Uz Latvijas Nacionālās operas skatuves Nataļja aizvadījusi jau desmit gadus un stāsta, ka sākusi šeit dejot, vēl mācoties Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas otrajā kursā. «Skolas laikā dejoju kordebaletā, pēc tam jau tiku pie vairākām lomām. Atnācu uz Operu kā viena no jaunākajām, un, iespējams, man laimējās, ka tiku paņemta darbā uz pusslodzi. Tagad sanāk, ka man piešķirta balva par mūža ieguldījumu, nevis, piemēram, par debiju,» smejas Nataļja.

riga2014.org

«Esmu atzīta par gada labāko balerīnu, un man tas ir vēl lielāks gandarījums un pamudinājums turēties līmenī un neapstāties pie sasniegtā,

bet attīstīt sevi tālāk,» rezumē dejotāja, kurai divās aizvadītajās sezonās divas spilgtas lomas, – Brālītis Jura Karlsona baletā «Karlsons lido» un Emīlija baletā «Otello». «Abas ir ļoti lielas un nozīmīgas lomas, turklāt pagājušogad «Otello» saņēma balvu par labāko izrādi, savukārt šogad pie šīs balvas tiks balets «Karlsons lido». Turklāt abas izrādes patīk skatītājiem. Tādēļ priecājos, ka piedalos abās šajās izrādēs un ka man tajās ir ne tās mazākās lomas.»

Dejotāja akcentē, – drīzāk varētu teikt, ka viņai abas lomas šķiet ļoti interesantas, taču tās absolūti nevar salīdzināt, jo «Karlsons lido» ir bērnu izrāde, savukārt «Otello» – drāma. «Tāpat šīs lomas nevar salīdzināt ne aktieriskajā jomā, ne pēc manām iekšējām sajūtām. Labi ir arī tas, ka varu sevi parādīt no visdažādākajām pusēm. Iespējams, tas ir mans pluss, jo profesionālim jāspēj nodejot visdažādākās lomas: gan Brālīti, kas ir zēns, gan Emīliju, kas neapšaubāmi ir viena no manām sievišķīgākajām varonēm.»

Taujāta, kādēļ izvēlējusies balerīnas ceļu, dejotāja stāsta, ka sākumā mamma abas ar māsu sūtījusi sporta skolā, bet pēc tam pamanot, ka meitas neaug garumā un neattīstās tā, kā vajadzētu, nolēmusi, – meitām ir jāattīstās pareizi, tādēļ viņas varētu mēģināt mācīties baleta studijā. «Piecus gadus mācījos baleta studijā «Rondo», pēc tam padzirdēju, ka Rīgā ir baleta skola un izdomāju, ka es taču tajā varētu iestāties.

Mamma kliedza: tikai pār manu līķi, tā ir ļoti smaga profesija, tu nesaproti, uz ko paraksties! Teicu, ka tomēr mēģināšu stāties, un tiku. Arī nākamajā gadā mani no skolas, pretēji mammas teiktajam, neizmeta, un savu kursu pabeidzu kā labākā.

Dzīvē viss ir taisnīgi,» rezumē Nataļja, kura ir pārliecināta, ka pavisam noteikti izvēlējusies pareizo dzīves ceļu un profesiju. Turklāt nupat viņa absolvējusi Mūzikas akadēmiju, iegūstot horeogrāfa un pedagoga specialitāti. «Tagad nezaudēju laiku un mācu bērniem dejot. Man ir 27 gadi, un atlikušos gadus uz skatuves vēlos pavadīt lietderīgi. Turklāt, ja jau reiz man ir diploms, kādēļ lai tas karātos mājās uz nagliņas? Sākumā baidījos iet pie bērniem, taču nu jau man iespēja ar viņiem strādāt sagādā baudu. Daudzus bērnus interesē iespēja apgūt baleta pamatus, savukārt bērnu mammas saprot, cik svarīgi ir ieaudzināt pareizo stāju, koordināciju, un tas attiecas gan uz zēniem, gan meitenēm.»

Baletdejotājas profesijā Nataļju visvairāk saista aspekts, ka te nekad nevar un nedrīkst apstāties pie sasniegtā, ir jāiet uz priekšu: «Man patīk augt profesionāli, pierādīt pašai sev, ka nav nekā neiespējama. Un, kad dejotājas gaitas beigsies, – kā zināms, baletdejotāji pensijā var doties 35 gadu vecumā –, turpināšu darboties pedagoģijas lauciņā. Pagaidām vēl nezinu, vai būšu horeogrāfe – šajā profesijā sevi neredzu, taču strādāt par skolotāju man patīk.»

Dejotāja arī sapratusi, ka viņai labāk padodas tieši modernais, nevis klasiskais balets: «Sevi labāk sajūtu laikmetīgajā dejā. Bet romantiskās baleta varones – tas nav man!» Nataļja smejas un jau nopietni piebilst, – protams, tehniski izdejot mazo gulbīšu partiju baletā «Gulbju ezers» viņai nesagādā problēmas, taču, piemēram, Odetu vai Odīliju viņa negribētu dejot.

«Uz lietām skatos reāli, neesmu nekāds gulbis, un nekad arī nebūšu. Man nav tam nepieciešamā auguma un vizuālā izskata. Uz dzīvi jāraugās reāli, un tā arī jādzīvo! Bet, protams, nevajag pārtraukt sapņot, jo – sapņi piepildās!»

Dejotāja atklāj, – viņai nekad nav šķitis būtiski, vai izrādē tiks pie galvenās lomas: «Man svarīgi šķiet, lai lomā varu izdejoties, lai tā būtu ar raksturu. Tādēļ man reiz gribētos nodejot Kitrijas draudzenes lomu izrādē «Dons Kihots». Bet laiks jau tam vēl ir.» Stāstot par savām lomām, Nataļja akcentē, ka jūtas ļoti pateicīga horeogrāfei Allai Sigalovai, kuras dēļ viņa tikusi pie Emīlijas lomas izrādē «Otello». «Alla mani atvēra vārda tiešā nozīmē – gan aktierisko pusi, gan fiziskās spējas, un kopš tā brīža manā karjerā sākās kāpums. Viņa man iemācīja uz visu skatīties citādāk. Tādēļ ļoti ceru, ka trešdienas vakarā, kad man pasniegs balvu, Alla būs Operā.»

Par savu otru lielo lomu – Brālīti izrādē «Karlsons lido» –, Nataļja teic, ka tas esot īpašs stāsts. «Man šī izrāde ļoti patīk, un tad, kad vajadzēja iedzīvoties zēna tēlā, mans partneris Andris Pudāns allaž koriģēja to, ko daru, un teica – tu visu dari kā meitene, bet ir jādara kā puikam! Un tas bija ļoti labi, jo droši vien pati nemaz neredzēju, ko un kā daru. Tā ka arī viņam vislielākais paldies par palīdzību!» Vēl lielu prieku izrādes gatavošanās procesā dejotājai sagādājusi iespēja kāpelēt pa operas nama jumtu, kur tapa fotosesija un izrādes videorullītis. «Man nebija bail, Andrim arī ne! Un, atklāti runājot, kādreiz vēl labprāt iesaistītos tieši šādā izrādes gatavošanas procesā – kad filmēšana un video uzņemšana notiek tik neierastos apstākļos. Tādēļ man gribētos, lai kādreiz mūsu operā iestudētu, piemēram, «Pepiju Garzeķi» vai «Doktoru Aikāsāp», jo man patīk bērnu izrādes! Dejot bērnu auditorijai ir kaut kas īpašs, jo viņus nav iespējams apmānīt. Un, kad esmu nodejojusi «Karlsona» izrādi, ir sajūta, ka pati lidoju!»