Neskatoties uz plašajiem reklāmas pasākumiem medijos, Massive Attack jaunākā ieraksta neseno klajā laišanu un grupas popularitāti, Skonto stadions diemžēl bija aizpildīts tikai daļēji, turklāt koncertu varēja apmeklēt arī visi skandalozā Krievijas dueta TATU biļešu īpašnieki, kas noteikti vēl papildināja skatītāju jau tā retās rindas.
Neskatoties uz nelielo koncerta aizkavēšanos, ko, visticamāk, var skaidrot ar mākslinieku vēlmi sagaidīt saulrietu, lai spētu pilnvērtīgi izmantot plašās gaismu sistēmas iespējas, klausītāji ar ovācijām sagaidīja MA dalībniekus, to skaitā ilggadējo viesvokālistu no Jamaikas Horace Andy un grupas pamatsastāva dalībnieku Grant "Daddy G" Marshall.
Koncerts sākās ar skaņdarbu no grupas jaunākā ieraksta „100th Window”, turpinājumā skanot gan jaunākām, gan vecākām Massive Attack kompozīcijām. Būtiski, ka grupa spēja nodrošināt koncertā dzīvo skaņu jeb spēlēja visas dziesmas ar dzīvajiem instrumentiem, īpaši gribētu paslavēt basģitārista prasmi, ko viņš demonstrēja Massive Attack, manuprāt, visu laiku labākajā dziesmā „Unfinished Symphaty”. Ar šo skaņdarbu, kas ņemts no 1991. gada albuma „Blue Lines”, grupa arī noslēdza savu uzstāšanos, tomēr pēc klausītāju uzstājīgām ovācijām un aplausiem atgriezās, lai nospēlētu vēl dažas dziesmas.
Pārsteidzoši, ka mākslinieki, neskatoties uz auksto laiku un, nosacīti necilo vietu, pēc uzstāšanās izskatījās ļoti apmierināti un pacilāti, MA līderis 3D pat pajokoja, ka pirmo reizi mūžā uzstājas futbola laukumā. Arī koncerta apmeklētāji izskatījās gandarīti par dzirdēto un redzēto, kas noteikti tikai pierāda iepriekš teikto.
Divas solistes, kas aizstāja ierakstos dzirdamās zvaigznes Sinead O’Connor, Elizabeth Fraser u.c., manuprāt, ar savu uzdevumu tika galā labi un deva papildus jaunu, nedzirdētu skanējumu.
MA kopumā demonstrēja profesionālu attieksmi un muzikālo izpildījumu, kas, neskatoties uz sarežģītajiem apstākļiem, proti, koncerta apskaņošanu atvērtā hallē, ir būtisks faktors. Vakara kulminācija, manuprāt, bija koncerta pašā noslēgumā, kad grupa muzikāli atbrīvojās, lai brīvi improvizētu un eksperimentētu ar dažādām skaņām un gaismām, kas, tumsai iestājoties, izskatījās un izklausījās visai vareni un iespaidīgi.
Atliek varbūt piekrist pēc koncerta izskanējušam viedoklim par koncerta vietas ne pārāk veiksmīgo izvēli - slēgtā hallē vai koncertzālē grupa spētu pilnvērtīgāk demonstrēt visu, uz ko tā spējīga, tomēr domāju, ka nevajadzētu novērtēt par zemu pašu koncerta notikšanas faktu; kaut arī Massive Attack zelta gadi ir garām, tas netraucē mums atzinīgi novērtēt mākslinieku milzīgo ieguldījumu 90. gadu populārajā mūzikā.
