Automašīnu reģistrācijas numurus rotāja visu iespējamo ASV štatu vārdi, kas apliecināja šī festivāla nozīmību un popularitāti.

Festivāla nosaukumu "Bonnaroo" varētu tulkot kā "lieliski pavadīts laiks", kurš, tāpat kā Latvijas pozitīvākais festivāls, lieliski piestāvēja notikuma atmosfērai un kopējai sajūtai. Devīto gadu pēc kārtas "Bonnaroo" pulcēja dažādāko žanru muzikālas apvienības, mūziķus. Virsroku šajā festivālā ņēma rokmūzika, taču festivāla organizatori bija padomājuši arī par hiphopa, popa, bluegrass un kantri, elektroniskās un alternatīvās mūzikas, džeza un pat gospeļa mūzikas faniem.

Uzņemt simt tūkstošus dedzīgu mūzikas fanu šādā mazā pilsētiņā bijis liels izaicinājums organizatoriem, taču deviņu gadu laikā, šķiet, bija atrasts labs risinājums, kā visu iespējami ātri novirzīt tam paredzētajā vietā.

Tanī pašā trešdienas pievakarē milzu mākoņi pārvērtās milzīgā vējā un lietū. Ierodoties festivāla teritorijā, zemes ceļš bija klāts milzu peļķēm un dubļiem. Izkāpjot no treilera, kedas piesūcās ar vēso lietus ūdeni. Devāmies apskatīt teritoriju - divas milzīgas galvenās skatuves, trīs lielas teltis ar skatuvēm un pāris mazas skatuvītes mazāk populārām grupām un klusākiem, intīmākiem koncertiem. Biju pārsteigts par to, cik šajā milzīgajā teritorijā skatuves bija tuvu viena otrai. No galvenās "What Stage" līdz otrai galvenajai "Which Stage" skatuvei bija aptuveni piecu minūshu gājiens. Tālāk līdz "This Tent" skatuvei sešas minūtes, no kuras aptuveni tikpat līdz "That Tent" un varbūt septiņas līdz "Other Tent" skatuvei. Taču kā pārliecinājos nākamo četru dienu laikā, to novietojums bija tieši tik pareizs, lai skatuves pārak netraucētu viena otrai. Tomēr nepameta sajūta, ka teritoriju varēja izmantot nedaudz labāk.

Tā kā festivālā palīdzēju draugu uzņēmumā, izvēlējos grupas, kuras patiešām vēlējos redzēt, lai pārējo laiku palīdzētu draugu biznesam.

The Postelles un Neon Indian

Festivāla atklāšana ceturtdienas pēcpusdienā tika uzticēta grandžīgiem indie-rokeriem no Ņujorkas The Postelles. Griezīgās ģitāras, roķīgie ritmi un vokāls likās iepriekš dzirdēti un stipri atgādināja "The Strokes" daiļradi, taču neraugoties uz to lipīgie meldiņi lika kājām un gurniem kustēties līdzi The Postelles ritmiem.

The Postelles "123 Stop"

Pāris stundas vēlāk "That Tent" teltī ieplūda elektroniska noskaņa. Chillwave/indie-electronic grupa no Ostinas Teksasā Neon Indian sintētiskās melodijas apvienojumā ar akustisko bungu ritma sekciju, zīdaino, brīžiem midzinošo vokālu lika pievērt acis un ļauties mūzikai. Vietām Neon Indian atgādināja "Empire of the Sun" vai MGMT un "Daft Punk" apvienojumu, vietām efektu pārbagātības rezultātā pacēlu acis pret skatuvi, lai pārliecinātos, vai tur viss kārtībā. Kopumā līderis Alans Polomo ar pavadošo sastāvu atstāja lielisku iespaidu. Iesaku noklausīties viņu pirmo un vienīgo albumu "Psychic Chasms".

Neon Indian "Terminally Chill"

Šķiet, pirmo dienu organizatori bija iecerējuši kā iesildīšanos - kamēr cilvēki pildījās ap trijām telšu skatuvēm un pasākuma teritorijā, cēla nojumes, mazos ūdens necaurlaidīgos namiņus, tukšoja pirmos alus kausus, lielās skatuves klusēja, lai nākamajā dienā celtos ar īpašu troksni.

Tenacious D. Foto: Mārcis Pļaviņš

Tenacious D

Piektdien dienas otrajā pusē uz galvenās "What Stage" skatuves komiķis Konans O'Braeins (Conan O'Brien) lepni pieteica to, ko varētu nosaukt par vienkāršotu mūziklu grupas Tenacious D izpildījumā. Džeks Bleks (Jack Black) melnās treniņbiksēs ar trim strīpām un t-kreklu ar milzu ērgli uz krūtīm, K.G. jeb Kails Glass (Kyle Gass) savos iecienītajos šortos un oranžajā kreklā. Iesākuši ar "One Hit", vīri koncerta gaitā izdzīvoja stāstu par Tenacious D krišanu un augšāmcelšanos, cīņu ar pašu Nelabo, K.G. aiziešanu no grupas un atgriešanos. Bleka miglainās acis (kuras nodrošina viņam pirmo pozīciju ne-skaidrāko mūziķu sacensībā) un abu vīru aktiermeistarība padarīja šovu aizraujošu ne vien muzikāli kvalitatīvā, bet arī šova ziņā. Visi zināmākie hiti kā "Fuck Her Gently", "Wonderboy", "Tribute" un citi milzu fanu pulku pārvērta milzu pulsējošā organismā, kas svilpdami, bļaudami un applaudēdami pavadīja pirmo lielo head-liner pirms saule bija pietuvojusies horizontam.

KOL "Closer"

Kings of Leon

Pēc īsas vakariņu pauzes devos atpakaļ uz galveno skatuvi, kur, tumsai iestājoties, kopā ar pārdesmit tūkstošiem citu mūzikas fanu gaidīju uz skatuves parādāmies ģimenes "uzņēmumu" - trīs mācītājdēlus un viņu brālēnu, kuru apvienību pazīstam kā Kings of Leon. Pēc nepacietīgas mīņāšanās saules izžāvētajā zālē, tāpat kā iepriekšējos koncertos - tieši sev paredzētajā laikā - milzu melni dūmi no skatuves, tumsa un baznīcas mūzika liecināja par šova sākumu. Ģitāras gaudošana un šovs sākās ar masīvo "Crawl" no "Only by the Night" albuma.

Skatuves noformējums ar gaismām un lielo, melnbalto ekrānu aiz to mugurām radīja patīkamu noskaņu visa koncerta garumā, kamēr grupa izpildīja singlus no visiem iepriekšējiem albumiem kā arī tādus jaunus skaņdarbus no rudenī gaidāma albuma, kā "Immortals", "Mary" un melodisko, kantri stilā ieturēto "Southbound", kuru Kalebs Folovils (Caleb Followill) veltīja no "Bonnaroo" netālu esošajai grupas māju pilsētai Nešvilai un ASV dienvidu pusei. "Sex On Fire", "Charmer", "Pixies" "Where is My Mind" kaverversija un visas pārējās dziesmas Kalebs sāpošajā balsī cilvēkus priecēja gandrīz divu stundu garumā, kad pēc nelielas pauzes grupa atgriezās ar "Knocked Up", "Manhattan" un "Use Somebody", kas vairāk nekā lieliski noslēdza šovu, kuru savā skatījumā saucu par lieliskāko festivāla priekšnesumu, izdzīvojot skudriņas pār ķermeni, pacilājuma sajūtu un prieku par iespēju būt šeit un redzēt Kings of Leon divdesmit metru attālumā no manis.

The Flaming Lips

Neraugoties uz izdzerto alu iepriekšējā vakarā, karsto sauli, kas pamodināja agri ceturtdienas rītā un turpināja karsēt visu dienu, un jau redzētajiem šoviem, pat nebūdams milzīgs The Flaming Lips vai Pink Floyd fans, devos uz mazāko no galvenajām skatuvēm, kur The Flaming Lips divu stundu garā šovā izpildīja savas un Pink Floyd albuma the "Dark Side of the Moon" dziesmas.

Tuvojoties skatuvei skaņa kļuva aizvien intensīvāka - bagātīga, spēcīga tā nekavējoties mani aizrāva. Agresīvas, kailas, animētas sievietes uz apaļā ekrāna skatuves vidū izaicinoši kustināja gurnus. Skatuves malās apaļīgi vīri un sievietes baltā apakšveļā kustējās līdzi agresīvajiem ritmiem. Grupas līderis Veins Koins (Wayne Coin) pirms the W.A.N.D. aizrautīgi aicināja klātesošos pacelt mieru simbolizejosho pirkstu kombinaciju pret debesīm un pārdesmit klusuma sekundes veltit nemieriem tuvajos austrumos, piebilstot "Let' s hope that some weird fuc**** energy will carry our thoughts of peace to those who need them the most" (Cerēsim, ka kāds dīvains spēks nogādās mūsu pozitīvās domas līdz tiem, kam miers ir visvairāk vajadzīgs), kam visi labprātīgi paklausīja. Jāatzīst, ka šie vārdi ienesa pasākumā pozitīvu, mierpilnu noskaņu un likās, ka šī milzīgā pūļa enerģija pacēlās pār galvām un devās pareizajā virzienā.

The Flaming Lips "Peace"

Piektdienas rīts iesākās tāpat, kā ceturtdienas - karsta saule un skaidras debesis priecēja, taču tanī pat laikā neizturami karsēja. Laika trūkuma dēļ piektdien nebija iespējas redzēt Noru Džounsu (Norah Jones) un Džimiju Klifu (Jimmy Cliff), taču Londonas apvienības Mumford & Sons "Little Lion Man" patīkami priecēja ausis, kaut arī pārējās dziesmas lieliski iederējās bluegrass - folk mūzikas skatuvē, kura mani tik ļoti nesaistīja.

Weezer

Pievakarē īsi pirms septiņiem uz "Which Stage" skatuves kāpa šķietami nūģīgā pop-rock četrotne no Losandželosas - Weezer. Pēc īsa intro atskanēja pirmie "Hash Pipe" akordi, līdz ar kuriem līderis Riverss Kuomo (Rivers Cuomo) pilnībā pārņēma skatuvi - lēkādams un skriedams no vienas skatuves puses uz otru, tas izpelnījās nedalītas klausītāju simpātijas. Neviens no skatuves priekšpuses līdz pat tālākajam galam nepalika vienaldzīgs - aurojoši fani gaisā paceltām rokām, vienkāršas gurnu kustības vai vismaz ritmiska labās kājas papēža piesišana. No visām pusēm, tāpat kā visā festivāla teritorijā, nāsīs plūda draudzīga marihuānas smarža.

Cilvēki smaidīja, dziedāja līdzi. Weezer pēc vairāk kā stundu gara šova izpildīja dziemas no gandrīz visiem albumiem, to skaitā populārus hitus kā "Perfect Situation", "Dope Nose", "Say It Ain't so" un "Beverly Hills", kuras laikā Riverss pūlī izmētāja tualetes papīra ruļļus. Pēc īsas pauzes sekoja Van Halen izaicinošās "Hot For Teachers" dziesmas sākums, kurš drīz vien pārvērtās "Pork and Beans", kuras laikā līdera vadībā skatuve izskatījās kā pēc ballītes, taču šķita, ka Riverss nedomāja to pārtraukt. Turpinājumā lieliska MGMT "Kids" kaverversija, kuras laikā Riverss, dziedot "Control yourself", bez elpas skraidīja pa skatuvi, mikrofonu izmantojot kā bungu vālīti, līdz nozuda aiz skatuves, lai pēc pāris sekundēm parādītos ar blondu parūku par godu Lada Gaga iepriekšējās vasaras superhitam "Pokerface", kurš skaisti tika sapludinats ar "Kids".

Lēnām bija iestājusies krēsla un šķita, ka grupas sets bija beidzies bez lieliskās "Island in the Sun" no 2001.gada "Green Album", taču jau pēc mirkļa grupa atkal parādījās uz skatuves tieši ar šo skaņdarbu un "Buddy Holly" - Weezer debijas albuma skaļāko hitu. Dziesmas beigās visi grupas puiši ielenca bundzinieku Džšu Frīzu (Josh Freeze), lai ar skaļu perkusiju uznācienu noslēgtu savu lielisko šovu. Biju patīkami pārsteigts, par ģitāristu iesaistīšanu dziesmu vokālajās partijās, līdera aktīvo darbību uz skatuves, lielisko skaņas kvalitāti (kas pārsvarā bija tāda vienmēr uz visaam skatuvēm), bundzinieka kustībām un fantastisko šovu.

Diemžēl vēlāk tanī pašā dienā nebija iespējas redzēt Stīviju Vonderu (Stevie Wonder), tāpat netiku apskatīt vienu no pasaules lieliskākajiem ģitāristiem - Džefu Beku (Jeff Beck), kura uzstāšanās bija vienā laikā ar Weezer...

Pat nebūdams liels Jay-Z fans, devos paklausīties tik karsto hiphopa mākslinieku. U2 "Sunday Bloody Sunday" ar Jay-Z balsi un vārdiem skanēja gana labi un pie "Empire State of Mind" likās, ka ikviens man apkārt zināja šīs dziesmas vārdus. Jay-Z atstāja ļoti profesionāla un pārliecinoša mākslinieka iespaidu.

Svētdienas rīts atkal bija saulains un diena solījās būt karsta. Iepriekšējā vakarā Bonnaroo apmeklētājus priecēja viegls lietus, kas patīkami veldzēja pārkarsušos prātus, taču bija pietiekami viegls, lai smiltis nepārvērstos necaurbrienamos dubļos. Pusdienlaikā cilvēki alus kausiem rokās, meitenes bez krūšturiem, vīrieši sarkanām mugurām, kreklus apsējuši ap galvām, lēni pārvietojās pa festivāla teritoriju. Bija patīkami vērot pozitīvo noskaņu visās diennakts stundās - no rītiem, pēcpusdienās, vakaros un naktīs - cilvēki bija laipni, atvērti sarunām. Noskaņas dēļ vien bija vērts šeit būt.

Skatuves un mūziķi nebija vienīgā izklaide šajā festivālā. Desmitiem ēstuves un alus bāri, limonādes, burgeru un hotdogu stendi, splash-a-roo baseini, mitrināšanās stacijas (moisturing stations), kur atveldzēties no svelmes, bungu darbnīca, kur cilvēki no speciāli veidotiem karkasiem darināja džambas pēc sava prāta un gaumes, komiķu skatuve, teātris, kino telts, silent disco, neskaitāmi suvenīru stendi, kur iegādāties oficiālos festivāla t-kreklus, kurus uz kravas automašīnas piekabē iebūvēta printera turpat uz vietas drukāja skaistas meitenes, un neskaitāmi daudz citu interesantu vietu, kur nodarbināt vai atpūtināt prātu.

John Butler Trio

Svētdien pēc pastaigas un ledusaukstas dušas mazajā plastmasas dušas telpā atkal devos uz galveno "What Stage", kur 13.45 uz skatuves kāpa John Butler Trio. Ieņēmu vietu aptuveni četrus metrus no grupas, pašā skatuves priekšā.

Pārsteigums bija redzēt Džonu Batleru (John Butler) īsiem matiem, pelēkā platmalē, zilganā wife-beater krekliņā un solīdās biksēs. No tā, ko biju redzējis globālajā tīmeklī, biju gaidījis dredus, saņurcītu vilnas džemperi, saburzītas bikses un kedas. Vismaz labās rokas garie nagi bija savās vietās.

Arī mūzika pārsteidza. Ar kāpinātu drumroll bundzinieks Nikijs Bomba (Nicky Bomba) iesāka "Used to Get High for Living", kuras regejiskais ritms ar Batlera vokālu iekustināja pūli, kas nekautrējoties pievienojās - "I used to get high for living, Believing everything that I saw on my TV, I used to get high for living, Eating all the bullshit food that they sold me".

John Butler Trio "Ocean"

Divpadsmitstīgu ģitāra kantri skaņās ievadīja nākamo "Don' t Want to See Your Face" no jaunākā "April Uprising" albuma uzreiz pēc kuras mana grupas favorītdziesma "Revolution", kuru Batlers pieteica ar vārdiem

Revolūcija nekad nav sākusies un tā nekad nesāksies - tā ir bijusi mūsos mūžīgi.

Turpinājumā viens no zināmākajiem grupas garadarbiem "Better Than", kuram sekoja blūzīgais "Take Me" - kaislīgs stāsts par seksuāla rakstura gadījumu, kura sākums ir tikpat skaists cik beigas - skarbas. Nepilnu pusotru stundu garajā koncertā John Butler vienatnē atskaņoja spēcīgo instrumentālo "Ocean", kuru klausoties atlika vien apbrīnot mūziķa talantu un ieguldīto darbu. "Treat Yo Mama" ar Lap Steel ģitāru, vēl pāris lielisku dziesmu no jaunākā albuma, un visbeidzot rock'n'roll un bluegrass apvienojums lieliskajā "C'mon Now". Profesionāla, aizraujoša un priecīga muzikālā apvienība.

Phoenix

Pēdējais šovs "Bonnaroo" festivālā, ko man bija iespēja redzēt un dzirdēt, bija patīkams punkts uz i - puiši, kas savas muzikālās gaitas uzsāka spēlējot garāžā netālu no Francijas galvaspilsētas - grupa Phoenix, enerģiska alternative-indie-rock grupa, kura tikpat labi būtu iederējusies uz galvenās "What Stage" nakts tumsā. Taču puišu uznāciens sākas plkst 19.15 un iesākās ar ritmisko "Lisztomania". Nepameta sajūta, ka apmeklētāji apzinājās, cik tuvu ir festivāla izskaņa, tādēļ vienu no pēdējiem hedlaineriem atbalstīja īpaši aizrautīgi.

Neraugoties uz to, ka grupas pēdējais studijas albums "Wolfgang Amadeus Phoenix" tika izdots vairāk kā gadu atpakaļ, puišiem aiz muguras rotājās liela sarkana raķete ar albuma nosaukumu. Šis bija pirmais no četriem grupas albumiem, kurš bija debitējis US Billboard albumu topā un viennozīmīgi veiksmīgākais, ko puiši līdz šim radījuši. Izskatījās, ka amerikāņiem grupas mūzika un līdera Tomasa Marsa (Thomas Mars) franču akcents tīri labi gāja pie sirds. Nospēlējuši visus jaunākā albuma skaņdarbus un atpazīstamākos singlus no iepriekšējiem albumiem - "If I Ever Feel Better", "Run, Run, Run" un citus, Phoenix atvadījās ar lielisko "1901", kad zilie LED gaismu stabi mirdzēja jau naksnīgajā atmosfērā.

Phoenix

Piecpadsmit minūtes vēlāk uz galvenās skatuves bija jākāpj Bonnaroo 2010 pēdējiem māksliniekiem - visas pārējās skatuves un teltis bija tukšas, vadi tika ritināti un likti kastēs, tumbas, nebeidzami garas pultis, pastiprinātāji, ģitāru kombji, gaismas un mikrofoni tika sapakoti un likti malā nākamajam gadam. Tikmēr tie, kas vēl nebija paspējuši, veiklā solī devās What Stage virzienā, lai izbaudītu Dave Metthews Band. Man bija pienācis laiks doties tālāk, pa gabalu dzirdēju pirmās ģitāru un bungu skaņas, līdz iekāpu atpakaļ treilerī un pametu izcili organizeto Bonnaroo 2010 - makslas un muzikas festivalu.