Kas: Passion Pit & Ellie Goulding

Kad: 5. marts 2010. g.

Kur: Manchester, Apvienotā Karaliste

Autors: Romāns Kuļikovs

Grupa, kas ir "izkodusi", kā iekustināt mūsdienu dejotgribošo jaunatni un pat bez Dj Tiesto apreibinošās klātbūtnes, turklāt lieliski aizstājot mums tik pazīstamos un varbūt jau vecmodīgos rokkoncerta pārdzīvojumus, ar ko patiesībā arī pietiek, lai piektdienas vakarā (5. martā) izpārdotu savu šovu Mančestras akadēmijas (Manchester Academy) sienās. Starp citu, viņus sauc Passion Pit.

Pirms es izpļāpājos jums par alus lietu un meiteni, kas iesildīja Masačūsetsas puišus uz skatuves un, kas zina, varbūt arī aiz tās, aizlēkšu atpakaļ pavisam neilgu brīdi pirms koncerta sākuma.

Iebraucot Mančestrā, jau bija skaidrs - kārtējo reizi kavēju un, ņemot vērā, ka man nebija ne mazākās jausmas, kur tāda akadēmija atrodas, biju spiests lēkt iekšā Anglijas karaliskajā taksometrā, kur vietas pietiktu arī zilonim. Varu atklāt, ka uz manas sirdsapziņas ir neskaitāmi nokavēti pasākumi un dažāda veida transporta līdzekļi, tajā skaitā pat viena lidmašīna.

Elija Goldinga. Foto: flickr/Veronika Moore

Pirmais, kas dūrās acīs, bija milzīgās ļaužu masas, kas pa visiem galiem kā skudru pūznī plūda iekšā MEN arēnā (Manchester Evening News Arena), kuru atceros no Coldplay Viva La Vida šova, turklāt grūti būtu aizmirst milzīgo koncertzāli, kas atrodas soļa attālumā no dzelzceļa perona, un, izkāpjot no vilciena, ir kārtīgi jāpadomā, vai tu atrodies arēnā vai tomēr stacijā. Piepeši šķita, ka steigā būšu pārskatījies un sajaucis arēnu ar akadēmiju, līdz taksometra šoferis pavēstīja, ka skudru pūznī šovakar spīdēs Lily Allen, turklāt nedomāju, ka ome dotos kopā ar savu mazo meitiņu uz Passion Pit koncertu, un tādu starp svētceļniekiem netrūka.

Nepagāja ne desmit minūtes, kad biju nonācis, manuprāt, pilsētas interesantākajā daļā, kur gaisā virmoja mode, mūzika un cigarešu dūmi, uz vienas ielas piedāvājot pat vairākus koncertus vienlaikus. Par laimi, nebiju daudz palaidis garām - ar savu uzstāšanos pusceļā bija neinteresantākā grupa, kādu līdz šim man nācies dzirdēt un redzēt, ja neņem vērā katru otro mūsu pašmāju grupu. No pirmā acu uzmetiena viss savās vietās - jauni, stilīgi, ambiciozi, bet pāri saviem instrumentiem diemžēl neredz un par tādu jau var kļūt ikviens, noslēpums taču slēpjas pavisam kaut kur citur. Jāatzīst, ka grupas loma pasākumā nemaz nebija izcelties - tehniķi testēja vadus un pogas, bet auditorija radināja ausis pie lielā skaļuma, kas tobrīd vēl nebija ne pus tik skaļš kā vakara īpašajiem viesiem.

Ellie Goulding

Arī šoreiz biju pataupījis sev pārsteigumu un pirms brauciena nemaz nebāzu savu degunu Passion Pit mājas lapā, meklējot, kurš tad ir iecelts special guests statusā. Jāsaka, ka nostrādāja, un tiešām par pārsteigumu ar akustisko ģitāru kaklā un trijiem čaļiem uz skatuves uzlidoja mazā Elija Goldinga (Ellie Goulding) - viņu es cerēju ieraudzīt vismazāk. Pirmajās desmit minūtēs viņi atspēkoja manu teoriju, ka tāda veida mūzika dzīvo tikai klipos un mp3 atskaņotājos, atlikušajās desmit - man pat iepatikās. Ne velti 23 gadus jaunās britu mākslinieces šovi ir vieni no pieprasītākajiem savā klasē un debijas albums "Lights", kas šomēnes ierindojies Lielbritānijas topa pašā augšgalā, to tikai apstiprina. Atstāja iespaidu ne tikai meitenes specifiskais vokāls, kas ārpus ierakstiem skan ne mazāk interesanti, bet lielā mērā arī viņas grupa, mētājoties no instrumenta uz instrumentu, lai panāktu tik elektroniski moderno skanējumu arī uz skatuves, un tas viņiem izdevās lieliski. Esmu audzis pie Radiohead, Blur, Massive Attack daiļrades un nekad nebiju domājis, ka tik pozitīvi izteikšos par šādu po kultūras pārstāvi, bet ir lietas, kas dzīvē ir jāredz savām acīm, pirms spriež un vērtē.

Passion Pit

Kad klātesošo mīlētā Elija bija savu padarījusi, piespiežot publiku uz dejošanu nieka 20 minūtēs, sekoja klusums pirms vētras, es pat teiktu, pārlieku garš. Acīmredzot uz skatuves bija tik daudz sintezatoru un citu ierīču, ka tos visus saslēgt un notestēt pieņemami īsā laikā nemaz nebija iespējams. Pietika laika pat izlauzties cauri pūlim līdz merch bodei un atpakaļ ar grupas krekliņu azotē. Laiku pa laikam atdzīvojās arī milzīgie gaismu paneļi skatuves aizmugurē, kas tika glabāti vakara galvenajam notikumam, pieļauju, enerģijas taupīšanas nolūkos, jo viens tāds kvadrāts varētu patērēt aptuveni divstāvu mājas vakara normu un tādi tur bija deviņi. Tad arī komanda pameta skatuvi, izdzisa gaismas un pazibēja lukturītis, ziņojot skaņotājam zāles vidū, ka grupa dodas uz skatuves.

Passion Pit āķis, manuprāt, slēpjas tajā, ka viņi liek cilvēkiem dejot un pacelties no zemes virsmas, kas mūsdienās ir viena no pieprasītākajām sajūtām, īpaši jaunatnes vidū, turklāt panākot to ar reāliem instrumentiem un dzīvā izpildījumā. Nenoliedzami arī solista unikālā balss ir par iemeslu grupas panākumiem un atpazīstamībai.

Koncerts pat tika uz brīdi apturēts un grupas solists drosmīgi un pašpārliecināti palūdza nevienu zālē nesmēķēt - auditorija bija tik ļoti atbrīvota, ka darīja visu, kas ienāk prātā, peldot vienā vilnī ar mūziku, kura dažbrīd pat ieņēma pilnīgu trance skanējumu, izraisot vienīgi ovācijas.

Protams, vakara kulminācija - šova nobeigumā ar grupas grāvēju "Sleepyhead", kas pacēla gaisā ne tikai visus apmeklētājus, bet arī alus glāzes ar visu to saturu un, kā pieņemts uz planētas Zeme - gravity always wins! Mani izglāba pelēkais Passion Pit t-krekls, un secināju, ka viss notiek, kā tam ir jānotiek.

Šīs reizes ierosinājums - eksperimentēt ar to, ko vēl nav gadījies redzēt savām acīm, pat tad, ja citi neiesaka. Ceļojumos uz Angliju droši vari ņemt līdzi ziloni un, ja jūties izaudzis un vecs, - Lily Allen.

Romāns Kuļikovs