Pirmoreiz programma "Pacel acis", kurā apkopoti fragmenti no taviem mūzikliem, izskanēja pagājušā gada 18.novembrī. Kādēļ veidoji šo programmu?

Programmu ir tāds sarunu un dziesmu vakars - ar pārdomām par to, kas ir Latvija, kas ir horizontāle un kas - vertikāle. Tā ir vairāk saruna ar Māru Zālīti - par tiem zemtekstiem, ko slēpj mūsu kopīgie darbi tādā filosofiskā aspektā. Mūzikālā un noskaņu ziņā to vieno intimitāte; nākamais albums varbūt būs tikai par Latvijas tēmu, aiznākamais - kontrasti, raksturi utt. Tās līnijas jau var būt daudzas un dažādas.

Programmā "Pacel acis", kas nupat izdota albuma formātā, piedalās dziedātāji Kristīne Zadovska un Zigfrīds Muktupāvels, dzejniece Māra Zālīte un komponists Jānis Lūsēns. Foto: Jāņa Lūsēna personīgais arhīvs

Tiem, kas šo programmu vēl nav dzirdējuši, es ieteiktu 18.novembrī atnākt uz Jāņa baznīcu un noklausīties koncertu. Tur arī varēs dabūt diskus ar visiem autogrāfiem (smaida). Tiesa, negribu teikt, ka ar šo koncertu loks noslēgsies - programmu mēs spēlējām un spēlēsim, jo, manuprāt, valsts svētku un valsts pieminēšana šādā intīmā veidā reizi gadā noteikti būtu vajadzīga.

Pauls intervijā teica, ka tagad albumus izdod tikai prieka pēc, jo tas ir ļoti dārgs prieks. Kādēļ tu šo programmu izdevi albumā?

Mīnusi patiešām no šā projekta ir pamatīgi, jo mums neviens nekādus līdzekļus nav piešķīris. Taču, manuprāt,

mēs ar Māru esam paveikuši pietiekami daudz, lai daļu no tā piefiksētu šādā veidā

. Ja izrādes aiziet, tad vismaz dziesmas paliek, un tās var dziedāt un klausīties arī citi. Albumu izdevu tādēļ, ka tas bija jādara un, protams, arī prieka pēc, taču šajā gadījumā attaisnojums ir tas, ka kaut ko vajag atstāt arī taustāmā formātā, ne tikai kā notis un atmiņas par izrādi.

Kaislības jau arī sit augstu vilni ap atjaunoto "Kaupēnu"...

Nevaru sūdzēties! (Smejas.) "Kaupēnam" klājas fantastiski labi. Pirmizrādi nospēlējām Jelgavā, pieminot tos, kas tur ir gājuši bojā, un tuvāk vietai, kur Kaupēns darbojies. Bija divas pilnas izrādes Operā, un tagad spēlējam veselu izrāžu bloku Valmieras teātrī.

Kā par brīnumu, biļetes atkal ir izpārdotas tāpat kā pirms divpadsmit gadiem, kad Liepājā bija "Kaupēna" pirmizrādes... Ažiotāža tiešām ir milzīga! Vienīgā problēma, ka Rīgā diemžēl nav īsti piemērotas spēles vietas, tādēļ šobrīd labākais variants ir Opera, kas ir ideāla vieta šāda veida muzikālajām izrādēm. Tā ka 30.janvārī atkal "Kaupēnu" rādīsim Operā, iespraucoties pa vidu viņu repertuāra izrādēm. Starp citu, šajā iestudējumā pirmo reizi izmantoju savu zvanu kolekciju...

Pēc rokoperas "Kaupēn, mans mīļais!" pirmizrādes 4.septembrī Latvijas Nacionālajā operā. Foto: Jāņa Lūsēna personīgais arhīvs

Bet tas, ka Rīgā nav neviena pietiekami liela un brīva spēles laukuma, kur braukt lielākiem teātriem un rādīt šāda veida izrādes, tiešām ir milzīga problēma. Manuprāt, tomēr vajadzētu būt vismaz vienam projektu teātrim ar trim zālēm, kur var spēlēt gan mazie nevalstiskie teātri, gan tādi kā mūsējais teātris "Ars Nova".

Īpaši aktuāli laikam tas ir arī tādēļ, ka, šķiet, divpadsmit nevalstiskie teātri nupat saņēma finansējumu.

Foto: Jāņa Lūsēna personīgais arhīvs

Jā, un mums arī šoreiz palaimējās. Acīmredzot mana bļaustīšanās par to, ka mums neko nedod, un ka tajā pašā laikā milzīgi daudz cilvēkiem nodrošinām mākslas pasākumus, ir licis kādam nokaunēties... (Smejas.) Paldies par to, ka vismaz kāds mūs tajā Valdemāra ielas mājā ir ieraudzījis!

Bet izstādi, kurā varēs aplūkot Kultūrkapitāla fonda atsūtītos atteikumus mūsu projektiem, sarīkošu šā vai tā - kā jau esmu solījis. (Kādu brīdi klusē.) Par to pašu "Kaupēnu" man tā arī uzrakstīja: šis projekts diemžēl nav aktuāls, citi projekti ir aktuālāki. Varbūt, bet tad man ir jautājums - kas īsti nosaka projekta aktualitāti, kādi ir kritēriji?

Tu ar kādu no tiem naudas dalītājiem esi mēģinājis runāt aci pret aci?

Neesmu gan, jo viņiem jau nemaz tā netiek klāt. Tur tā vide ir tik jauki sadalīta tā, lai tur tiktu savējo pulciņam... Esmu gatavs tikties ar viņiem televīzijas ēterā aci pret aci - lai visi dzird, kā tā nauda tiek dalīta. Publiska saruna nenāktu par ļaunu, jo es varētu norādīt uz visām lietām, kas man šķiet aizdomīgas.

Atgriežoties pie Kaupēna - jau pirms divpadsmit gadiem izskanēja pārmetumi, ka jūs viņu glorificējat. Arī tagad cilvēki saka to pašu...

Bet mēs jau viņu neglorificējam! Drīzāk stāsts ir par to, kādēļ cilvēks izdarījis šādu izvēli... (Domā.) Pirmajā iestudējumā Kaupēnu varbūt nedaudz romantizējām - ar to mīlestību un visu pārējo, kas normālai melodrāmai pienākas. Šajā iestudējumā, manuprāt, stāsts ir skarbāks. Režisores Ineses Mičules uzstādījums ir, ka pie Kaupēna atnāk mīlestība - un to neviens nevar pasūtīt; tā ķīmija vienkārši notiek -, bet izrādās, ka Kaupēns jau tik tālu ir aizgājis savā vājprātā, ka jaunā seja, jaunās jūtas - Valijas mīlestība - viņam traucē. Tas mīlas duets ar Valiju Kaupēnam ir skaists, bet tās jūtas ir tik biedējošas un svešas, ka viņš pasaka: man to nevajag!

Varbūt tu saskati kaut kādas līdzības starp Kaupēnu un to, kas pašreiz notiek Latvijā un politikā?

Zināmu apstākļu sakritības dēļ tie faili cilvēkos attiecībās ar pasauli un apkārtējo vidi sakārtojas kaut kādā zināmā līmenī. Kaupēna gadījumā smadzenes "sakārtoja" tas faktors, ka viņš aizgāja karā un karoja vairākus gadus pa Krieviju. Tas jau nebija tāds vienkāršais karš, tie čaļi stundām tuvcīņās vālēja ar durkļiem... Ja viņš tā dzīvoja vairākus gadus no vietas, tad - par ko mēs te varam runāt? Skaidrs, ka šāds dzīvesveids un apstākļi cilvēku ietekmē visai radikāli.

Tā arī līdzīgi ir šajā gadījumā, kad Mamons norāda virzienu - tie faili  sakārtojas, un tu jau vairs pats nespēj neko... Šajā gadījumā cilvēki vienkārši kļūst psihiski slimi.

Albuma "Mazu brīdi pirms" atvēršanas koncertā Plūdoņa dzimtajās mājās "Lejeniekos". Foto: TVNET

Gribi teikt, ka esi dažos vīlies?

Neesmu pievīlies, jo es par tiem dažiem nemaz nebalsoju. Tas bija skaidrs jau pašā sākumā, ka situācija nav tik vienkārša. Ja tu izšķiries par šādu soli, tad jau pirms tam vajadzēja atteikties no visa, un tad varēja iet kā Iļja Muromietis un vālēt. (Domā.) Tiesa, laikam gan šodienas politiskā vide nepieņem šādus gājienus. Katrā gadījumā, ja esi izvēlējies šādu ceļu,

ir jāmāk peldēt visos stilos - kraulā, "tauriņstilā" u.tml -, aizturēt elpu, ienirt pēc pērlēm.

Tas tā, runājot līdzībās.

Pieņemsim, ka tev topošā valdība piedāvātu kļūt par kultūras ministru. Vai tu pieņemtu šādu piedāvājumu?

Uz kaut ko tādu es parakstītos tajā brīdī, ja valstī iestātos pilnīgs ekonomisks sabrukums un kultūrai nauda vispār vairs netiktu piešķirta.

Varbūt tad es kaut ko saprastu no tā, kā izkļūt no ziepēm ārā.

Bet, kamēr visam fonā sekos nauda un mūsu postsociālistiskās tradīcijas, ticiet man - nekas nemainīsies! Lai kaut kas mainītos, ir jābūt situācijai, kad naudas vispār nav un mēs nevaram uzturēt neko - ne operu, ne orķestri, neko. (Kādu brīdi klusē.) Domājat, ka māksla mirs? Nē! Viņa tikai tad sāks dzīvot!

Pēc mūzikla "Agrā rūsa" pirmizrādes Valmieras teātrī 2010.gada rudenī. Foto: Jāņa Lūsēna personīgais arhīvs

Nezinu, vai gribētu iet par ministru; taču tādā situācijā sajustu, kā ir jādara, un lietas vienkārši nostātos savās vietās. To pierāda mūsu prakse - ka teātris līdz šim lieliski varēja pastāvēt bez dotācijām.

Labāk no politikas atkal pāriesim pie mākslas. Tavs nākamais projekts ir muzikālā izrāde "Sniega karaliene". Kāpēc šāda izvēle?

Man liekas, ka bērnu izrāžu kontekstā "Sniega karaliene" ir ļoti aktuāla: tā varētu būt kā turpinājums bērnu izrādēm "Putnu opera" un "Leļļu opera". Tas nozīmē, ka tādas lielas muzikālas izrādes - kur ir kostīmi, muzikālā caurvija un dramaturģija - ir ārkārtīgi vajadzīgas. Man šie projekti arī pašam ir ārkārtīgi mīļi.

Par "Sniega karalieni" -man reti kad kaut kas pašam patīk, taču šis jaunais darbs man ļoti patīk! Turklāt, manuprāt, ir izdevies ļoti labs kastings - respektīvi, katrai loma atrasts ļoti labs izpildītājs. Tas arī ir ļoti svarīgi šā projekta īstenošanā.

Esmu dzirdējusi, ka ziemeļbrieža lomu esi uzticējis Uģim Rozem...

Jā, un savukārt Zigfrīds Muktupāvels ir krauklis un balodis. Tas viņam par sodu, ka viņš nenāca "Kaupēna" atjaunojumā spēlēt... (Smejas.) Zinu, viņš teica, ka šai lomai esot par vecu, un mums atteica... Bet viņš tajā lomā tiešām ir foršs, un viņam pašam arī tas ļoti patīk.

Turklāt tas Zigfrīdam būs jauns ampluā - iejusties putna lomā.

Atšķirībā no iepriekšējām izrādēm, šo tu taisi tandēmā ar Inesi Zanderi un nevis Māru Zālīti...

Labs jautājums. (Smaida.) Domāju, ka mēs ar Māru arī kaut kam pieķersimies, bet viņai tuvākas ir tās klasiskās un filosofiskās lietas.

Inesi es pazīstu sen, mēs šo to esam darījuši kopā. Mūsu kopdarbība, lai cik smagi un grūti iesākās, lai atrastu veidu, kā "Sniega karalieni" taisīt, tagad beidzot ir iegājusi sliedēs. Tā atkal ir jauna dzejas valoda, parādās jaunas intonācijas, man pašam arī kaut kas jāmeklē. Tas ir kā ar ceļošanu: tu visu laiku brauc uz savām lauku mājām, zini, kur ir kura puķīte un zālīte; tagad ir tāda sajūta, ka esmu aizbraucis kaut kur citur. (Smaida.) Nekas tāds baigi eksotisks nav, bet ir citi iespaidi.

Tagad aktīvi rit mēģinājumi?

Jā, visi aktīvi mācās savas partijas, un mēs tiekamies jau pirmdien un taisām pirmo caurlaidi un izdziedāšanu. (Smejas.) Nav jau labi sevi slavēt, bet man šķiet, ka tas būs baigi labs darbs.

Parasti baidos no pirmizrādēm, bet šo gaidu ar nepacietību -

kad varēs redzēt un dzirdēt visu dabā.

Gribu piebilst vēl vienu lietu: nespēju iedomāties, kā mūzikls var būt bez dzīvā orķestra. Ar visu to, ka nav dotāciju, šos izdevumus mēs varam segt un mūziķiem samaksāt, tāpēc man ir grūti iedomāties, ka "pilnmetrāžas" mūzikls varētu būt ar fonogrammām... Katrā ziņā man tas nav pieņemami, un nevienā manā izrādē nav bijis tā, ka nebūtu dzīvās mūzikas.

Tev nevelk uztaisīt kādu mūziklu saistībā ar to, kas tagad notiek Latvijā?

Man šķiet, ka māksla vairs nav sociāli aktīva. Nav jau arī, ko uzrunāt, jo tie, ko varēja uzrunāt vai kaut kā provocēt uz ekstrēmu darbību, visi ir aizbraukuši prom un dzīvo ārpus Latvijas, vismaz lielākā daļa un labākais Latvijas potenciāls. Jo - cilvēks meklē izeju; to nemeklē tikai čīkstētājs, sliņķis vai arī absolūts cīnītājs. Es laikam piederu pēdējiem.

Varbūt ir pienācis laiks uzrakstīt darbu par Kurbadu, ko solīji darīt jau tad, kad tapa rokopera "Lāčplēsis". Varbūt vajag vienu, kas sauc cīņā?

Keišs jau arī par to runāja intervijā "Panorāmai": ka mēs tikai dziesmiņas dziedam un dzejolīšus skaitām, bet, kad iet pie Saeimas un apgāž pāris policijas mašīnas, tad uzreiz ir ziepes, vai ne?... Un cīņā saucēju mums vairs nevajag, jo viss jau ir izdarīts. Ir par vēlu.