RUS
Tavs pārlūks ir novecojis, lūdzu atjauno to..
Sīkdatnes (cookies) mums sniedz iespēju uzlabot jūsu kā lietotāja ērtibas. Turpinot izmantot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. VAIRĀK >

Gads starp diviem festivāliem. «Našestvije-2016»

Uldis Siliņš speciāli TVNET 17
Foto: Uldis Siliņš

Īss kopsavilkums par lielāko rokfestivālu Krievijā «Našestvije-2016» tiem lasītājiem/klausītājiem/skatītājiem, kuriem pareizās ziņas ir sliktās ziņas. Tāpat kā pirms gada - tanki bija. Iznīcinātāju paraugdemonstrējumu šogad nebija. Uzbudinātas sarkanarmietes, kuras aģitēja stāties Krievijas armijā, neredzēju. «Prāta vētra» nebija. Andrejs Makarevičs arī nebija. Nevienu latvieti vai krievu no Latvijas nesatiku, nevienu automašīnu ar LV numuriem neredzēju. Neviens no Latvijas žurnālistikas guru, ne no TV, ne rakstošajiem - nepiedalījās.

Iespējams, daudziem šīs dažas rindas ir pietiekamas, lai atsauktu atmiņā pirms gada «pēc sašutušo «Panorāmas» skatītāju zvaniem» sākto «Prāta vētras» nomelnošanu par piedalīšanos pagājušā gada festivālā Krievijā. Vēsture vēl klusē, kurš to toreiz sāka, kurš turpināja un kurš izbeidza. Ir pagājis gads. Suņi vairs nerej jeb ir vismaz pieklusuši, «Prāta vētra» brauc tālāk un ne uz mirkli nav apstājusies, festivālu sezona griežas ar pilnu sparu.

Kas bija šogad festivālā «Našestvije»

Bet ir arī citas ziņas. Ne labas, ne sliktas, bet vienkārši ziņas. Jā, tikko atkal ir izskanējis lielākais rokfestivāls Krievijā, pēdējos gados nemainīgi tajā pašā vietā, mazliet vairāk nekā 100 km no Maskavas. Rīkotāji nemainīgi tie paši, radiostacija «Naše radio» (tulk. «Mūsu radio»). Nu jau 205 000 apmeklētāju trijās dienās pabija šajā pasākumā, un tas ir lielākais apmeklētāju skaits līdz šim. Tas viss notika no 8. līdz 10. jūlijam un ir jau vēsture. Bet ir vērts pārdzīvot šīs trīs dienas tur, lai saprastu un pārvērtētu daudzas lietas. Ieskaitot to, ka līdz galam var noticēt tikai tam, ko mēs paši esam redzējuši, dzirdējuši, sajutuši.

Neskatoties jau uz tā grandioziem skaitļiem, festivāls joprojām aug un attīstās. Aizvien jaunas un plašākas teritorijas autostāvvietām, telšu pilsētiņām, daudz vairāk ēdināšanas punktu, daudz vairāk labierīcību, vairāk dažādu citu iespējamo aktivitāšu ārpus mūzikas programmas. Pirms gada bija 27 000 automašīnu, šogad noteikti vairāk.

FOTO: Uldis Siliņš

Festivāla muzikālais formāts ir nemainīgs - krievu rokmūzika. Skanēja dažas dziesmas arī angliski, bet tas bija vairāk kā izņēmums, nevis virziens nākotnē. Viss notiek uz divām skatuvēm. Galvenā skatuve - var jau uzskaitīt metrus, kubikmetrus, stāvus, bet tas tāpat nedod patieso priekšstatu, kā tas viss ir dabā. Otra skatuve - salīdzinoši mazāka, bet tāpat - vienkārši liela.

Spilgtākie dalībnieki

Jau latviskais vārds - «line-up». Uz galvenās skatuves trijās festivāla dienās uzstājās aptuveni 25 līdz 30 grupas, uz otras skatuves - ap 60 dalībnieku. Protams, tur bija gan krievu roka monstri un leģendas, gan ne tik populāri izpildītāji, kuri joprojām cīnās par savu vietu zem saules.

Šeit es varētu droši nosaukt kādus 10-15 dalībniekus un apgalvot, ka jebkurš no tiem ir to vērts, lai tā uzstāšanos noklausītos no sākuma līdz beigām. Es minēšu tikai dažus no tiem, kurus jau zināju un apzināti gāju uz to uzstāšanos. Tie visi ir šodienas krievu, un ne tikai, roka leģendas.

Visupirms un pāri visam - «DDT» un tās līderis Jurijs Ševčuks. Ševčuks, kurš, pēc manām domām, ir tā paša līmeņa krievu leģenda kā Grebenščikovs un Makarevičs. Grupa, kura ir jāklausās dzīvajā. Grupa, kura vienkārši uznāca uz skatuves, apsēdās un tā arī spēlēja. Nezinu, cik tajā brīdī viņus tur klausījās - 100 vai 150 tūkstoši, bet tieši tik liels bija dziedošais kopkoris visas stundas garumā. Grupa, kurai nav nekas jāpierāda vai jāparāda. Un tas, ko tieši Ševčuks teica par karu, par mieru, par šo festivālu... tā dziesma, ko Ševčuks pēc teiktā dziedāja (dziesmas nosaukums «Pacani», tulk. «Puikas»), kuru viņš sarakstīja, esot 1995. gadā Čečenijā... Tie tūkstoši un tūkstoši skatītāju gaismiņu... Nu esot tur tādā brīdī un vietā, nav iespējams nesaprast, ka tā ir patiesā krievu dvēsele. Labi, tur to bija tikai 200 tūkstoši, bet viņi ir un ir daudz vairāk. Un tie ir tie cilvēki, kuru pārliecība ir, ka roks ir miers. Neatkarīgi no tautības, ādas krāsas, reliģijas.

Pēdējās dienas programmu uz galvenās skatuves atklāja «Meļņica» (tulk. «Dzirnavas»). Grupas līdere ar skatuves vārdu Helavisa jeb ikdienā Natālija O'Shea, īru un arī citu valodu zinātāja, jau vairāk kā desmit gadus ir precēta ar īru un dzīvo dažādās Eiropas valstīs. Manuprāt, tieši šo dažādo kultūru, valodu un mūzikas pārzināšana ļauj grupai veidot un spēlēt sev raksturīgu folkroku. Dažos brīžos man gribējās viņus salīdzināt ar mūsu «Iļģiem», bet tikai dažreiz.

«Bi-2» ar simfonisko orķestri. Pirmo reizi es izbaudīju šo «Bi-2» programmu turpat kur šogad, festivālā «Našestvije» 2014. gadā, mēnesi vēlāk viņi spēlēja šo programmu arī pie mums, Dzintaru koncertzālē. «Bi-2» var patikt, var nepatikt, bet šāda formāta un jaudas koncertā diez vai kāds var palikt vienaldzīgs. «Bi-2», simfoniskais orķestris, 100-150 tūkstošu koris. Viņi bija tie, kuri noslēdza trešo dienu un līdz ar to arī visu festivālu. Brīnumi nenotika, «Skoļzkije uļici» dziedāja abi grupas līderi. Visiem pierastais šīs dziesmas izpildītājs kopā ar «Bi-2» - Renārs Kaupers uz skatuves neuzkāpa. Protams, gabals nevienam nenokrita, bet kaut kā pietrūka.

Vēl nevar neatcerēties Diānu Arbeņinu ar savu grupu «Nočnije snaiperi» (tulk. «Nakts snaiperi»). Nebija viņai iespēju noslēpt to, ka tajā dienā bija viņas dzimšanas diena, līdz ar to koncerts pārvērtās par lielu dzimšanas dienas ballīti. Apmierinātas par šādu papildu emocionālo pielikumu bija abas puses, gan pati jubilāre, gan klausītāji.

Grupa «Murakami» no Kazaņas, kuras vokāliste un neizsīkstošas enerģijas avots Dilara Vagapova, kā jau tatāriete - melni mati, melnas acis... - šogad iznāca baltā tērpā un pilnīgi blondiem matiem. Tā kā iepriekšējos gadus viņa bija melna kā ogle, tad šāda skatuves tēla maiņa bija droša un efektīga.

FOTO: Uldis Siliņš

Grupa «Louna» ir koncertējusi arī Rīgā, pirms dažiem gadiem bija iespaidīgā koncertturnejā ASV, spēlējot vairāk nekā 20 pilsētās vairāk nekā 10 štatos. Kārtīgs, dzīvs, spridzinošs klasisks roks.

Smagā vai/un pank roka grupa «Kņazz» (tulk. «Kņazs»). Kulta grupa, grupas līderis un solists Andrejs Kņazevs vēl pirms dažiem gadiem citas krievu kulta grupas «Koroļ i šut» (tulk. «Karalis un āksts») dalībnieks. Par šo grupu vēstures līkločiem sīkāk nepieminēšu, tas jau ir atsevišķs, garš un arī ļoti skumjš stāsts. Bet šoreiz- «Kņazz» paši spridzināja, un klausītāji atbildēja ar to pašu.

Un tad vēl viena krievu smagā roka klasika «Kipelov». Viņi uzstājās priekšpēdējie; nākamie un pēdējie bija jau pieminētie «Bi-2». Šie vīri, «all-in-black», spēlēja savu mūziku, darīja to skaļi, smagi, iespaidīgi. Viņu uzstāšanās vidū bija paredzēta klātienes tikšanās ar «Bi-2», un es devos paklausīties, ko jaunu un interesantu pastāstīs «Šu-bi-dva» un «Ļo-bi-dva», kā viņi paši sevi sauc. Sākums kavējās, bet, tā kā praktiski visur bija tiešās TV pārraides monitori, tad «Kipelov» koncertu varēju turpināt klausīties un skatīties monitoros. Un tad grupas līderis pieteica nezināmu izpildītāju, kurš nākamo dziesmu dziedās kopā ar viņiem. Protams, tas nebija nekas neparasts, ik pa brīdim uz skatuves kāds nāca un dziedāja kopā ar tur esošiem muzikantiem. Taču... iznāca punduris vai liliputs, es pat nezinu, kā ir pieklājīgāk jārunā par šiem mazajiem cilvēkiem. Bez tā, ka viņš bija tiešām maza auguma, viņam acīmredzami nebija pilnīgi attīstītas gan rokas, gan kājas. Viņš lēnām uznāca, apsēdās uz viņam sagatavota maza krēsla un kopā ar grupu dziedāja dziesmu «Ja svoboden» (tulk. «Es esmu brīvs»). Dziesmas beigās viņš piecēlās, izgāja uz skatuves mēles un tā arī dziedāja: «Es esmu brīvs». Ja šāds Dieva apdalīts cilvēks var stāvēt uz lielākās skatuves un dziedāt «Es esmu brīvs», tad viņš patiešām ir brīvs. Varbūt viņam kaut kas cits pietrūkst, bet ne gara brīvība. Un tajā brīdī varēja fiziski sajust, ka tie visi skarbie muzikanti, vīri melnā, arī ir brīvi.

Jā, bija arī galvenie huligāni «Ļeņingrad» (tulk. «Ļeņingrada»), bet kaut kā pietrūka. Varbūt viņi jau ir par daudz dzirdēti un skatīti, noteikti jaunais meiteņu duets atpaliek no iepriekšējās solistes, bet koncerts vēl nebija pat pusē, kad nolēmu doties uz otru skatuvi. Jā, protams, pa ceļam jautri piesvilpodams tās dziesmas melodiju, kurā mums visiem pasaka precīzi, uz kurieni mums jābrauc.

Viens ir lasīt, pavisam cita lieta redzēt un dzirdēt. Jā, festivāls jau ir vēsture, taču vēl nebija pagājušas 24 stundas, kad festivāla mājas lapā jau bija ievietoti visu uzstāšanos videoieraksti pilnā garumā, HD kvalitātē. Tur var redzēt ne tikai manas pieminētās grupas, bet arī visas pārējās, kuras uzstājās uz galvenās skatuves.

Festivāls beidzās tajā brīdī, kad Eiropas futbola finālspēlē portugāļi jau bija iesituši, bet spēle vēl nebija beigusies. Finālspēli rādīja uz lielā ekrāna, un tad, kad fināls beidzās, daudzi no skatītājiem aplaudēja un priecājās par portugāļu uzvaru. Tas mani pārsteidza, biju iedomājies, ka krievi, kā jau liela nācija, atbalstīs arī lielos, t.i., Franciju. Bet nē, krievi atbalstīja mazākos un priecājās par viņu uzvaru.

Mazliet par tankiem un sirdsapziņu

Šajā brīdī varētu beigt stāstu par festivālu «Našestvije 2016», bet nevaru nepateikt dažus vārdus par tankiem. Jā, kā jau teicu, tanku un citas kara tehnikas ekspozīcija bija. Tajā pašā vietā, kur citus gadus, aiz žoga, pietiekami tālu no galvenās skatuves, lai tas netraucētu. Šogad nevarēja nepamanīt, ka attieksme pret šo pasākuma daļu bija vienkārši nekāda. Pagājušajā gadā katrs otrais vai trešais jautājums preses konferencēs rīkotājiem bija tieši par šo kara tehniku, turpretī šogad bija pilnīgs klusums. Vienīgo jautājumu rīkotāju preses konferencēs par šo tēmu uzdeva viena Maskavā jau sen dzīvojoša latviete, kura festivālā pārstāvēja vienu no Latvijas interneta portāliem. Viss no Krievijas žurnālistiem, bet kopsummā festivālā bija ap 850 akreditētu preses/foto/TV cilvēku, nekādu jautājumu, nekāda interese par šo kara tehnikas tēmu. Kā man teica paši krievi: ko jautāt, ja visiem šeit viss ir skaidrs.

Ka viss ir skaidrāks nekā pirms gada, bija jūtams. Lielā ģeopolitika šogad neietekmēja festivāla auru tik ļoti, kā tas bija pagājušajā gadā. Vairāki lielie mākslinieki no skatuves uzsvēra, ka roks ir par mieru un pret karu, bet varēja to arī nedarīt. Mans personīgais viedoklis ir tāds: ja ne pēc gada, tad pēc diviem šīs armijas tehnikas ekspozīcijas festivālā arī vairs nebūs.

Šogad izdarīju vienu darbiņu, ko neiedomājos izdarīt pagājušajā gadā. Vienā no «Prāta vētras» antikampaņas rakstiem pēc viņu uzstāšanās pagājušā gadā festivālā bija rakstīts šādi: «..festivāla teritorijā bija atvērti īpaši punkti, kuros varēja pierakstīties armijā, un ar īpašu kaismi to darījušas meitenes: «Tas ir baigi forši, patriotisms uzbudina!» (citāta beigas)» Kā jau minēju raksta sākumā, uzbudinātas sarkanarmietes nemanīju, bet es aizgāju uz šādu vienīgo «īpašo punktu», kurš atradās festivāla teritorijā, teltī netālu no jau pieminētās kara tehnikas. Tā arī teicu, ka esmu no NATO valsts Latvijas un man ir daži jautājumi. Tas, ko es pajautāju, bija - vai ir iespējams, ka festivāla apmeklētājs, atnākot uz šo telti, mājās dodas jau ar noslēgtu kontraktu par dienestu armijā? Armijas puiši vispirms pasmaidīja par manu jautājumu, neprašņāja, kāpēc tāds, bet vienkārši paskaidroja, ka tāda notikuma varbūtība ir pilnīga nulle. Šeit interesenti var saņemt informāciju, jautāt, uzzināt. Tālākās sarunas, kas kaut kad var beigties ar kontrakta slēgšanu, notiek pavisam citā vietā un laikā. Festivāla teritorijā šī telts bija kā informācijas punkts.

Viena no žurnālistu ētikas pamatvērtībām esot atbildība par mums, sabiedrībai, sniegtās informācijas patiesumu. Mēs, lasītāji, vienmēr vēlamies saņemt patiesu informāciju un gribam ticēt saviem iecienītajiem žurnālistiem, sevišķi tiem, kuru rakstus esam pieraduši lasīt gadu desmitiem, vēl no atmodas laikiem. Un tad, kad lasi un saproti, ka žurnālists atļaujas pilnīgus melus pasniegt kā patiesību un uz šā pamata tālāk veidot savu rakstu, kļūst skumji. Par mums, par mūsu valsti. Par to, ka mēs esam gatavi tiem pašiem krieviem vienmēr gudri norādīt - kādi jūs tādi un šitādi, bet paši reizēm gribam viņus pārspēt. Jā, neapšaubāmi Krievijā ir ļoti masīva valsts propaganda. Bet vai tas nozīmē, ka, stāstot par Krieviju, mums savā valstī ir tiesības pasniegt nepatiesu informāciju kā patiesību? Nezinu, kā citi, bet es vēlos no mūsu preses, portāliem, saņemt tikai un vienīgi patiesu informāciju, neatkarīgi ne no kā. Mēs, cilvēki, neesam muļķi un paši mācēsim salikt pa vietām - kas ir kas un kurš ir kurš. Žurnālistu meli kā propagandas elements nekur nav vajadzīgi, ne Krievijā, ne Latvijā. Jā, tas ir mans personīgais viedoklis un tikai.

Andrejs Makarevičs un «Mašina vremeņi»

Un pašās beigās - par Andreju Makareviču un grupu «Mašina vremeņi». Tiem, kuri nezina vai ir piemirsuši, atgādināšu, ka Andrejs Makarevičs atteicās piedalīties pagājušā gada festivālā «Našestvije», kā iemeslu minot, ka nevēlas dziedāt kopā ar tankiem. Vēlāk jau mūsu žurnālisti «Prāta vētras» nomelnošanas laikā tieši Andreju Makareviču pasniedza kā balto, pūkaino, pozitīvo tēlu - lūk, īsts patriots, atteicās spēlēt uz tanku fona, bet mūsējie... Ir pagājis gads. Šā gada laikā Latvijas presē vai portālos es neesmu redzējis ne rindiņas par Makareviču, par to, kā viņam un grupai Krievijā patiešām tika likti šķēršļi sniegt koncertus, tika organizētas tādas propagandas kampaņas, ka šeit rīkotā propaganda pret «Prāta vētru» bija vistīrākie bērna šļupsti. Tad, kad bija īstais laiks un iespēja izteikt vismaz atbalstu, tad, kad Makarevičs Krievijā tika pataisīts par savas dzimtenes nodevēju - pilnīgs klusums. Īsāk sakot, kad vajadzēja, palietoja Makareviča vārdu, un aizmirsa...

Pēc pavisam neilga laika, vēl šomēnes, Andrejs Makarevičs un «Mašina vremeņi» sniegs koncertu Latvijā. Mans novēlējums ir visiem tiem žurnālistiem, redaktoriem, apskatniekiem, kuri tik aizrautīgi palietoja Andreja Makareviča vārdu, kuri, pašiem tur neesot, cītīgi redzēja festivālā to, kas tur nemaz nebija, aiziet uz viņa koncertu kaut vai tāpēc, lai redzētu un paklausītos viņa dziesmas un dziesmu vārdus. Kaut vai aiz cieņas pret cilvēku, kurš nekad nav locījies neviena priekšā. Nekad. Nu jau gandrīz 50 gadus.

Tiekamies vai nu koncertos, vai festivālos, domājam paši ar savu galvu, ticam tam, ko paši esam redzējuši, un, ja ir ko teikt, - neklusējam.

Ļeņingrad Francija Portugāle Dzintaru koncertzāle Renārs Kaupers Prāta vētra NATO
17 Komentāri