Meitenīt, jūs taču nosalsiet

Aijas Kukules un Raimonda Paula pirmā tikšanās bijusi ļoti, ļoti sen. "Neatceros vairs, kurā Atašienes pamatskolas klasītē mācījos — iespējams, man bija gadi divpadsmit —, kad Jēkabpils kultūras namā notika tolaik populārā Rīgas estrādes orķestra koncerts. Man bija biļetes, un vecāki atļāva turp braukt. Toreiz tikko bija sākuši kopā dziedāt Nora un Viktors, vēl Ojārs bija pavisam jauns, un, protams, brīnišķīgi dziedāja Margarita. Man tas bija tāds pārdzīvojums... Tas likās kaut kas tik pasakains un skaists..." atceras Aija Kukule. Kultūras nama foajē viņa nopirkusi Filharmonijas solistu bildītes, un pēc koncerta ar tām skrējusi pie māksliniekiem. "Viņi jau gāja uz autobusu, bija ziema, un es tādā īsā zilā kleitiņā skrēju viņiem pakaļ. Vēl tagad atceros, kā Pauls man teica: "Meitenīt, jūs taču nosalsiet..." Jā, tik romantiska bija mūsu pirmā tikšanās," dziedātāja pasmaida. Viņai mājās albumā joprojām glabājoties ne vien Raimonda Paula, bet arī Ojāra Grīnberga, Viktora Lapčenoka, Noras Bumbieres, Margaritas Vilcānes un daudzu orķestra mūziķu kartītes ar autogrāfiem. "Viņi visi tolaik bija lieli mākslinieki, manās acīs — īstas un neaizsniedzamas zvaigznes." Interesanti, ka vēlāk, kad sākās Aijas skatuves gaitas jau blakus šīm zvaigznēm, viņa nevienam nestāstījusi, ka, dabūjusi šos autogrāfus, bijusi pirmā meitene savā ciemā.

Paulam par jaunu

Nākamā tikšanās ar Raimondu Paulu bija festivālā "Liepājas dzintars", kur sešpadsmitgadīgā Aija dziedāja kopā ar Audriņu rokansambļa puišiem. Tur bija Tālis Gžibovskis, tur bija Alfrēds Madžulis, kas vēlāk muzicēja ansamblī "Tip top". "Viņi spēlēja savas dziesmas, bet ar dziedāšanu bija pašvaki. Puiši lūdza mani piepalīdzēt, lai gan tolaik man jau ar" neko spožāk negāja. Tas bija laiks, kad vēl tikai mācījos Rēzeknes mūzikas vidusskolā. Bet, cik zinu: pēc šā festivāla Raimonds Pauls bija interesējies par mani, taču laikam atzinis par pārāk jaunu esam, lai kaut cik nopietni skatītos manā virzienā."

Aija Kukule stāsta: tolaik bija iespējams piedalīties visādos konkursos, un to uzvarētājiem tikai piedāvāts dziedāt koncertos. Vienā no šādiem koncertiem Sporta manēžā — tur uzstājās Andrejs Lihtenbergs, Māra Krievkalne, Noras Bumbieres māsa Māra, Ilona Stepanova — pirmos soļus uz lielās skatuves spēra arī Aija Kukule. "Atceros pat, ko toreiz dziedāju: "I believe in music, I believe in love..." Pēc šā koncerta Pauls mani uzaicināja uz Filharmoniju — izmēģināt spēkus. Toreiz jau mācījos mūzikas vidusskolas 3. kursā, tas bija 1975. gads. Protams, šis piedāvājums man bija ļoti nozīmīgs, jo tajā laikā neko citu negribēju, kā tikai dziedāt. Un tikt dziedāt pie Raimonda Paula bija augstākais, uz ko dziedātājs vispār varēja tiekties."

Dzīvē ļoti laimējies

Pirmais koncerts jau Maestro Raimonda Paula vadībā bija Filharmonijā — autorkoncerts ar Imanta Ziedoņa dzeju. "Atceros tikai vienu: visiem dziedātājiem bija jāsēž uz skatuves milzīgos augstos krēslos, un līdz brīdim, kad man bija jāiet dziedāt, es jau no šausmām neko vairs neapjēdzu. Vēl tagad atmiņā tie krēsli..." smej savulaik populārā dziedātāja un neslēpj, ka toreiz viņu bija pārņēmis mežonīgs lampu drudzis.

Sadarbība ar Maestro turpinājās visu Aijas Kukules profesionālās dziedāšanas laiku: vispirms tie bija trīs gadi Latvijas Valsts filharmonijā, pēc tam viņa bija Latvijas Radio un TV vieglās un estrādes mūzikas orķestra soliste. Tas bija Aijas Kukules karjeras ražīgākais laiks. Tolaik Raimonds Pauls ļoti daudz rakstīja, un viņai bija iespēja izpildīt un ierakstīt daudzas viņa dziesmas.

"Man bija milzīgs respekts pret Paulu, īpaši jau sākumā, Filharmonijas laikā. Noteikti! Un ne tikai pret Paulu, kas tolaik nenoliedzami bija pirmais sava aroda meistars, bet arī pret pārējiem mūziķiem — viņi visi bija profesionāļi. Manuprāt, es trāpījos tieši tajā laikā, kad viņiem bija uzplaukums, zvaigžņu laiks — gan instrumentāli, gan vokāli," stāsta dziedātāja un neslēpj, ka tuvoties bijis diezgan grūti. "Vēlāk milzīgais respekts un bijāšana pazuda, jo cilvēki taču nepaliek vienā vecumā — viņi savā attīstībā aug. Bet nevaru noliegt, ka joprojām pret Paulu izjūtu milzīgu cieņu un arī apbrīnu, jo tik meistarīgi mūziķi ir liels retums. Pietiekami ilgi esmu ar viņu kopā strādājusi, tāpēc varu teikt: jā, man dzīvē ir ļoti laimējies!"

Ar Paulu nečupojās

Lūgta raksturot Maestro, Aija Kukule vien noteic: "Viņš ir apbrīnojami darbspējīgs, ļoti izturīgs un kā cilvēks — arī ļoti precīzs. Nedod atlaides ne sev, ne citiem. To no viņa esmu centusies mācīties." Dziedātāja neslēpj: viņa nav pārāk runīga, un laikā, kad strādājusi kopā ar Paulu, viņš arī nebijis no runīgajiem. "Viņš bija maksimāli nekomunikabls. Varbūt tagad viņš ir mainījies, es nezinu. Droši vien, ka ir, bet man vairāk trāpījās tas nerunīgais laiks. Toreiz Pauls bija ļoti slavens komponists, viņam bija sava sabiedrība, un es ar viņu nečupojos. Pauls un tusiņi bija nesavienojamas lietas. Katrā ziņā ne ar mums, jaunajiem. Un tajā laikā, kad mēs strādājām kopā, viņa maldu ceļi jau sen bija beigušies, viņš bija ļoti mainījies."

Dziedātāja neatceras, ka kādreiz kopā būtu svinētas jubilejas, bet Maestro Rīgas dzīvoklī — toreiz vēl pie Dailes teātra — viņa gan ir bijusi. "Pie viņa mājās mēs strādājām, ļoti bieži mēģinājām, bet tam patiešām nebija nekāda sakara ar čupošanos. Atceros viņa sunīti un to, ka Lana vienmēr vārīja kafiju — jā, to es labi atceros! Lana ļoti Paulu lutināja: viņiem mājās vienmēr bija kaut kas garšīgs, un, kad tur dziedājām, mums arī laimējās tikt pie tiem gardumiem..."

Vairākkārt dzirdēts, ka Pauls savus dziedātājus nelutina ar komplimentiem, bet arī neko nepārmet. "Nezinu, kā citiem solistiem, bet man viņš nekad neko nav nedz pārmetis, nedz arī slavējis, ka būtu ļoti labi nodziedājusi. Nekas tāds nav palicis atmiņā. Patiesībā no viņa to nemaz arī negaidīju. Nezinu, kāpēc. Laikam viņš uzskatīja, ka māksliniekam, ja kāpj uz profesionālās skatuves, pašam jāprot novērtēt savu darbu un, ja kaut kas neizdodas, pašam par to jāatbild.

Meitiņa bija ļoti gaidīta

Taujāta, vai kādreiz ir domājusi, kā būtu izvērtusies dzīve, ja viņa nebūtu satikusi Raimondu Paulu, Aija Kukule atteic, ka dzīves ceļš bija izvēlēts, pirms viņa satika Maestro — un tā bija mūzika. "Jau pirms mūsu satikšanās es darīju visu iespējamo un būtu darījusi arī turpmāk, lai pa šo ceļu ietu. Ja nebūtu satikusi Paulu, protams, es kā dziedātāja nebūtu sasniegusi tādu līmeni un tādu attīstības pakāpi, kāda tā ir tagad. Noteikti ne! Bet es patrāpījos tieši tajā laikā, kad viņam vajadzēja jaunus dziedātājus. Man laimējās būt īstajā laikā īstajā vietā."

Tagad Aijas īstā vieta ir pirms vairāk nekā sešiem gadiem pašas dibinātā mūzikas studija "Omnes", kas mājvietu radusi tehniskās jaunrades namā "Annas 2". Dziedāt uz skatuves viņai vairs negribas. "Nekādā gadījumā! Noteikti ne!" viņa kategoriski saka. Tas ir izdzīvots, pagājis un aizgājis uz neatgriešanos.

Pārtraukt koncertēt — tas bijis ļoti apzināts solis, par kuru viņa izšķīrās līdz ar meitiņas Ances piedzimšanu 1991. gada janvārī. "Pēc tam vēl pāris projektos piedalījos, bet biju jau stingri nolēmusi uz skatuves vairs nekāpt. Esmu laimīga, ka man ir laba muzikālā izglītība un pietiekami liela akadēmiskās mūzikas pieredze, lai varētu darīt šo darbu. Man joprojām galvenais ir būt mūzikā, tas man ir ļoti svarīgi. Jaunībā, pateicoties Paulam, varēju sevi piepildīt kā dziedātāja, bet ar meitas piedzimšanu manā vērtību skalā notika ievērojamas pārmaiņas. Es vairs nepieļāvu, ka varētu koncertēt un meitiņa būtu viena pati. Nē, kaut ko tādu nespēju iedomāties vispār — man taču Ance piedzima diezgan ievērojamā vecumā, un viņa bija ļoti, ļoti gaidīta..."

Ance arī dzied

Dziedātāja smej: Ancei nav palaimējies ar mammu — jo viņa ir skolotāja, turklāt ļoti stingra. Ance dzied mammas vadītajā studijā, taču nekādas atlaides meitenei netiekot dotas. Ja kādreiz nokavē mēģinājumu, mamma mājās visu atprasa. "Kā tad! Un viņai nav izvēles!" Taujāta, vai meita dzied tikpat jauki kā mamma, Aija Kukule smaida: katrai mammai jau šķiet, ka viņas bērns ir vislabākais. Tāpēc Aija negrib dot šādu vērtējumu, vien saka: meita dzied, un viņa ir ļoti jauka. Vai dziedātāja novēlētu meitai skatuves gaitas? "Nē! Šis laiks un šī pasaule, kurā tagad dzīvojam, nav šim darbam pateicīga. Es apbrīnoju tās mākslinieces, kas pūlas to darīt. Sievietei tas nav viegli, turklāt tas ir diezgan neperspektīvi. Tāpēc man gribētos, lai mana meita dzīvē iemācās kaut ko stabilāku, ar ko varētu iztiku nopelnīt. Bet mūzika un dejošana lai ir vaļasprieks. Protams, viņa izvēlēsies pati, bet es ceru, ka tas būs kaut kas stabilāks par estrādi."

Pēc meitas piedzimšanas Aija Kukule pāris gadus Āgenskalna Valsts ģimnāzijā bija dziedāšanas skolotāja. Pēc tam ilgi strādāja Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas Mūzikas fakultātes vokālajā un kordiriģēšanas katedrā, mācīja studentiem kordiriģēšanu — specialitāti, ko pati savulaik apguvusi Latvijas Valsts konservatorijā. Nu viņas ikdienu piepilda studija "Omnes". "Priecājos, ka laikus iesāku darīt ko citu, jo pārāk ilgstoši aizkavējoties tur, kur tev ir labi, kur tev ir panākumi, kur tevi visi apbrīno, vari nepaspēt iesākt darīt ko citu. Es patlaban iz-paužos caur saviem audzēkņiem: mani bērni — tā es viņus saucu, jo pašai diemžēl ir tikai viens — ļoti skaisti dzied, mēs braucam uz festivāliem, konkursiem, un koncertu izjūtas man netrūkst. Ar bērniem strādāt ir liels gandarījums: viņi ir ļoti patiesi, un viņi neļauj man nogurt. Bet tas, ka pati savulaik biju uz skatuves, tam, ko tagad daru, ļoti palīdz." Viņa tikai pasūdzas, ka studijai visu laiku ir sarežģīta situācija ar telpām. "Bet, kamēr man būs bērni, kas gribēs dziedāt, es cīnīšos!" Aija Kukule ir apņēmības pilna. Un viņas acīs jaušams: Aija ir laimīga, tikai šī laime ir pavisam citāda nekā jaunībā.