Mūzikas dīdžeja loma mūsdienās ļoti būtiski atšķiras no astoņdesmitajiem un deviņdesmitajiem gadiem, kad diskžokejs klubos galvenokārt veica izglītojošu funkciju, atskaņodams un publiku iepazīstinādams ar jauniem, interesantiem bītiem, jaunām tendencēm mūzikā. Nerunājot jau nemaz par septiņdesmitajiem gadiem, kad dīdžejs starp dziesmām vispār lasīja lekciju par konkrēto mūziķi un rādīja uz ekrāna diapozitīvus ar mūziķa fotogrāfijām.
Šodien dīdžeji ir jaunās rokzvaigznes - vienā naktī tādi meistari kā «Skrillex», Tiesto», Kalvins Hariiss un arī piektdienas vakara Rīgas viesis Deivids Geta (David Guetta) var nopelnīt pat 100 000 dolāru!
Kāda velna pēc vispār jādibina rokgrupa, jāmokās ar dzīvajiem instrumentiem, turklāt ja grupā ir četri, pieci mūziķi, tad peļņa jādala «uz galviņām»? Arī loģistika dārgāka, dzīvošana, ēdināšana... Tāpēc jau mūzikas industrija ir nonākusi pie loģiska secinājuma - deju mūzika ir zelta ādere. Tas šobrīd ir efektīvākais biznesa modelis. Lielākie elektroniskās mūzikas festivāli (es nedomāju eksperimentālo elektroniku, bet «desu») pulcē simtiem tūkstošu apmeklētāju, un viena biļete maksā aptuveni 200 eiro.
Kas ir tie cilvēki, kuriem patīk šāda mūzika? «Arēnā Rīga» publika bija dažāda - gan jaunieši, gan čaļi ar glauniem autiņiem un uztjūnētām cacām pie sāniem, gan cilvēki solīdā vecumā, kuriem varbūt sakārojies kāda lāzeršova...
Dziļākajā būtībā tas, ko piedāvā Geta un citi dīdžeji - totālu atslēgšanos no ikdienas.
Norauj savu balto biroja kreklu, uzvalciņu, aizmirsti par skaitļiem, peļņu un statusu un ļaujies basam, kas ievibrē līdz kaulam!
Arēna piektdienas vakarā pārvērtās par milzīgu naktsklubu, deju zāli, kurā jaudīgam bītam ļāvās vairāki tūkstoši - ne tikai stāvvietās, bet arī sēdvietās. Sēdvietas patiesībā tikai traucēja, jo šāda mūzika jābauda kustoties, vēlams brīvā dabā, festivāla gaisotnē.
Muzikāli Geta darbojas pēc vienas formulas. Viss, ko šis francūzis dara, ved vienā virzienā, proti, uz kulmināciju. Pakāpeniski tiek sagatavota augsne motīvam, pieslēdzas bīts, mūzika apaug ar dažādiem sintezatora štrihiem, līdz sasniedz kulmināciju, apklust... un tad šauj uz pilnu klapi kopā ar pirotehniku, lāzeriem un visādiem citādiem kairinātājiem.
Būtībā visa Getas šova laikā mēs piedzīvojām neskaitāmus muzikālus orgasmus.
Protams, netrūkst arī klišeju - sirsniņas formā saliktas rociņas, skaļuma pogas (gluži kā parastam magnetofonam) nogriešana, ļaujot publikai dziedāt līdzi, arī Getas triumfa žests ar paceltām rokām utt. Starp citu, kad Geta pacēla rokas un visādi citādi centās komunicēt ar publiku, mūzika no skandām vēlās bez apstājas, bez izmaiņām. Iedomājos - kā būtu, ja rokgrupā bundzinieks uz kādu minūti paceltu gaisā rokas? Ne velti tviterī pirms koncerta klīda jociņš par to, ka Getas koncerts tiek atcelts, jo dīdžejs pazaudējis «flešu» (zibatmiņu).
Visi varēs ievērtēt kā čalis ieliek kompī flešu un nospiež play. pēc tam stāvēs ar paceltām rokām...#DavidGuetta#ArenaRiga— Martins Odins (@MartinsOdins) October 13, 2014Protams, Geta ir meistars. Viņš mūzikā darbojas jau no astoņdesmito gadu vidus, un viņa spējas neviens neapšauba. Galu galā tieši viņa bīti, sākot no 2011. gada, dominē gan Eiropā, gan ASV. Man īpaši patīk Getas un Rianas kopdarbs «Who's That Chick?»!
Tie, kas vēlējās dzirdēt un redzēt pasaules klases dīdžejšovu, piektdienas vakarā noteikta saņēma to, ko gribēja. Priekšnesums bija savam formātam atbilstošs, precīzs un kvalitatīvs. Vai nebija pārāk vienveidīgi? Varbūt... Tas gaumes un attiecīgās kondīcijas jautājums.