Kārlis Kazāks "16 stundas"

3/5

Kā atklāj pats mūziķis, albuma prezentācijas pasākumā savīsies rakstītais stāsts (albums ir atvasināts no stāsta par attiecībām starp diviem cilvēkiem, kas norisinās sešpadsmit stundās), aktierspēle, mūzika un gaismas. Šī nebūs Kārļa pirmā sadarbība ar teātri - Kazāks ir veidojis muzikālo noformējumu Nacionālā teātra izrādēm ("Īstie Jāņi", "Īstie Ziemassvētki") un rakstījis mūziku patlaban Nacionālā teātra Jaunās zāles repertuārā skatāmajai monoizrādei "Cilvēks Karamazovs". Interesanti, ka tikai koncerta apmeklētājiem jaunais albums būs pieejams kompaktdiska formātā.

"Internetā, pat ja es pats nepacentīšos, tad agrāk vai vēlāk diska dziesmas būs atrodamas lejupielādei,"

savu rīcību skaidro mūziķis. "Es vēlos, lai disks nonāk pie tā klausītāja, kurš to tiešām novērtēs."

Atgādināšu, ka savu 2008.gada ierakstu "Uz manām plaukstām" Kazāks kompaktdiska formātā izplatīja bez maksas, to var iegūt lejupielādei - "www.kazaks.lv".

No "Dull Doll" līdz soloalbumiem

Kārlis Kazāks pirmo reizi kā mūziķis sevi pieteica 1990.gadu otrajā pusē jaunajā Jelgavas britpopa grupā "Dull Doll", kurā tolaik darbojās arī tagadējais grupas "Mofo" dziesmu autors Arnis Račinskis. Diemžēl "Dull Doll" stāsts beidzās ar dažiem ierakstītiem singliem - Arnis 2000.gadā grupu pameta, savukārt Kārlis ar atlikušajiem "Dull Doll" dalībniekiem izveidoja jaunu grupu - "Oceanfall".

Muzikāli Kārlis vienmēr sekojis tam, kas notiek Apvienotajā Karalistē - gan "Dull Doll", gan vēlāk "Oceanfall" mūzikā saklausāmas britu rokmūzikas tradīcijas - kaut kas no agrīnajiem "Travis", "Coldplay", "Elbow" u.tml. Vēlāk gan arvien vairāk Kārlis attālinājās no kāda vienota grupas skanējuma un ciešāk pievērsās tā dēvētajai dziesminieku tradīcijai.

Kārlis Kazāks "16 stundas". Foto: Publicitātes foto

Ja Latvijā varētu izdalīt divas šādas dziesminieku jeb bardu skolas - vienā izteikti dominē pateiktais vārds un pavadījumam ir sekundāra nozīme (K.Dimiters, I.Daksis), otrā - izteiktais vārds tiek ietērpts muzikāli interesantā ietvarā (A.Mielavs, Martin Confused), tad Kārlis tomēr pieder pie šīs otrās skolas.

Arī jaunajā albumā, kurā iekļautas desmit dziesmas, muzikālais pavadījums un vārdi iet roku rokā. Ievadošais "Durvis aizverot", piemēram, iesākas ar amerikāņu dziesminiekam Sufjanam Stīvensam (Sufjan Stevens) raksturīgu klavieru motīvu, kaut kur fonā jūtamas smalkas metalofona dekorācijas, un vienas balss vietā Kārlis izvēlējies bagātināt kompozīcijas skanējumu ar fona vokāliem.

Lieli un smagi simboli

Pašmāju mūzikā jauni, puslīdz kvalitatīvi mūzikas ieraksti nemaz tik bieži netiek izdoti, tādēļ mūzikas kritiķu vidē pastāv nerakstīts likums - nevērtēt pārāk bargi. Arī klausītāji reizēm pārāk nekritiski izturas pret pašmāju mūziku.

Tomēr, lai cik simpātisks man liktos Kārlis Kazāks (esam pazīstami jau labu laiku) un viņa daiļrade, dažas kritiskas pārdomas pēc albuma noklausīšanās man tomēr radās.

Pirmkārt, sekojot dziesmu vārdiem, sajutu, ka ik pa brīdim tieku "nomētāts" ar daudziem smagiem, daudznozīmīgiem simboliem - "kalns", "tilts", "sniegpārslas", "lietus lāses", "saule", "vējš", "upes straume", "rozes" u.tml. Šie vārdi albumā atkārtojas vairākkārt, un katrs, protams, ar šādiem lieliem vārdiem spēj identificēties. Šajā sakarā nāk prātā kāda cienījama mūziķa teiktais:

"Ja vēlies, lai tavā dziesmā klausītāji varētu atrast ko dziļu, tad iekļauj tekstos kādus lielus simbolus, vai vēl labāk - kādas bibliskas atsauces, un lieta darīta."

Arī Kārļa dziesmās ir daudz šādu "dziļurbumu". Tiesa, kā atzīst pats Kazāks, arī viņš reizēm ir izbrīnīts, kā viņa dziesmas uzrunā klausītāju, kā viņa sajūtas tiek nodotas citiem, vienlaikus atzīstot, ka ir cilvēki, kurus viņa mūzika "neķer un ar kuriem nav pa ceļam".

Manuprāt, šādās reliģisku un dabas simbolu piesātinātās dziesmās vienmēr ir iespējams sataustīt kādu - jebkādu jēgu, taču vienlaikus ir risks, ka šie simboli ir tikvien kā tukša skaņa.

Sapņi un trompetes

Daudzās dziesmās Kārlis pieskaras sapņu tēmai - daudz kas tiek izsapņots, kaut kas tiek nosapņots pa īstam, sapņi ir patvērums u.tml. Muzikāli šī "sapņu anatomija" it kā tīri labi sadzīvo ar atmosfērisko, liego albuma akustisko skanējumu. Tiesa, brīžiem šķiet, ka ar konstanti fonā ūjinošo "sārbraitmanisko" meitenes balsi tomēr Kārlis ir pārcenties. Brīžiem radās sajūta, ka klausos nevis Kārļa, bet gan Viestura Dūles jeb Livingstona albumu...

Muzikāli lieliskas ir pūšamo instrumentu dekorācijas (trompetes solo), kas parādās albuma ceturtajā dziesmā "Ja lītu", diemžēl vienlaicīgi šajā pašā dziesmā Kārlis centies dziedāt aktīvāk un agresīvāk nekā ierasts, kā rezultātā, manuprāt, veidojas viegli nazāls balss tonis, kas nedaudz sasaucas ar Džeimsa Blanta (James Blunt) vokālajiem treļļiem. Atsevišķu paragrāfu varētu veltīt arī Kārļa savdabīgajai dikcijai, bet labi ... ir jau gana kritizēts.

Pie albuma labajām īpašībām var minēt ieraksta tehnisko skanējumu, viengabalaino noskaņu un precīzo izpildījumu. Albuma ierakstā piedalījušies -  Anete Kozlovska (balss, taustiņinstrumenti), Uldis Kozlovskis (bass), Māris Bīmanis (elektriskās ģitāras), Anrijs Grinbergs (sitamie instrumenti), Kārlis Kazāks (balss, akustiskās ģitāras) u.c. Ieraksts tapis Siguldā, ciešā sadarbībā ar bijušo grupas  "Jauns Mēness" ģitāristu Gintu Solu.