Spēlējot kopā tikai nedaudz vairāk par gadu, pašmāju rokblice "Parára" jau spējusi sevi pierādīt kā lielisku un atraktīvu math rock, experimental rock, prog rock un post-rock tradīciju turpinātāju. Lieliska ģitārskaņa un absolūti slimas (paskaidrojums veselajiem – labā nozīmē) ritma maiņas ir kļuvušas par grupas vizītkarti.

Grupā spēlē trīs puiši Kārlis, Andris un Jānis. Kārli man izdevās „noķert” uz pāris vārdiem.

Kas ir "Parára"? Kā radies nosaukums, ko tas nozīme un kāds ir aptuvenais mesidžs, ko vēlaties sniegt klausītājam?

"Parára" iznāca spēlējoties ar vārdiem, kaut kas skanīgs, kas ir jāasociē tieši ar mums un mūsu entuziastisko live sajūtu. Konkrētas definīcijas nav, bet ejot laikam grupa un muzons ar šo vārdu definējas – kaut kas spēlīgs, kaut kas nopietns un galvenokārt – skanīgs.

Kur spēlējāt, pirms satikāties un nolēmāt bliezt kopā, un cik sen jau esat pazīstami?

Pazīstami esam jau kopš pusaudžu gadiem, kad dažādās nenoturīgās blicēs satikāmies un spēlējām. Pēc tam jau viss organiski - zinājām, kurš cilvēks kam vislabāk der, un tā arī sakomplektējāmies. Lielākais faktors bija motivācija neatlaidīgi darīt to visu, spēlēt, organizēt un radīt, un tikpat svarīgi bija būt ārpus mēģu telpas draugiem. Bija jābūt, par ko parunāt savā starpā arī bez grupas. Žanrs, konkrētas mūzikas vēlmes bija sekundāri, tās izfiltrējās, aktīvi darot.

Un kā jums izdodas atrast laiku mēģiem? Cik zinu, tu strādā un mācies Vācijā?

Jā, nu, es atbraucu ik pa laikam un tad mums ir "bootcamp", spēlējam pēc darbiem no sešiem vakarā līdz diviem rītā – šonedēļ tā pagaidām ir katru dienu. Pamostoties katru rītu viss sāp. Vienmēr esam hyped uz nostādītajiem mērķiem, un tas mūs motivē. Tagad tas ir Positivus, Zvērā un pārējie konči.

Vienmēr uzstādām sev mērķus, un tad nekas cits neatliek, kā paspēt. Ar klipu arī, finansiālu līdzekļu vai aparatūras praktiski nebija, bet nu, kā redzi, izdevās – jābūt vīzijai.

Vokāls dzirdams tikai daļā "Parára" dziesmu - neesat domājuši par „pilnas slodzes” solista ieviešanu?

Jā, šur tur es dziedu. Vokāls jā, kāpēc ne, bet tikai ja prasās konkrētajā gabalā – mēs vairāk vadāmies pēc dziesmām un komponējumiem. Ja šķiet, ka vajag, pieliekam, ja nē - tad nē. Mēs noteikti neesam tas tipiskais variants, ka vokāls ir pirmais, ar ko asociē, drīzāk tāds fona papildinājums. No catchy melodies over here.

Kāda stila mūziku vislabprātāk klausāties ārpus mēģu telpas un končiem?

Nezinu, ar ko sākt. Primāri tā droši vien būtu ģitārmūzika visās savās formās. Mēs mīlam bītlus, tajā pašā laikā mīlam arī japāņu avangarda māksliniekus, kuriem vārdus neviens nespēj atcerēties. Un viss, kas aizpilda viduci.

Skatos un mīlu ļoti daudzas vietējās grupas, bet mūsējie, kas spēlē foršu muzonu, nedomā par uzstāšanos un šovu - paši mūziķi ar tik elitāri, ka utopiski domā, ka ar labu muzonu pietiks. Tu aizej uz konci, un viņi stāv uz vietas. Viens ir justies baigi adrenalīna pilnam, otrs – to izrādīt. "Parára" pie tā strādā. Tas nenāca viegli, jo sākās viss ar paniskām bailēm un trīcošām rokām. Tagad, gadu vēlāk, cilvēki saka, ka tāda atdeve nav redzēta nekur citur. Apstākļi šad tad nedaudz demotivējoši, bet nu – "Parára" tik vienkārši neapstāsies.

Demotivējoši apstākļi ir katra sevi cienoša latvieša dzīvesstāsts, ar to jāsamierinās un jāgriež tālāk.

Jā. Bet nu - šobrīd esam nejēgā hyped uz positivus - būsim tur visuztrenētākā vietējā grupa.

Tiekamies Salacgrīvā!