Daudzi grupas «Time After Time» jaunāko ierakstu noteikti ir gaidījuši un gaida ar lielām cerībām. Tomēr līdztekus, domājams, nepamet nelielu bažu un piesardzības sajūta, kad atmiņā nāk mākslinieku debijas ieraksts un tam vēlāk sekojošais koncertdisks, kur mūziķi vairāk pievērsās vieglu popularitāti nesošam muzikālajam repertuāram.
Varbūt tieši tāpēc grupa ir vienmēr bijusi pieprasīta dažādos saviesīgos pasākumos, prezentācijās u.tml., klausītāju īpaši neapgrūtinot un ļaujot tiem viegli kustēties džezīgajos TAT ritmos.
Grupas sastāvs tiešām liek domāt par lielu varēšanu un muzikālo potenciālu, par to kaut vai liecina mūziķu aktīva darbošanās dažādos blakus projektos – kopā ar Lauri Reiniku vai šovu «Talantu fabrika», vai pavadot Dziesmu un deju svētku koncertus. Arī TAT jaunākajā veikumā «Disc-connecting» tehniskais izpildījums ir labā līmenī, ko nevarētu diemžēl teikt par dziedāšanu, bez kuras noteikti varēja arī iztikt. Patiesībā varēja iztikt bez daudz kā – bez «oriģinālās» idejas par vecas plates skaņas efekta izmantošanu ieraksta pirmajā skaņdarbā («Connecting»), bez greizā angļu valodas akcenta, bez neveiksmīgas Džeimsa Brauna (James Brown) un Kērtisa Meifīlda (Curtis Mayfield) vokālās tradīcijas parodēšanas («Good Talks», «Every day And Every Minute»), bez «Device» cienīga hiphopa («New Fresh Beat»), bez salkanām Deivida Sanborna (David Sanborn) un Kenija Džī (Kenny G) manierē ieturētām balādēm («Let The String To Sing», «Dreamin’», «Pavasara dziesma») u.c.
Pie ieraksta veiksmēm varētu pieskaitīt vairāku viesmākslinieku līdzdalību, īpaši izdevies ir «Thank God It’s Friday», kas tapis kopā ar lietuviešu grupu «Skamp». Arī Jāņa Stībeļa un Olgas Pīrāgs vokāls ir veiksmīgi iekļāvies kopējā albuma koncepcijā. Muzikāli viens no interesantākajiem skaņdarbiem varētu būt «Šī nav šūpuļdziesma», kas droši stāv blakus tādiem māksliniekiem kā Marc Moulin vai St. Germain.
Tomēr,
noklausoties šo ierakstu, nepamet sajūta, ka grupa savu potenciālu izmanto nedaudz nelietderīgi,
protams, ja mākslinieku muzikālās ambīcijas nesniedzas tālāk par Rīgas deju zāles grīdu, tad diskam var dot visai augstu atzīmi, bet, ja vērtējam muzikālo un tekstuālo saturu, tad tas diemžēl pielīdzināms gandrīz nullei.
Atliek cerēt, ka mūziķi atbrīvosies no acīmredzamās nepieciešamības maksāt radošās nodevas savas popularitātes un aktualitātes uzturēšanai un turpmāk saņemsies spert dažus soļus novatoriskāka un eksperimentālāka skanējuma virzienā.
