Koncertu organizēja eksperimentālās mūzikas festivāls "Skaņu mežs" un, kā atklāja viens no rīkotājiem, "Swans" koncerts ir bijis "Skaņu meža" komandas lielākais izaicinājums - gan grupas leģendārā statusa, gan salīdzinoši lielā honorāra dēļ.

Pirms "Gulbjiem" klausītājus ar instrumentālu akustiskās ģitārmūzikas spēli priecēja ģitārists un pianists Džeimss Blekšovs (James Blackshaw), kas ir vienlaikus "Swans" līdera Maikla Džirā (Michael Gira) mūzikas izdevniecības "Young God records" mākslinieks. Blekšovs uzmanīgi ieskandināja Vefa neoklasisko pēckara koncertzāli, kas, kā izrādās, ir fantastiska koncertvieta - gan no akustikas viedokļa, gan interjera un skatītāju ietilpības.

Džeimss Blekšovs. Foto: Jānis Žilde/TVNET

Par "Swans" un Džirā ir rakstīts daudz, taču būtiskākā lieta, ko "Swans" atkalapvienošanās kontekstā uzsvēris pats Džirā, ir tā, ka "tā nav kāda stulba nostalģiska apvienošanās, lai rekonstruētu pagātnes spozmi."

Džirā "Swans" platformu vienkārši šobrīd izmanto, lai turpinātu savus radošos meklējumus,

un tie klausītāji, kas koncertā cerēja sagaidīt kaut ko no grupas agrīnajiem "hitiem" (ak, naivais es), bija spiesti samierināties ar 2011.gada Džirā modeli. Nekādu akustisku, lirisku melodiju! Nekādu šādu muļķību ... tikai padsmit minūšu gari, skaļi (tā, protams, grupas vizītkarte) vienas nots eposi ar skaļiem šāviņveida akcentiem, kas seko cits citam.

"1, 2, 3, 4... Bum! 1, 2, 3, 4... Bum, Bum Bum! 1, 2, 3, 4... Bum, Bum, Bum, Bum, Bum!" utt. Nav pārāk sarežģīta matemātika!

Koncertu sāka aptuveni divdesmit minūšu garš instrumentāls ievads, kura laikā uz skatuves pa vienam iznāca "Swans" mūziķi. Pats Džirā ar publiku pārmija tikai dažus vārdus. "Sveiki, manu senču zeme," sasveicinājās Džirā un turpināja ceļojumu atmosfērisku noskaņu un trokšņu pasaulē.

Maiks Džirā. Foto: TVNET

Koncerts bija skaļš. Daudzi vēlāk sūdzējās par aizkritušām ausīm un sāpošu galvu, taču "Swans" vienmēr ir izcēlušies ar šādu skaļu skaņu, kas raksturīga arī, piemēram, "My Bloody Valentine". Man gan ar ausīm un galvu viss bija vislabākajā kārtībā, taču nelielu vilšanos tomēr sagādāja koncerta programma, dramaturģija. Proti, koncertā galvenokārt dominēja padsmit minūšu garas vienas nots trokšņu kompozīcijas, atspoguļojot tikai vienu "Swans" daiļrades šķautni. Es saprotu, ka Džirā šobrīd savā radošajā attīstībā ir tieši šāds, un to pieņemu taču, būdams savulaik liels "White Light from the Mouth of Infinity" (1991) un citu agrīno grupas albumu cienītājs, vēlējos starp šiem trokšņu eposiem sagaidīt arī kādus akustiskākus, uz dziesmu orientētus skaņdarbus. Tādu "Swans" katalogā ir ļoti daudz...

Varbūt nākamreiz ...