Alise Joste "Alise Joste"

("I Love You Records")

4/5

Alise Joste ir jauna meitene ar dzidru balsi, akustisko ģitāru un romantiskām, viegli skumjām dziesmām azotē, kas it kā ne ar ko īpašu neatšķiras no citām līdzīgām dziedātājām. Tomēr, lai arī asociāciju ir daudz (prātā nāk Laura Gibsone, Izabela Kembela, Houpa Sandovala, Džoana Ņūsoma, Emiliana Torīni, St.Vincent u.c.), neviena no tām, manuprāt, īsti precīzi neatbilst Alises Jostes aprakstam. Vietām akustiskās ģitāras skaņas rada asociācijas ar Sūzenas Vegas viegli reverbrēto toni, "Kings Of Convinience" ziemeļniecisko noskaņu, taču būtībā Alises divpadsmit muzikālie stāsti varētu būt radušies jebkurā laikā un jebkurā vietā - tie kaut ko ļoti atgādina, bet vienlaikus neatgādina neko.

Interesanti, ka Alise ģitāru iemācījusies pašmācības ceļā. "Šo instrumentu neesmu mācījusies ne skolā, ne pie pedagogiem.

Visu, ko zinu, esmu atkodusi pati.

Nemācījos nekādus akordus, un pēc laika, kad cilvēki prasīja, lai nospēlēju G vai A, nemaz nezināju, ko tas nozīmē," intervijā TVNET atklāja Alise.

Meitene mācījusies Rīgas 6. vidusskolā (izrādās, esam staigājuši pa vieniem gaiteņiem) flautas spēli, vēlāk paralēli apguvusi klavierspēles pamatus, līdz atklājusi ģitāru ("Draudzenei bija ģitāra un viņa spēlēja Avrilas dziesmas. Toreiz tas likās diezgan kruti," atceras Alise) un vēlāk arī noslēpumainā 1970. gadu dziesminieka Nika Dreika (Nick Drake) ierakstus. "Viņš [Niks Dreiks] noteikti ir viena no manām lielākajām autoritātēm," atzīst Alise.

Visas divpadsmit jaunā albuma dziesmas ir pašas Alises sacerētas un ierakstītas 2010. gada vasarā lauku mājās. Dziesmu materiālu Rīgā apstrādājis skaņu režisors Krišjānis Geidāns, bet māsterēšanu veicis Bjorns Hansels Stokholmā. Albuma vāku darinājis šā gada "Purvīša" balvas nominants - mākslinieks Krišs Salmanis.

Plates lielākais pluss un vienlaikus mīnuss, lai cik jocīgi tas izklausītos, manuprāt, ir pārlieku viendabīgais, viendimensionālais plūdums.

Ja mēs no albuma 43 minūtēm izgrieztu jebkuras 43 sekundes, tad mums būtu 100% priekšstats par visu albumu.

Visas dziesmas ir uz vienas viegli skumjas, romantizētas nots - nekādu kāpumu un kritumu, daudz ūjināšanas, monotonas ģitāras arpedžijas, kuras vietām dekorē kādi sintezatora taustiņu piesitieni. Ja klausāmies to pašu pieminēto Sūzenu Vegu, tad viņas ierakstos liriskas, lēnas dziesmas laiku pa laikam tiek atjauktas ar kādu kustīgāku skaņdarbu... Šajā ziņā lielisku balansu starp akustisku dziesmu un dzīvu aranžējumu ir atradusi cita jauna pašmāju dziedātāja Laura Lō jeb Laura Ločmele.

Tomēr šis vienmuļais, nedaudz garlaicīgais koncepts vienlaikus ir ideāls "nakts albuma" paraugs. Proti, to var klausīties pa apli, iemigt, gremdēties tā noskaņā, doties ar to pastaigā un kopā ar dziesmu "Street Lights" atskārst, ka nomodā pavadīta visa nakts un ārā sāk kursēt pirmie trolejbusi un izdziest pilsētas laternas.

Diskutējama lieta ir arī valodas izmantojums. Tikai viena dziesma albumā ("Punkts") ir latviski, pārējās angliski. Daudz neatkārtošos, bet, manuprāt, jau kopš Alise bija dzirdama grupas "100 baltas dvēseles" albumā, viņas latviešu mēlē dziedātās dziesmas uzrunā daudz tiešāk, tās nav tik abstraktas un vispārinātas.

Interviju ar Alisi lasiet TVNET Mūzika pirmdien.

Labākās dziesmas: "Ill-omened" (skat. audio) un "Punkts".