Savā disenītē gribēšu LCD Soundsystem! Un tad vēl paaicināšu to žurnālistu, kas mani nepiekaus, bet par manu ballīti tā forši uzrakstīs... Lai paliek delīrijs. Otrdien Berlīnē, ne gluži mājas apstākļos, bet mājīgos gan, uzstājās mūziķi(s), kura radošais genoms pēdējā laikā ir ticis klonēts līdz nelabumam, bet augļi ķīpām vien krauti "new rave", "electro punk" un kādās tik vēl kaudzēs.

Nav svarīgi, pirmā bija ola vai vista. Nav svarīgi, pirmais bija Džeimss Mērfijs ar savu "Death From Above" jeb DFA ierakstu izdevniecību vai Toronto duets, kurš vēlāk pārtapa par "Death From Above 1979". Svarīgi, ka, piemēram, Cansei de Ser Sexy mīlējoties, visticamāk, klausās tieši Mērfija un DFA izdoto daiļradi (dziesma "Let`s make love and listen to the death from above"), pret kuru vienaldzīga nav palikusi tā simtiem un tūkstošiem grupu masa, kuras amorfuma kliedēšanai tiek izdomāti visabsurdākie žanru nosaukumi un atzari.

Grūti spriest, ko par vēstures zināšanu un pašu erudīcijas sacensībās aptraukušo jaunākā LCD Soundsystem ieraksta "Sound of Silver" recenzentu izteikumiem saka pats Dž. Mērfijs. Ja varētu, noteikti pajautātu, jo brīžiem šķiet, ka atsaucēm pārsātinātās slavas dziesmas pēdējam albumam, kura saturs 20. marta vakarā tika atrādīts arī Berlīnes publikai, robežojas ar bezjēdzību. Koncerta apmeklētājiem lielākoties ir vienalga, ar ko salīdzināta un kā saukta tiek Mērfija paša radītā, kā arī izdotā “kičīgā” mūzika. Publikā ir gan sirmi, gan nesen izauguši mati, kuriem 80.gadu popmūzika ir sveša, bet Boviju un "Talking Heads" tie nesauc par ikonām.

Īpašs viesis (vismaz Vācijas koncertos) ir Planningtorock jeb Janīne Rostrona, kura “ekrāna balta un neparasta” priekšā viena pati iznes publikas iekustinātājas smagumu. Jāatzīst, PTR nosaukums kādā atmiņas kaktā bija paspēpies, taču priekšstata par gaidāmo iepriekš nebija. Interesanti, ik pa brīdim lieliski – uzstāšanās rezumējums. Par spīti visu uzstāšanos pavadošajām videoprojekcijām, pirmais, ko pamanu, ir dāmas balss. Ārkārtīgi prasmīgs un reizē nepiespiests dziedājums pa vairākām oktāvām. Brīvi, kaut arī balss instruments nereti izpilda krietni sarežģītākas partijas nekā programmētie ritmi un pavadījums. Otra uztveres saistviela ir projekcijas, kuras veidojusi un kurās redzama lielākoties māksliniece pati, viņas performances kameras priekšā, no kurām uz skatuves viņa iznes gan ekrānā redzamās kustības, gan vairākas maskas un aksesuārus. Šāda spēlēšanās ar tagadni un pagātni, interaktīva sevis multiplicēšana šķiet attāli pazīstama... Jā! Ikona pēc koncerta iegādātā kompaktdiska aizmugurē daudz ko paskaidro – "Chicks On Speed Records". Tiem, kas bija pagājušā gada divu dienu radošajā darbnīcā un noslēguma pasākumā Rīgā, kurā piedalījās COS, noteikti vēl spilgtā atmiņā ir šīs apvienības sevis dokumentēšanas kāre, savienota ar pašu radītu mūziku. Muzikāli Planningtorock ir visai attāla radniecība ar Chicks rokmūzikas interpretāciju, jo savā mūzikā tā izmanto tumšākus un nopietnākus muzikālos motīvus, mazāk paredzamas vokāla un pavadījuma attiecības, taču sulīgā ritmika ir tā, kas motorizē, dzen uz priekšu un iekustina klausītāju.

Pēc pauzes, kurā ar ilgi neredzētu analogo uzparikšu un sitaminstrumentu gūzmu skatuves strādnieki un paši mūziķi galā tiek ātrāk, nekā dažs uzskaņo savu akustisko ģitāru (labi, nebija jau arī TIK ātri, bet tomēr veikli), gaismas dziest un dejas var sākties. Bez lieka pompa vai spilgta eksterjera Mērfijs ar kolēģiem sāk savu priekšnesumu. "Us v. Them" būtu lielisks ievadskaņdarbs teju ikvienai grupai, kura visu savu uzstāšanās laiku spēj turēt doto solījumu – “the time has come... Mēs sākam!” Sāk un turpina par to, kas notiek viņu mājās, jeb "Daft Punk is playing at my house", ar kuru pa īstam iekarst lēkātāji zālē, saukti arī par dejotājiem. Tālākais scenārijs ir aptuveni šāds: muzikālā spriedze uz skatuves pieaug, emocionālā zālē – arī. Iespējams, veroties mūziķos, kādam uzbangotu asinis, jo vienīgās lēdijas, Nensijas, seja ir kā ozolā kalta, Mērfija izturēšanās un vārdi auditorijai ir atturīgi un reti. Bet nē. Atliek pavērties apkārt, lai kontrasts starp skatuvi un zāli liktu paprātot par to, ko un cik vajag, lai klausītāju novestu līdz ekstāzei. Ir tādi, kuru saltums un poza tā arī paliek nesaprasti, kā arī tādi, kuru piruetes un kūleņi uz skatuves neko vairāk par smīnu skatītājā neizraisa. Šajā gadījumā runā mūzika. Skaņdarbi no "Sound of Silver" (ja protu skaitīt uz roku pirkstiem, koncertā no pēdējā ieraksta nospēlēti tika 7 no 9 skaņdarbiem), mijoties ar "Tribulations" un "Losing my edge" no grupas debijas albuma, turpina karsēt un kausēt publiku, līdz sasniegta tiek katarse – Yeah, kura ilgst krietnas padsmit minūtes. Deju grīda rīb, tāpat arī nepagurušā Meta Mahounija (Matt Mahoney) visu vakaru sistās bungas. Pēc sajūsmas kliedzieniem mūziķi atgriežas un nospēlē vēl trīs dziesmas, no kurām "New York I love you but you`re bringing me down" ir punkts uz “i”.

Ir teju pusnakts, un cilvēki izklīst. Vajag brīdi, lai, savilktu kopā sajūsmas spiedzienus presē ar tikko redzēto, formulētu attieksmi. Gaidu, gaidu... Nekā nav! Neko nemaina katra "Sound of Silver" skaņdarba aizsākuma meklējumi vismaz triju citu grupu daiļradē pirms gadiem desmit, divdesmit vai trīsdesmit, kas, šķiet, ir vienīgais, ar ko nodarbojušies ieraksta apskatnieki pasaulē un Latvijā. Neko nemaina arī jaunu žanru dzemdības, nāve un precības, kas ir otra dominējošā parādība centienos publiski vērtēt LCD Soundsystem paveikto. Nemainās arī paša domas un atzinums. Māku no pāris toņiem un monotona ritma izveidot piecas, sešas un padsmit minūtes ilgas deju himnas, kuru pavadījumā gribēdams mierā nenostāvēsi, tomēr sauc par ... Talantu. Tas turpretī, ir elements, mēģinājumi kuru verbalizēt ir beigušies ar ko līdzīgu šīm rindām. Visbeidzot, šis elements, reaģējis ar pieredzi, māku un tehniku, dabā novērojams kā parādība LCD Soundsystem.