Vakar ar divdaļīgu koncertu Rīgas Kongresu namā oficiāli atklāts 15. džeza festivāls «Rīgas ritmi». Pēc astoņu gadu pārtraukuma uz Rīgas festivāla skatuves kāpa norvēģu džeza pianists, viens no «nu jazz» pionieriem, Buge Vesletofts (Bugge Wesseltoft) ar projektu «Bugge ‘N’ Friends», kā arī izraēliete ar etiopiešu dvēseli - dziedātāja Estere Rada. Divi dažādi koncerti, divas dažās noskaņas, koncepcijas un līdz ar to arī baudījums - divējāds.
Ja ielūkojamies šā gada «Rīgas ritmu» programmā, tad tieši 51 gadu vecais Buge ir festivāla atpazīstamākā un, droši var apgalvot, ievērojamākā zvaigzne. Vakardienas koncertā kontrasts (gan stilistiski, gan kvalitatīvi) starp «Bugge ‘N’ Friends» pusotru stundu garo, absolūti hipnotizējošo performanci un Esteres Radas un viņas pavadošās grupas formālo iznācienu bija ļoti izteikts. Taču par visu pēc kārtas.
«Bugge ‘N’ Friends»
Atgādināšu, ka Buge Latvijā jau viesojies divas reizes. 2006. gadā viņš sniedza lielisku koncertu «Rīgas ritmos» (skat. koncerta recenziju) un 2005.gadā Liepājā Pianisma zvaigžņu festivālā.
Rīgā Buge ar draugiem, starp kuriem populārākais, protams, ir franču trompetists Ēriks Trufā (Erik Truffaz), ieradās jau dienu iepriekš un paspēja ne tikai mierīgi sagatavoties atbildīgajam koncertam (tomēr - jaunā albuma programmas pirmatskaņojums), bet arī tuvāk iepazīt Rīgu.
Ja 2015.gadā par laikmetīgu, svaigu džeza mūziku, kas saplūdusi ar aktuālām hiphopa un elektroniskās mūzikas tendencēm, varam runāt Roberta Glāspera, «Flying Lotus» kontekstā, tad deviņdesmito gadu vidū jaunas vēsmas, ko vēlāk mūzikas kritiķi nodēvēja par nu jazz, ieviesa virkne franču un skandināvu mākslinieku. Viens no tiem arī Buge. Viņa 1995. gadā dibinātā apvienība «New Conception of Jazz» eleganti sapludināja skandināvu džeza tradīciju (Garbareks, Ripdāls) ar tolaik gaisā virmojošajiem elektroniskajiem deju bītiem, radot savdabīgu deep-house/techno/ambient džeza kokteili.
Arī 2015.gadā Buge šai koncepcijai palicis uzticīgs un nekur tālu no deviņdesmito gadu bītiem nav aizgājis. Koncertā par tiem rūpējās dīdžejs Hoakins Klasēls (Joaquin Claussell), kas pazīstams ar savu savdabīgo perkusiju spēles manieri un to izmantošanu hausmūzikā.
Rīgas koncertā uz skatuves rosījās septiņi mūziķi - bundzinieks, basists, saksofonists, trompetists, dīdžejs, perkusionists un pianists (pats Buge, protams). Jau pašā koncerta sākumā Veseltofts eksperimentē, sapludinot uz flīģeļa spēlētus džeza akordus free jazz manierē ar «iPad» iestrādātu efektu programmu. It kā jau nekas superoriģināls, taču deviņdesmito gadu vidū šādu eksperimentu veikt fiziski nebūtu iespējams. Buge seko līdzi laikam, nav iestrēdzis «nu jazz» zelta laikmetā, vienlaikus nezaudējot paša radīto muzikālo valodu.
Pakāpeniski frīdžeza mutulis apaug ar mazliet konkrētāku ritmu, līdz iestājas taisns, vienlaikus neuzbāzīgs bīts, radot tieši tādu noskaņu, kāda «bija gaisā» gadsimtu mijā, kad mūzikas veikalos dažādas «nu jazz», «electro jazz» «lounge» izlases pazuda no plauktiem kā svaigi cepta, silta maize.
Patīkams pārsteigums koncertā bija turku izcelsmes zviedru saksofonists Ilhans Ersahins (Ilhan Ersahin), kura dobjais tembrs, spēles maniere (nevienas saldas nots) paglāba uzstāšanos no bīta radītajiem «lifta mūzikas» draudiem. Ir taču tik viegli no autentiska džeza novirzīties «relax» un atslodzes «lounge» komforta zonā... Ersahina spēle atgādināja kaut ko no Džona Koltreina 1961. gada ieraksta «Africa/Brass». Pēc koncerta par šādu komplimentu viņš bija īpaši priecīgs un īsā sarunā ar TVNET atzina, ka gan Koltreins, gan īpaši Džo Hendersons (Joe Henderson) ir viņa lielākie elki džeza mūzikā.
Arī trompetists Trufā savas iespēles pārāk neeskalēja, organiski iekļaujoties kopējā noskaņā. Vispār
«Bugge ‘N’ Friends» mūzika nebalstās uz klasiskā džeza principiem, tajā nedominē kāds izteikts motīvs, skaņdarbu nenes uz priekšu jaudīgs basa un bungu motors. Dominē nevis grūvs (kā tas ir afroamerikāņu džeza tradīcijā), bet noskaņa.
Mainās tikai nianses. Vienā skaņdarbā Buge muzicē ar flīģeli, citā - ar «rhodes», kuram noņemts vāks, lai instrumentu varētu izmantot arī kā perkusiju, savukārt citā tiek iedarbināts analogais sintezators, no kura tiek izvilinātas pārsteidzošas skaņas. Laiku pa laikam talkā nāk arī minētais «iPad».
Uz koncerta beigām spēja analizēt mūziku izslēdzas, un nekas cits neatliek, kā ļauties noskaņai, nošu un dažādu skaņu efektu plūsmai - mūzikai bez robežām.
Estere Rada
Pēc 15 minūšu starpbrīža uz skatuves koncerta otrajā daļā kāpa etiopiešu dziedātāja Estere Rada ar pavadošo grupu. Pretēji absolūti precīzi ieturētai Buges Veseltofta koncepcijai Rada katrā dziesmā izspēlēja kādu jaunu muzikālu kārti. Viena dziesma ieturēta regeja stilā, cita eksperimentē ar afrikāniskām noskaņām, nākamā - ar Austrumu estētiku, tad izskan kaut kas līdzīgs fankam, neosoulam, popmūzikai, tiek spēlētas pat Ninas Simones dziesmas... vārdu sākot, pēc Buges pārslēgties uz šādu muzikālu formātu ne tikai man, bet arī daudziem klātesošajiem nebija viegli.
@JanisZilde Jā koncis bija lielisks. Tikai no Ester Rada nācās iet projām, lai nesabojātu Bugge pēckargšu. Nebija laba 2. mākslinieka izvēle— graiksts (@graiksts) July 3, 2015
Mūsdienās džeza mūzikā ar perfektu tehniku nevienu pārsteigt nav iespējams, klausītāji alkst pēc jaunām personībām un savdabīguma. Estere Rada diemžēl neatbilda nevienam no šiem diviem kritērijiem. Jā, viņa dzied gana precīzi, taču viņas balss ir tik tradicionāla, ka ne tikai džezā, bet arī R&B mūzikā viņai būtu grūti izcelties. Tur priekšā Riana ar savu savdabīgo metālisko tembru, Džanele Monē ar koncepciju par «nākotnes soulu», Erika Badū ar iekšēju garīgu starojumu.
Varbūt ar laiku Rada spēs atklāt savu savdabīgumu un pārsteigt prasīgo džeza publiku, taču šobrīd izskatās, ka dziedātāja ir pašā ceļa sākumā. Un ceļš ejams vēl ļoti, ļoti tāls.
***
Festivāls turpinās! Priekšā vēl divas notikumiem bagātas dienas. Piedalies un jūti ritmu! Detalizētāka informācija «Rīgas ritmu» mājas lapā.