The Drums

Pirmo reizi savā dzīvē biju ieradies uz koncertu, lai galvenokārt apskatītu iesildītājus. Godīgi sakot, no sajūsmas, ka beidzot redzēšu sev jaunatklāto un ārkārtīgi vienkāršo superbendu, ar kuru kritiķi jau pasludinājuši jaunu dekādi mūzikā, biju pat piemirsis izpētīt atlikušās trīs pašu britu grupas, kuru nosaukumi, nodrukāti uz biļetes vēl treknākiem burtiem, paši par sevi mani neuzrunāja, vismaz ne pirms gaidāmā koncerta.

Lai gan par iesildītājiem es negribētu nodēvēt nevienu no jaunajām grupām, jo visas taču vārījās vienā NME milža katlā, tomēr uzstāties pirmajiem un svešā valstī ir tas pats, kas iesildīt U2 izkliedētā stadionā, kad lielākā cilvēku drūzmēšanās notiek pie alus teltīm, kur katrs cenšas iegādāties tik daudz dzērienu, cik var panest, jo pusi satura parasti nākas izliet zemē vai kādam uz muguras ceļā uz noskatīto vietu koncerta baudīšanai.

Brīdi klusums un pirmie fanu kliedzieni skatuves tuvumā, domājams, pusaudži vecuma grupā līdz 19 gadiem, kas bija lielākā, bet ne vienīgā pasākuma apmeklētāju daļa, liecināja par grupas uznākšanu uz skatuves. Ovācijām sekoja izteikti skaidri un apbrīnojami spēcīgi monitoru raidītie skaņas viļņi no basģitārista monolītās un līdz divām notīm vienkāršotās stīgas raustīšanas, ko varēja fiziski sajust pat samērā lielās zāles vidusdaļā, it kā kāds spridzinātu atmosfēriskus lādiņus virzienā no skatuves ar mērķi nogāzt klausītāju no kājām. Operatīvi secināju, ka mode mēdz būt arī praktiska un uzspīlētās, šaurās bikses, bez kurām mani tur, iespējams, nemaz nelaistu iekšā, ļāva uz savām kājām brīvi sajust gaisa vibrācijas, kuras īpaši spēcīgi izplatījās pat metra augstumā no grīdas līmeņa. Uz mirkli pat aizdomājos, kādēļ vairākums meiteņu īsajos svārkos izcīnījušas sev vietu skatuves pašā priekšā, kur lieliski varēja redzēt Bruklinas puišus uzstājamies. No otras puses, tas bija lādiņu eksplozijas pats epicentrs - vai tiešām šim mistiskajam, militārajam ierocim bija atrasts arī kāds dziļāks lietojums?

The Drums singlu kartona vāki. Foto: Publicitātes foto

Pēc dažām sekundēm pievienojās arī bundzinieks, elektriskās ģitāras stīga ar trijām notīm un skatuves gaismas. Kad biju jau pilnībā noticējis paša radītai ilūzijai par Joy Division, izpildot "Transmission" manu acu priekšā, kāds garām līdējs no otrās vecuma grupas - virs 20, kurš, kā vēlāk nopratu, bija, visticamāk, ieradies uz nākamās grupas uzstāšanos, norāva mani atpakaļ uz zemes, kautrīgi un bezpalīdzīgi iztukšojot vismaz trešdaļu savas glāzes satura man uz labās kājas. Dikti nesatraucos, jo pirms neilga brīža biju nolējis savu obligāto daļu atspirdzinošā dzēriena kādai meitenei uz rokassomiņas, pareizāk sakot, tajā iekšā un nebija arī nemaz laika dusmoties, tikai ar sešām dziesmām uz skatuves te parādījās, te pazuda visi četri izredzētie - jauni, šarmanti un vienkārši, gluži kā viņu mūzika - Ņujorkas pēdējā laika labākā jaunā grupa - The Drums. Es tā arī nesaņēmu atbildi uz jautājumu - kā kaut ko tādu var panākt ar kaut ko tik nelielu? - un nemaz necerēju saņemt, patiesībā burvība slēpjas tajā, ka tu iegūsti daudz, daudz vairāk, to nezinot.

Pēc uzstāšanās puišus veiksmīgi izdevās sastapt pie kādas no "Carlsberg" letēm zāles aizmugurē un pārmīt dažus vārdus ar ģitāristu Adamu un bundzinieku Konoru, galvenokārt par grupas mūzikas izdevniecību "Moshi moshi records", kā arī iepriekšējo koncertu Mančestrā. Palūdzu parakstīt abus The Drums singlu kartona vākus divām apaļām, smaržīgām 7" vinila platēm, kuras, kā zinādams, biju iegādājies turpat, pasākuma merch zonā, un atvadījos, novēlot izturēt pirmo tūri.

The Big Pink

Tad jau bija sākusi spēlēt otrā grupa, bet nemaz necentos nonākt tuvāk skatuvei un ieņēmu pasīva vērotāja lomu turpat aizmugurē. Londonas grupas The Big Pink uzstāšanās nevilināja mani ne ar savu mūziku, ne arī pārspīlēti industriālo skatuves tēlu, kas vairāk atgādināja Nine Inch Nails šovu, bet diemžēl ne tajā vietā un laikā. Arī auditorijā varēja manīt izmaiņas, publika bija kļuvusi agresīvāka, turklāt skaļāka un jaunieši pārsvarā uzturējās zāles aizmugurējā daļā, nepacietīgi gaidot Bombay Bicycle Club, par ko pārliecinājos vēlāk pats.

Bombay Bicycle Club

Ja Kurtam Kobeinam ar Arctic Monkeys būtu sekss un viņiem piedzimtu mazulis, tad tie noteikti būtu Bombay Bicycle Club. Saraustīta balss un moderni smaga mūzika jauno britu izpildījumā bija pamatīgs pārsteigums man un, domāju, ikvienam, kas vēl nebija jauniešus redzējis uzstājoties "dzīvajā". Viena no tām grupām, kas patiesībā skan savādāk nekā savā myspace lapā. Brīnos, kā blices solists neatstāja savu galvu uz skatuves grīdas vai, vēl ļaunāk, skatītāju pūlī, ko viņš noteikti panāks kādā no nākamajiem 20 NME tūres koncertiem.

The Maccabees

Tad arī pienāca kārta pēdējai vakara grupai The Maccabees. Augstu savilktās ģitāru jostas un uzlocītās t-kreklu piedurknes liecināja par tiešu atbilstību publikai, ko arī apstiprināja spēcīgās ovācijas un pirmās lidojošās plastmasas alus glāzes, tukšas un ne tik tukšas. Šāda parādība vērojama gandrīz katrā Anglijas rokkoncertā, kā cieņas izrādīšana māksliniekiem, un par pagodinājumu uzskatāms, ja glāze piezemējas tieši uz tavas galvas, - man šoreiz nepaveicās. Neskatoties uz to, grupa bija patiesi baudāma un pārsteidzoša, turklāt ar diviem saksofoniem un trompetistu uz skatuves, padarot skanējumu vēl alternatīvāku, nekā tas pienākas šādai indie-punk grupai ar lielisku solistu.

No iepazīšanās līdz pārsteigumam - tik krāsainu un saviļņotu NME Awards tūres koncertu Lielbritānijā pievienoju izdevušos pasākumu sarakstam. Kopskatā varu secināt un ieteikt - vienmēr atstāt vietu pārsteigumam, saģērbties modei atbilstoši un protams - The Drums.

Priekšā garš ceļš. Un uz tikšanos martā no Passion Pit koncerta Mančestrā.

Romāns Kuļikovs