"Eurosonic" ir Eiropas jauno mūziķu tā saucamais "showcase" festivāls, kurā jaunajiem mūziķiem ir iespēja atrādīties gan mūzikas industrijas, gan klausītāju priekšā.
Festivāla apskats: "Eurosonic" (6)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Groningena 14. – 15. janvāris
Šīs pasākums varētu tikt nodēvēts par lielākās mūzikas konferences SXSW (Austinā, Teksasā) Vecā kontinenta mazo brāli. Vārdu sakot, laiks un vieta, kurā tiekas Eiropas mūzikas industrija un mūzikas radītāji, kur tiek meklēti iespējami jauni talanti un atrādīti jau par daudzsološiem nodēvētie, un tam visam seko arī mūzikas patērētāji.
Mazliet no vēstures. Jau vairākus gadus Nīderlandes ziemeļu pilsēta Groningena divas dienas ziemīgajā janvārī kļūst par Eiropas muzikāli karstāko punktu. Viss sākās astoņdesmitajos kā neliela Nīderlandes un Beļģijas mūziķu tikšanās, bet nu pasākums ir izaudzis par visas Eiropas mēroga notikumu un šogad tajā piedalās 250 grupas no lielākās daļas Eiropas valstu. Diemžēl Latvija šogad nebija pārstāvēta.
Pārāk lielus vārdus festivālā neatrast, tas tomēr ir jauno mūziķu pasākums, no kuriem dažiem ir izdevies izlauzties plašākā apritē. Iepriekšējos gados šeit ir uzstājušies tādi mūziķi kā Claw boys Claw, Candy Dulfer, The Editors, The Kooks, Peter, Bjorn & John, Robyn, Air Traffic, Calvin Harris un citi. Izpētot BBC "sound of tomorrow" listi, parasti var atrast arī kādu no "nākotnes zvaigznēm" Eurosonic dalībnieku sarakstā. Šogad tie ir pat vairāki no saraksta augšgala – Ellie Golding, Marina & the Diamonds un Everything, Everything.
Pārstāvēto mūzikas virzienu klāsts ir gana plašs. Elektroniski bīti, indie, folks, pop/roks, hiphops, smagais gals. Šķiet, šogad biežāk pieminētais apzīmējums festivālā bija singer-songwriter jeb dziesminieks/ce. Tā kā koncerti notiek paralēlās sesijās kādās 20 vietās – koncertzālēs, krodziņos, mūzikas skolās un bijušās fabrikas telpās, jādomā, ka katra gaumei tiks izpatikts.
Katru gadu ir izvēlēta kāda no Eiropas valstīm, kura tiek īpaši pārstāvēta, un šogad tā ir Norvēģija. Tas gan nenozīmē, ka atbrauks Royksopp un atkal apvienosies A-ha, bet laikam drīzāk to, ka jaunajiem un daudzsološajiem norvēģu mūziķiem tiek piešķirtas lielākas kvotas. Šis gads ir arī īpašs ar rekordu, pasākums izpārdots nepilnas dienas laikā!
Pirmā diena
Mājas darbs ir daļēji izdarīts un ar dzeltenu flomāsteru festivāla shēmā ir iezīmētas dažas no grupām, kas būtu jādzird. Festivāls sākas ar daudzu gaidītāko grupu – The XX! Pagājušā gada albumu topu galvgalī mītošajai grupai ar sevi vairs nav īpaši jāiepazīstina, bet gan sevi jāapliecina kā pārliecinošu grupu arī dzīvajā. Pēc neliela instrumentāla intro viņi sāk ar savu lielāko hitu "Crystalized" - gandrīz tikpat labi kā ierakstā. Ar katru dziesmu viņi kļūst aizvien labāki un aizvien vairāk savaldzina publiku. Koncerts notiek operas tipa koncertzālē, kas nodrošina fantastisku skaņu un piešķir The XX skanējumam negaidītu dimensiju - tādu kā vizuālu grandiozitāti. Lai arī kontakts ar publiku nav sirsnīgs un čalojošs, tas tomēr ir. The XX pieslēdzas pie klausītāja intīmi un mistiski, un nepamet sajūta, ka notiek kas maģisks un valdzinošs un ka The XX ir noteicēji par to, kas ar mums notiks nākamās nepilnas stundas laikā. Apzinoties savu strauji augošo popularitāti, solists saka, ka mums jābūt pateicīgiem organizatoriem par iespēju viņus redzēt, ātri vien gan labojot savu viegli iedomīgo piezīmi, izsakot pateicību arī mums, skatītājiem, ka esam atnākuši. Kādā brīdī tiek testēta publikas izturība, spēcīgi pastiprinot basus. Daži no tuvāk stāvošajiem, mani ieskaitot, gan nepatikā saviebjas, taču šāda ”sāpjbaudas” kombinācija, kas ir viens no The XX motīviem, pieder pie lietas. Šajā festivālā viss iet kā pēc Šveices pulksteņa, un zinām jau, ka piedevas prasīt un gaidīt ir veltīgi. Taču pēc kulminējošās izskaņas, kur solists Olivers Sims pats ņem bungu vālītes rokā un izrībina pēdējos ritmus, prom „tie Iksi” ir... Kā savdabīga piedeva pēc grupas aiziešanas ir viņu pašu jaunklātās versijas "Candi Staton" dziesmai "You got the love" atskaņojums, kas ir kulminācija virs kulminācijas. Un festivāls ir sācies!!! Turklāt vēl kā...
Marina and the Diamons
Šī grieķu un velsiešu izcelsmes dāma saskaņā ar BBC ekspertiem būs viena no šā gada daudzsološākajām māksliniecēm. Marina tiek salīdzināta ar tādām talantīgām dziesminiecēm kā Regina Spektor, Kate Bush, taču viņas pārspīlētais dziedājums un ekspresīvais imidžs nepārliecina, liekot domāt, ka varbūt labāka izvēle būtu pārspīlēt ar savu tēlu vēl vairāk, tā līdz galam. Šobrīd ir ne šis, ne tas. Ne īsti nopietna dziesminiece, ne īsti „dīvaina” dīva, un arī publika šķiet neziņā, ko domāt par Marinu, un ar īpašu sajūsmu viņu neuzņem. No kabatām tiek vilktas ārā programmiņas un tiek lūkots, uz kuru nākamo festivāla norises vietu doties. Kāds no publikas joko, ka Marinas mūzika ir ar PMS (pirmsmenstuālā sindroma) piesitienu – histēriski nervoza, haotiska un ik pa laikam mazliet uz nerviem krītoša, varbūt Marinas zvaigžņu brīdis tiešām vēl būs šogad, bet diemžēl ne šovakar.
Tas, ar ko šis festivāls ir brīnišķīgs, ir jaunatklājuma iespējas. Un, procesu poetizējot, tad ir jāsajūtas kā tādam Indiana Džonsam un jādodas misijā: jāizlavierē caur šķēršļiem (jāizlaužas cauri pūlim), jāpārbauda izturība (jāpastāv rindā, kad salst kājas), un jāizvairās no viltus norādēm (pārslavētiem mūziķiem), lai nonāktu pie patiesā apslēptā dārguma, par kuru nebija ne jausmas. Un šoreiz paveicas, viens no intuitīvajiem kodiem ir izrādījies pareizs – „skati mūziķi pēc nosaukuma”. CallmeKat, vai nav simpātiski... Šoreiz intuīcija neviļ, un viens no šā festivāla brīnišķīgajiem atklājumiem ir šī lieliskā dziedātāja no Dānijas - CallmeKat. Pati soliste, kas ir ļoti šarmanta savā spīguļu jaciņā, arī dziesmu autore, mazie un mazliet lielākie sintezatori, arī maza bungmašīnīte un puisis, kas palīdz to visu spēlēt, ir šīs savdabīgās uzstāšanās sastāvdaļas. Ar pirmo dziesmu ir skaidrs, ka šeit ir darīšana ar talantīgu dziedātāju, kuras balsij piemīt tiešām kas kaķisks labā nozīmē, kaut kas no klasiskas un tai pašā laikā piesmakušas dziedāšanas manieres, ko papildina stilīgi elektroniski aranžējumi. Viņas dziedājumā apvienojas gandrīz vai pretstati - kaut kas no Ellas Fidžeraldas un Portishead solistes, džeziskums un vienkāršums melodijās, trauslums un pamatīgums, un kā pēcgarša - minorīgs prieks. Kā īpašs ironisks veltījums Britnijai Spīrsai tiek izpildīta "Toxic" kaverversija, ļoti lēni, izjusti, bet tomēr ar spriedzi, un esam „saindēti”. Jaunā dziedātāja klusi un mazliet nervozi runā ar publiku, pastāsta, kā nočiepusi vienu no mazākajiem sintezatoriem savai mazajai radiniecei. Taču no satraukuma nav ne miņas viņas dziedājumā. Publika ir aizkustināta un kolektīvi skumji nopūšas, uzzinot, ka ir pienākusi pēdējā dziesma, un ne viens vien aizkustinājuma kamols kaklā savelkas, un ne dažas vien skudriņas skraidelē publikai pa mugurām šovakar.
Ja viena no ļoti gaidītām grupām ir sevi attaisnojusi un ir atklāta jauna pērle, var teikt, ka festivāla diena ir izdevusies.
Otrā diena
Ellie Goulding ir šāgada BBC topa pirmrindniece. Diezgan sliktā skaņa un dziedātājas pašas atzītais nogurums liek sprunguļus Ellijas ratos. Šaubos, vai mēs kā klausītāji gribam dzirdēt, cik viņi ir noguruši. Publika grib pārliecinošu uzstāšanos. Tā ka sevi publiski pažēlot nav labais stils, it sevišķi, ja esi izslavēta kā nākamā gada jaunā zvaigzne. Liela daļa klausītāju šķiet atnākusi priekš ķeksīša – „jā, redzēju Ellie Golding” un neizrāda īpašu entuziasmu, vai varbūt Ellija šovakar vienkārši mūs nepaņem savā varā. Noklausījušies hitu „Under the sheets”, dodamies prom, jo atkal tā vien gribas atklāt kādu vēl neatklātu dārgumlādi.
Un tie atkal ir dāņi – Choir of Young believers. Šā projekta sirds un dvēsele gan ir grieķis Jannis Noya Magrigiannis, kas ap sevi ir sapulcinājis lieliskus mūziķus – ir gan meitenes pie čella un klavierēm, gan puiši pie ģitārām un bungām. Pats Jannis pirmajā brīdī nobiedē ar raupjo izskatu – tumšajām, ataugušajām ūsām, un bārdas rugājiem, savā ziņā vairāk atgādinot šaubīgu lietotu auto pārdevēju no Balkānu reģiona, nevis liriskas balss īpašnieku un emocionālas mūzikas radītāju, bet aizsteidzoties notikumiem priekšā - neskati mūziķi pēc ūsām. Tiklīdz viņš liek lietā savu brīnišķīgo ieroci - balsi, kam nav daudz līdzinieku, publikas čalas apklust un ar katru dziesmu tiekam ievilkti dziļāk „jauno ticētāju kora” skaņu templī. Saskaņā ar dāņu un grieķu ietekmēm mūzikā, šķiet, tiešām atbalsojas gan skandināvisks pamatīgums, plašums, orķestrāls svinīgums, introvertums, gan dienvidnieciska, ekspresīva emocionalitāte un gluži vai Šekspīra cienīgs dramatisks konflikts – „next summer i will return – i’ll brake your heart, it’ll be your turn to crash and burn”. Aizrāvusies elpa stadionā un skumjas, sēžot uz guļamistabas palodzes, – šādas sajūtas, manuprāt apvienojas viņu mūzikā un varbūt nenesīs lielus komerciālus panākumus, bet noteikti padara viņus par ļoti interesantu grupu ar savu cienītāju loku. Vēlāk klausoties ierakstus, atklājas, ka tomēr tā visefektīvākā ir dzīvajā, jo gaudulīgums, kas dažus var kaitināt, dzīvajā netraucē.
Galvenā festivāla skatuve, ”prime” laiks, un uz skatuves kāpj Charlie Winston. Elegants un izskatīgs - melnas bikses, veste, šlipse un cepure un balts krekls - uzcirties ar glanci, un harismātiski pašpārliecināts. Protams, iemetot aci pirmajās rindās, atrodamas ļoti entuziastiski noskaņotas meitenes. Katram, kas dzirdējis viņu ierakstā, ir skaidrs, ka Čārlijam šovakar ir problēmas ar balsi, bet viņš neatkārto Ellijas Goldingas kļūdas un ne par ko nesūkstās, uzstājoties ar labā nozīmē arogantu pārliecību un šarmu, un publika par to atalgo. Jau ar pirmo dziesmu publika kustas līdz un ir ļoti atbalstoša. Čārlijs ar abiem pavadošajiem mūziķiem mūs ir tik labi apstrādājuši, ka pacietīgi dziedam korī absurdo piedziedājumu – „i know everything about you, your father was a duck”... un neapnīk... Singls „Like a hobo” izrādās bijis pat nr. 1 Francijā, un man par pārsteigumu lielākā daļa arī šeit dzied līdz... Funk, blues, country ritmi un melodijas - tā vien jādomā par vasaras siltiem vakariem un tā vien aizmirstas, ka ārā ir janvāris.
FM Belfast
Un visbeidzot, negribot atvadīties no festivāla gaisotnes, ir sajūta, ka jānoķer vēl kaut kas, un tie ir islandieši FM Belfast. No Islandes ledaino plašumu iedvesmotas sigurrosīgas vai bjorkainas skaņu pasaules nav ne vēsts – ir laiks dejām! Uz skatuves ir daudz jauniešu, un nav īsti skaidrs, kāds katram ir uzdevums, bet visiem ir jautri un publika ir sajūsmā. Vai nu tie ir garie nīderlandieši, zemie griesti vai FM Belfast spēks, bet, šķiet, jumts teju teju tiks nonests. Ar vislielāko sajūsmu tiek uzņemta dziesma par Karību salām: "I wish I had a house in Carribean.., and i could go there par avion." Islandiešu jaunieši, kas sapņo par nokļūšanu Karību salās pasta paciņā, uz klausītājiem iedarbojas ļoti pacilājoši - burtiski un tēlaini, un, johaidī, atkal aizmirstas par to janvāri.
Starp citu, neliels mājiens - grupas var pieteikties "Eurosonic 2011" festivālam līdz 1. septembrim...