Būdams tikai 21 gadu vecs, viņš pievienojās, kā pats uzsver, tā laika vadošajiem pasaules mūzikas producentiem - hitu fabrikai «Stock, Aitken, Waterman», kura uz ilgiem gadiem saglabāja līderpozīcijas populārās mūzikas tirgū. Šo lēmumu viņš nenožēlo vēl joprojām, jo jau pirmais debijas albums tika pārdots vairāk nekā 15 miljonos kopiju, arī ASV.

Gadu desmitu mijā, kad gaisā sāka virmot citādākas muzikālās tendences, šis britu jauneklis pievērsās solokarjerai un laida klajā vairākus albumus.

Tagad, pēc četru gadu pārtraukuma, klajā nācis viņa pēdējais garadarbs «50». Nosaukums norāda uz viņa iesoļošanu piektajā gadu desmitā, bet, pēc koncertā redzētā, viņš vēl aizvien izskatās ļoti labi, un arī balss skan tikpat sulīgi kā pirms 25 gadiem.

_{Biļetes cena 20 – 200 GBP (25 – 250 eiro).}

Uzstāšanās paredzēta visnotaļ glaunā vietā – Birmingemas Simfoniskajā hallē, kurā uzstājušies vai visi pasaules operas dižgari, mūsu pašu talantus ieskaitot.

Pirms došanās uz koncertu pat radās šaubas, vai būs etiķetei pietiekami atbilstošs apģērbs, bet nebija nemaz tik traki. Publikas vidējais vecums – 40+, lai gan ir pārstāvēti visi slāņi. Lūk, man blakus iekārtojas kompānija, kuri nudien bija jaunāki par divdesmit. Arī dziedātājam pirms turnejas tika vaicāts, kādu publiku viņš cer ieraudzīt, un viņš sniedza pavisam godīgu atbildi: «Es bieži koncertos pievēršos jaunāka gadagājuma faniem, uzdodot jautājumu, vai tie gadījumā nav sajaukuši šovus un vai nav nospēruši biļetes aizmāršīgajiem vecākiem.»

Pēcāk gan nopietni uzsverot, ka tieši internets ir tas, kas ir mainījis daudzas lietas.

Par to, ka skaņai jābūt izcilai, šaubu nebija, un tas spoži apstiprinājās līdz ar pirmajā taktīm. Ir būts daudz kur un dzirdēts vēl vairāk, bet šādu kvalitāti izbaudīju pirmoreiz, lai arī atrados pašā amfiteātra augšējā rindā. Sajūta ir, it kā mūzika skanētu no visām pusēm. Tāpat arī gaismas efekti nebija īpaši pārspīlēti, lai arī šā nama tehniskās iespējas pavisam droši ir visaugstākajā līmenī. Pāris reizes gan atsevišķi prožektori izliekas pārāk spilgti, bet tāpēc vienmēr ir līdzi tumšas saulesbrilles...

Zāle paredzēta gandrīz 2300 cilvēkiem, un visas vietas arī aizņemtas. Izteikti britiska publika. Nemanu nevienu sveštautieti.

Pirmais, kam pievēršu uzmanību, ir skatuves iekārtojums, kurš ir pavisam vienkāršs. Ar atvieglojumu saprotu, ka orķestra nebūs un nevajag arī.

Bez Estlija uz skatuves uzkāpj ģitārists, basists, veseli divi taustiņinstrumentālisti, vīrs, kura pārziņā ir sitamie instrumenti, kā arī šarmantas balss un lieliska izskata īpašniece – fona vokāliste.

Koncerts iesākas ar agrīno hitu «Together Forever», kam seko nākamie skaņdarbi, kuri prasmīgi sadalīti, mijoties ātrākām kompozīcijām un balādēm.

Kā jau vietējam puisim, viņam uzreiz izveidojas lielisks kontakts ar publiku, un starp dziesmām viņš daudz runā ar sanākušajiem, kā arī bez mitas smīdina vai visu halli.

Mūziķu savstarpējā saskaņa ir perfekta. Sevišķu gandarījumu sniedz Rika Estlija duets ar pieminēto skatuves partneri balādē «Cry For Help».

Vairākas reizes šova laikā visa publika ceļas kājās un, sitot plaukstas, dzied līdzi.

Aizgājušo gadu dziesmām pa vidu izskan arī pāris kompozīcijas no nule izdotā albuma, un tā koncerts lēnām sasniedz savu pirmās daļas nobeigumu, kaut gan visiem tāpat skaidrs, ka sekos turpinājums, un pēc pāris minūtēm tas arī pienāk, kad mūziķi uz skatuves sarīko īstu saldo ēdienu, nospēlējot lielākos Rika hitus – «Whenever You Need Somebody» un «Never Gonna Give You Up».

Emocijas pēc šāda vakara ir milzīgas, tāpat kā gandarījums, ka laba mūzika tiešām nekur nav pazudusi, ja jau pēc tik ilga laika cilvēki ir gatavi maksāt naudu, lai redzētu vaigā savus elkus. Tāpat esmu pārliecināts, ka vēl pēc 10 un pat 20 gadiem nešauboties apmeklētu šo pašu dziedātāja koncertu atkal.