādāk kā pirms pieciem vai desmit gadiem – ne iekšēji, ne arī fiziski. Tfu, tfu, tfu! (Smaida.) Neredzu nekādas lietas, kas saistībā ar maniem gadiem būtu negatīvas... Citi saka: o, es kļūstu vecāks, man dzimšanas dienu nemaz negribas atcerēties vai svinēt, dzimšanas dienu nepieminiet. Domāju, tas ir pilnīgi normāls process, ka kļūstam vecāki. Katrā ziņā tagad jūtos daudz stabilāks un apmierinātāks, nekā tas bija pirms desmit gadiem.

Riharda Vāgnera operas "Klīstošais holandietis" iestudējumā LNO 2003.gadā. Foto: Publicitātes foto / Gunārs Janaitis

Vēl atceraties skaistāko vai neparastāko dāvanu, ko kādreiz esat saņēmis dzimšanas dienā?

Nevaru to atcerēties. Turklāt man iepriekšējās dzimšanas dienas ir nācies pavadīt ja ne nu gluži vienam, tad prom no mājām. Citreiz ir gadījies, ka dzimšanas dienā iekrīt izrāde, un tikai pēc tam pasaku kolēģiem: "Ejam uz krodziņu, es jums uzsaucu, jo man ir dzimšanas diena." Negribas iepriekš plātīties, ka man ir dzimšanas dienas. (Klusē.) Tas ir līdzīgi kā par uzstāšanos –

man iepriekš nepatīk stāstīt, ka tad un tad dziedāšu tur un tur; labāk pasaku tad, kad tas jau ir noticis.

Jo tā dziedātāju dzīvē bieži gadās, un to labi var redzēt pēc dažu Latvijas dziedoņu pieredzes – viņi izsludina, ka divreiz dziedās "La Scala" un vienreiz "Metropolitan" operā, un beigās puse no tā nenotiek. Mūsu profesijā vajadzētu zināt, ka vai nu piedāvās kaut ko interesantāku, vai tu saslimsi, vai operai mainīsies plāni, ko parasti izsludina dažas dienas iepriekš...

Varbūt atceraties trakāko ballīti?

(Smejas.) Ziniet, es tomēr esmu darba cilvēks, un man parasti nākamajā dienā pēc dzimšanas dienas no paša rīta ir mēģinājums ar orķestri. Un ko nozīmē svinēšana – vai ballēšanās visu nakti?

Un kur tad slavenā mākslinieku bohēma?

Man bohēma jau notiek uz skatuves...

Tāpēc drīzāk pēc izrādes gribas tādu mierīgāku kopā būšanu ar saviem mīļajiem un tuvajiem cilvēkiem.

Neesmu arī liels bohēmists un neatceros, kad beidzamo reizi būtu visu nakti svinējis. Man vienkārši ir žēl tās nākamās dienas pēc svinēšanas, jo labi zinu – ja atļaušos svinēt, nākamā diena būs beigta...

Čaikovska operas "Jevgeņijs Oņegins" pirmizrādes ballē LNO. Foto: TVNET

Tas darba ritms varbūt mazliet par daudz disciplinē, bet – ko nozīmē par daudz? Galu galā var jau sākt svinēt ātrāk, jo vai tad tieši naktī jābūt svinību kulminācijai? (Smaida.)

Pamazām tuvojas arī Ziemassvētki. Vai ir lietas, ko šajos svētkos noteikti ievērojat un darāt?

Parasti izrādes ir 25. vai 26. decembrī. Tādēļ priekš manis Ziemassvētki ir tādi klusi svētki, pārdomu laiks. Drīzāk uz Ziemassvētkiem esmu tāds skatītājs no malas. Nevaru arī apgalvot, ka cenšos apmeklēt Ziemassvētku dievkalpojumu, jo parasti tad baznīcā ir milzīga burzma, un tad tu redzi, ka tam ir tāda tūrisma piegarša. Man drīzāk patīk aiziet uz simpātisku, romantisku baznīcu kādā klusākā piepilsētā, un tas var būt vienkārši tajā pašā dienā vai Ziemassvētku rītā – pēc iekšējās sajūtas, kad sakrīt vairākas lietas.

Ziemassvētku brīnumam un vecītim vēl ticat?

Mani sajūsmina, ka bērni tam vēl tic – ir tik patīkami to novērot! (Smaida.) Un tajā pašā brīdī tu redzi, ka tad, kad bērniem ir apmēram desmit gadi, viņi lēnām sāk neticēt. Tā ir tāda interesanta rotaļa, uz ko skatos ar smaidu un labsajūtu.

Šajā laikā aktivizējas dažādas labdarības akcijas...

Man šķiet, būtu labi, ja kas līdzīgs notiktu vēl kādu reizi gadā, ne tikai Ziemassvētkos. (Aizdomājas.) Pats esmu piedalījies labdarības koncertos – gan Vīnē, gan citur; šķiet, arī Latvijā.

Desmit gadus dzīvoju Vīnē un novēroju, ka

austrieši ir daudz devīgāki uz labdarību ne tikai Ziemassvētkos, bet arī tad, ja kaimiņš, precīzāk - kaimiņu zemes - nonākušas nelaimē.

Jo vēsturiski Austrijai ir piederējušas Austroungārijas zemes, un tagad, kad šīm valstīm klājas grūtāk, austrieši viņas atbalsta visai aktīvi. Iespējams, cilvēki jūt kaut kādas vēsturiskās saknes... (Klusē.) Domāju, ka cilvēkiem, kas to var atļauties, vajadzētu šādās labdarības akcijās piedalīties – tas ir labs veids, kā paust savu solidaritāti. Kāpēc ne? Vienīgais, ko ļoti bieži dzird, – vai šī labdarība nonāks pie adresāta? Tas ir jautājums, kas arī man dažkārt iekšēji rodas, ja es kaut kam ziedoju, ja piedalos kādā pasākumā. Kādreiz ziedojumu mērķi ir abstrakti.

Jūs noteikti esat pamanījis, ka Latvijā ir aktualizējies jautājums par latviešu valodu un ka ik pa brīdim arī bankām rodas problēmas...

Valstī, kurā dzīvo vairāk nekā 30 procenti krieviski runājošo, no vienas puses, var saprast šos cilvēkus, ka viņi kaut kādu informāciju varētu gribēt saņemt divās valodās. Protams, tik mazā valstī kā Latvija tā ir ļoti bīstama parādība. Vai pastāvētu iespēja, ka krievu valoda varētu būt kā informatīva valoda? Teiksim, lidostā, kur informācija ir latviešu un angļu valodā, bet krieviski nav, līdz ar to vecāka gadagājuma cilvēkiem varētu rasties problēmas. Piemēram, Frankfurtes lidostā reisi tiek pieteikti itāļu, spāņu un arī turku valodā.

Eskamiljo Žorža Bizē operas "Karmena" iestudējumā LNO, 2007.gads. Foto: Publicitātes foto / Gunārs Janaitis

Varbūt to vajadzētu sakārtot vitāli nepieciešamās jomās, lai valoda nav kā sāncensis. Bet ne kā otro valsts valodu! Tas būtu kā astoņdesmitajos gados, kad kompānijā, kur bija viens krievs un deviņi latvieši, visi runāja krieviski... (Domā.) Tas ir ļoti politizēts un bīstams jautājums arī tādā formā –

ja šodien ir referendums par krievu valodu kā otro valodu, tad varbūt pēc pieciem gadiem ir referendums par pievienošanos Krievijai...

Ja savāc nepieciešamo parakstu skaitu un daudzi balsstiesīgie aizbraukuši uz ārzemēm, šis lēmums var tikt pieņemts ar viena procenta pārsvaru – līdzīgi kā, šķiet, Moldāvijā. Mums tomēr likumā ir pieņemts, ka latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda, un pie tā arī vajadzētu palikt.

Un jūsu viedoklis par ažiotāžu ap bankām?

Cik nojaušu, ažiotāžai ap "Swedbank" bija ļauns mērķis, kas sašūpoja jau tā mūsu ļoti jūtīgo politisko un ekonomisko vidi. Taču gribu teikt, ka arī Rietumeiropā, kaut tajā pašā Vācijā, bankām arī neklājas labi. Zinu, ka Vācijas otrajai lielākajai komercbankai, kurai ir miljoniem klientu, atkal draud tas, ka valsts to pārņems, un tas notiek jau otro reizi.

Protams, ar to es negribu teikt, ka uzkrājumi jāglabā zeķē. (Smejas.) Ja kāds zinātu atbildi uz jautājumu, kā visdrošāk glabāt naudu, viņš droši vien nopelnītu ļoti daudz naudas. Vācijā daudzi tagad pērk nekustamo īpašumu, nodrošinoties pret devalvāciju un to, ka nauda varētu pazust. Katrā ziņā kaut kas stāvošs noteikti ir drošāks par to, kas ir čaukstošs.

Tas nozīmē, ka jums kā māksliniekam ir jābūt arī finansistam...

Protams, citādi var notikt tā, kā ar Raimondu Paulu... (Klusē.) Nu, es ieteiktu cilvēkiem, kam ir vairāk naudas, izvēlēties vairākas bankas,

tādā veidā vismaz nedaudz nodrošinoties pret visādiem ekscesiem.

Vārdu sakot, visas olas nevajag glabāt vienā grozā.

Kuru zemi tagad vairāk uzskatāt par savām mājām?

Dvēseliski un pēc tā, kur vairāk velk atpakaļ, – protams, tā ir Latvija. Bet materiāli un no laika viedokļa tās proporcijas ir līdzīgas – arī Vācija un Spānija. Pateikt, kurā no šīm valstīm atrodos ilgāk, ir grūti – operdziedātāja sezona ilgst desmit mēnešus, tāpēc sanāk, ka divas nedēļas esmu tur, divas – tur, trīs – vēl kaut kur.

Latvijas Nacionālās operas 90 gadu jubilejas koncertā. Foto: Publicitātes foto / Gunārs Janaitis

Tieši tāpat nevaru pateikt, kā man, esot prom no Latvijas, pietrūkst visvairāk – es cenšos izbaudīt tās zemes, kur tobrīd esmu, gardumus. Vairāk nekā 20 gadus esmu prom no Latvijas, tādēļ jūtos aklimatizējies Eiropā. Taču, neapšaubāmi, man ir saikne ar Latviju, un katru otro mēnesi cenšos būt šeit. Bet man vairs nav tā, ka, atrodoties uz vientuļas salas, gribētos, lai man līdzi būtu sieriņš "Kārums"... (Smejas.) Tas varbūt tādēļ, ka esmu izbaudījis visu zemju virtuves, zinu, kas man patīk un kas nepatīk.

Bet

pavisam noteikti varu apgalvot, ka Latvijas daba ir tā, kas mani uzlādē un nomierina.

Arī šādā laikā. To īpaši jūtu ārpus Rīgas, kad aizbraucu uz saviem laukiem. Noteikti tā ir pierastā arhitektūra – Vecrīga, jūgendstils... Ļoti daudzās pasaules valstīs tā visa nav, un mēs tiešām varam būt lepni, ka mums tas ir.

Vasarā esot šeit, jūsu slavenajam dārzam laika pietiek?

Jā, jā! Tas man ir labs iemesls atgriezties, un katru reizi secināt, kādu varoņdarbu tas vai cits stāds ir veicis un kam klājies sliktāk. Mazliet esmu stādus atvedis no tām zemēm, kur koncertēju, taču dārzs tika veidots pirms piecpadsmit sešpadsmit gadiem, tādēļ dažiem augiem vairs vietas nepietiek, un tos nācās ņemt ārā un pārstādīt.

Ziemu jūsu dārzs labi pārcietīs?

Esmu pārliecināts, ka jā. Tagad gan īsti nevar saprast, vai būs ziema vai ne, bet – pagaidiet janvāra beigas! (Smejas.)