14. jūnijā, pulksten 19, Anglikāņu baznīcā (Anglikāņu ielā 2A), notiks ievērojamā austriešu laikmetīgās mūzikas komponista un ērģelnieka Klausa Langa (Klaus Lang) koncerts. Pateicoties Austrijas vēstniecības un Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstam, pasākuma apmeklējums ir bezmaksas. Koncertu rīko biedrība «Skaņu mežs».
Klauss Langs (1971.) ir viens no vadošajiem laikmetīgās mūzikas komponistiem Eiropā, kura skanējums un tehnikas variē no avangardiskām līdz kontemplatīvām un sakrālās mūzikas iedvesmotām. Izdevums The New York Times viņa mūziku nodēvējis par «delikātu, atturīgu un satriecošu», savukārt LA Times viņa daiļradi raksturojis kā «lielisku un uzticīgu tikai pašai sev». Langa mūziku ir publicējušas tādas ievērojamas laikmetīgās mūzikas izdevniecības kā Col Legno, Edition RZ un Kairos. Viņa albumu SAIS. britu žurnāls The Wire nodēvēja par vienu no 50 labākajiem 2014. gada mūzikas ierakstiem.
Kopš 2006. gada viņš ir pasniedzējs Grācas Mūzikas un Lietišķās mākslas universitātē. Langs apgalvo, ka viņa mūzika allaž ir balstīta sistēmās, taču klausītājam nebūtu viegli tās saklausīt. Lai arī viņš bieži publicē zinātniskus rakstus par mūzikas teoriju, komponists tomēr atzīst, ka nepastarpināta mūzikas klausīšanās pieredze viņam šķiet nozīmīgāka par tīri teorētiskiem apsvērumiem.
Anglikāņu baznīcā skanēs Langa trīsdaļīgais 1996.gada ērģeļdarbs ABD ar divām improvizētām pārejām – to izpildīs pats komponists. Klausa Langa koncerts ir daļa no ilgāka biedrības «Skaņu mežs» projekta, kurā tiek prezentēta laikmetīgā ērģeļmūzika.
Klausa Langa koncerts apvienos sakrālās mūzikas ietekmes ar laikmetīgās mūzikas tehnikām, taču viņa darbos tas notiek, nevis citējot vai skaidri demonstrējot kontinuitāti vai pretrunas starp žanriem un laikmetiem, bet drīzāk uzmanīgi sapludinot dažādo atjautīgos, pragmatiskos un novatoriskos veidos. Daudzi Langa darbi demonstrē, ka komponists ir kamermūzikā importējis avangarda mūzikas pioniera Alvina Lūsiera (Alvin Lucier) idejas, rodot melodijas un harmonijas ekvivalentu nenoteiktākajā, tā dēvētajā drone jeb dūkoņas skaņā. Katrā ziņā, līdzīgi kā Lūsiera mūzikā, arī Langa darbos skaņu raksturs ir stipri akcentēts, taču tajā pašā laikā arī muzikāls, smalks un samērīgs. Tā piemēram, viens no viņa agrākajiem darbiem, 1996.gada kompozīcija kameransamblim Der Weg des Prinzen izmanto šo drone jeb dūkoņas tehniku, sākotnēji simulējot čukstus, kas pēc tam tiek piesātināti ar «pilošām» perkusijām un vāri skanošiem pūšaminstrumentiem, kļūstot par miglainu un suģestīvu mītisku ainavu. Skaniskas trīsas, skaņu «audzes» un neskaidrība raksturo arī 2003.gada darbu stīgu kvartetam Sei-jaku, kas savā stilistikā ir tuvs tā saucamajai instrumentālajai konkrētajai mūzikai, taču izpildāms ļoti klusu, tādā veidā līdzinoties gan Helmutam Lāhenmanam (Helmut Lachenmann), gan Jākobam Ulmanam (Jakob Ullmann). Turpretim kliedētāks un klusuma pauzēm bagāts ir 2007.gada darbs Einfalt.Stille. Langa darbos satiekas pazīstamais un jaunais, un pārejas ne vienmēr ir skaidras - piemēram, var saklausīt, ka it kā pazīstamas noskaņas tiek veidotas no neierastām skaņām, bet instrumenti un to saspēles skan citādāk kā ierasts, kā tas ir 2005. gada darbā Missa Beati Pauperes Spiritu – uzskatāmā piemērā komponista mēģinājumiem rakstīt sakrālo mūziku laikmetīgās tehnikās un savdabīgos skanējumos. Tā tas ir arī minimālistiskajā taču - pretēji savam nosaukumam - spriedzi iedvesošajā 1999.gada darbā The Book of Serenity. Līdzīgas variācijas ir viņa ērģeļmūzikā, kur ērģeles reizēm skan gandrīz kā elektronika vai rotaļīgi avangardiski (Mars Attacks), tad atkal minimālismam mijoties ar sakrālās mūzikas ietekmēm darbā ABD, kas skanēs Rīgā.
Klausa Langa daiļradē it kā nav izteiktas ass – viņš var būt dažāds tekstūrās, tempos un noskaņās, taču, lai ko viņš darītu, viņš ir nesamākslots, pārliecinošs un rūpīgs. Tiesa, viņam ir diezgan skaidri idejiski uzstādījumi. Viņa mūzika, saskaņā ar paša komponista teikto, neietver saturu viņpus mūzikas – tādu kā emocijas, filozofiskas vai reliģiskas idejas, u.tml. Proti, viņa mūzika nav valoda, kas komunicētu nemuzikālu saturu. Mūzika tiek uztverta kā brīvs un pašpietiekams akustisks objekts. Langs saka, ka savā mūzikā viņš «neizmanto» skaņu – skaņa tiek pētīta un tai tiek dota iespēja izpaust tās potenciālu. Viņaprāt tikai tad, kad skaņa ir tikai un vienīgi skaņa, ir iespējams saprast, kas tā ir patiesībā: dzirdams laiks. Klauss Langs redz laiku reizē kā komponista materiālu un kā mūzikas fundamentālu saturu.
