Katrs izpārdots pašmāju grupas koncerts ir svētki. Tā tam, manuprāt, būtu jābūt mūsu mazajā Latvijā. «Palladium» koncertzāle ar savu aptuveni pusotra tūkstoša ietilpību kvalitātes un kvantitātes latiņu ir uzstādījusi diezgan augstu - ne katra latviešu grupa spēj to «pacelt», taču, ja to izdodas paveikt, tad tas ir signāls, ka grupa iesoļojusi nākamajā līmenī. Gluži kā datorspēlē - spēles laukums kļūst sarežģītāks, izaicinošāks un sliktais boss spēcīgāks (lai kas tas arī būtu).

Turklāt «poetiem» svētki jāsvin arī šovakar, gandrīz pilnībā izpārdoti kopumā ir veseli divi koncerti.

Esmu novērojis, ka dažas pašmāju grupas (galvenokārt tā dēvētās leģendārās) «Palladium» uztver kā kārtējo koncertzāli, kur uzspēlēt. Iespējams, ka tiešām tā tas arī ir. Taču jaunās paaudzes ansambļi, tādi kā «Instrumenti», «Astro'n'out» bijušo kinoteātra zāli cenšas maksimāli izmantot, lai paspilgtinātu koncerta muzikālo daļu.

Arī «The Sound Poets» šajos «Palladium» koncertos ir nopietni piedomājuši pie skatuves dekorācijām, instrumentu izvietojuma, gaismu spēles utt.

Tādas sīkas detaļas kā lampiņa basbungā, lai izgaismotu grupas nosaukuma uzrakstu, vairāki gaismekļi, kas iekārti griestos, vienmēr rada nedaudz īpašāku gaisotni. Protams, šāda «dekorēšana» nav obligāta, taču «The Sound Poets» gadījumā šīs mazās detaļas tikai paspilgtināja uzstāšanos.

Pats koncerts iesākās mazliet bikli, acīmredzot uztraukums tomēr mazliet lika sevi manīt, taču ar katru dziesmu gan kopējais skanējums, gan pašu mūziķu pārliecība tikai auga augumā. Galvenokārt izskanēja dziesmas no šogad izdotā debijas albuma - gan viegli reidiohedīgā «Impērija», gan grupas favorītu «Coldplay» un «Snow Patrol» iedvesmotie skaņdarbi «Izrāde», minētais «Mēģini vēl» u.c. Daļiņu no grupas radošo nometņu atmosfēras izdevās pārcelt uz «Palladium» ar skaņdarbu «Miglis», kad uz skatuves uzpūsti tradicionālie dekoratīvie skatuves dūmi. Jaunās skaņās pāraranžēti arī pāris Jāņa Aišpura un ģitārista Normunda Lukšas iepriekšējās grupas «S.P.B.» angļu mēlē radītie skaņdarbi.

Tradicionāli piecu mūziķu ansamblis koncertā tika papildināts ar stīgu kvartetu, diviem pūtējiem, diviem bungu puišiem, kas asistēja Pēterim Lundem, «Youtube» ārēs atklāto ģitāristu Kasparu Niklasonu un, galvenais - grupas daudzgalvaino draugu kori «Kamēr...» Jāņa Liepiņa vadībā. Liriskā balāde «Nāc līdzās» izskanēja patiešām iespaidīgi! Ne katrai grupai ir šādi draugi... Lielisks bija arī trompetes solo dziesmas vidū.

Ja likās, ka augstāk vairs nav kur pakāpties, tad, izskanot, emocionālajai «Emilijai» un īpaši, protams, pacilājošajam «Kalniem pāri», kļuva skaidrs, kāpēc šie divi koncerti ir izpārdoti.

Šīs divas dziesmas arī pēc divdesmit gadiem spēs atrast dzirdīgas ausis, esmu par to drošs.