RUS
Tavs pārlūks ir novecojis, lūdzu atjauno to..
Sīkdatnes (cookies) mums sniedz iespēju uzlabot jūsu kā lietotāja ērtibas. Turpinot izmantot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. VAIRĀK >

Ar mūsdienīgu briedumu. «Satellites LV» albuma recenzija

Kaspars Zaviļeiskis speciāli TVNET
  • Raksts
  • Video
Satellites LV (no kreisās: Toms Ostrovskis, Mareks Ameriks, Edgars Žilde, Jānis Žilde, Ervings Znotiņš) | Foto: Kristīne Madjare

«Iznāc laukā, paskaties! Varavīksnes galā stāvu es.» Tā pirms nu jau 20 gadiem dziedāja «The Satellites» sava debijas albuma «Piens» lielākajā hitā «Nekad, nekad», kas iezīmēja britpopa ienākšanu arī mūsu miglainajās ārēs. Piektdaļu gadsimta vēlāk grupa joprojām pastāv, lai arī dēvējas nedaudz citādāk – «Satellites LV». Un ne tikai pastāv, bet joprojām ir vieni no pašmāju alternatīvās mūzikas stūrmaņiem, jo arī jaunais veikums ar zīmīgo nosaukumu «Varavīksnes galā» atsaucas uz aktuālām svārstībām pasaules indie mūzikā, kur sintezatoru skaņas pārņēmušas dominanci no elektriskajām ģitārām un personiska atklātība dziesmu tekstos šajā atkal jau sarežģītajā laikā ir cilvēciski gluži vienkārši nepieciešama.

«Satellites LV» mūsdienās ir piecu vīru apvienība, kurā muzikālās idejas kopā vienā katlā met galvenais vokālists un ģitārists Jānis Žilde, viņa brālis, taustiņinstrumentālists un arīdzan vokālists Edgars Žilde, basists Toms Ostrovskis, bundzinieks Mareks Ameriks un vēl viens taustiņspeciālists Ervings Znotiņš. Albums tapa pērn un šogad «Tru Music Studio» Pārdaugavā un «Lokomotiv Room» Ķengaragā. Par sulīgo albuma skaņas dizainu gan ieraksta, gan producēšanas un miksēšanas procesā parūpējās šobrīd Latvijā viens no labākajiem studijas darbu speciālistiem Gatis Zaķis, kurš zināms arī kā grupas «Instrumenti» un tās blakusprojekta «Dora» dalībnieks un vairāku citu kvalitatīvu albumu līdzradītājs, kā arī šā gadsimta sākumā pats pārstāvēja pašmāju jauno indie poproka vilni kā grupas «The Mundane» vokālists un ģitārists.

Joprojām diezgan jauna tendence pašmāju grupām ir tā saukto albuma māsteru jeb gala skaņas apstrādi veikt ASV. Arī «Varavīksnes galā» nav izņēmums – šā diska māsters tapis Sietlas «Resonant Mastering» studijā un darbiņu lieliski paveikusi tās līdzīpašniece Reičela Fīlda.

Iesākas albums ļoti nesteidzīgi ar Braeina Īno cienīgu ambientas ievirzes skaņdarbu «Pasaules», it kā iezīmējot to, ka, jā, grupas dalībniekiem vairs labu laiciņu kā nav 20 un ir iespēja atļauties mūziku izgaršot pamatīgāk, gruntīgāk. Tas gan nenozīmē smagnējāk, jo muzikāli «Varavīksnes galā» pat var nodēvēt par diezgan gaisīgu ierakstu. To nevarētu teikt par dziesmu tekstiem, jo tajos brīžiem pat nepatīkami tiešā veidā tiek runāts par pusmūža cilvēka ikdienas atziņām un jautājumiem pašam sev, par sadzīvošanu ar otru cilvēku ģimenē… Šī tematika kļuvusi ļoti aktuāla ne tikai mūzikā, bet arī kino, literatūrā, teātrī, pat glezniecībā un tēlniecībā. Laikam tāds laiks, kad radošiem ļaudīm gribas vairāk parakāties intīmākas jūtu pasaules un sabiedriskā ciniskuma konfliktā.

«Varavīksnes galā»
FOTO: Publicitātes foto

«Satelītu» neparastā un tikai viņiem raksturīgā melanholija šajā situācijā iederas perfekti un viņu līdz šim personiskākie dziesmu teksti fokusu tikai saasina. «Dienas skrien un gadi, Kur palicis – potenciāls? Kur ir sapņu dārzs un gaismas pils? Akcionārs?» Tā albuma radio singlā «Potenciāls» raksta un attiecīgi dzied Jānis Žilde. Vārdi tiek izdziedāti ļoti precīzi, neatstājot vietu iespējai aizpeldēt dziesmas melodiski atsperīgo muzikālo noskaņu baudīšanā. Vēstījums «satelītiem» acīmredzami ir svarīgs un tas izcelts pašā priekšplānā. Kāpēc gan nē, ja grupai tiešām ir, ko teikt, un skaņu eksperimenti kalpo kā efektīgs ietērps ar daudzām rūpīgi pieslīpētām niansēm.

«Pāri barjerām» ir nedaudz Krisa Rī un viņam līdzīgu mākslinieku daiļradi atgādinošs gabals, kurā kā viesis piedalās «satelītu» blakusprojekta «kuba» dalībnieks, saksofonists Mikus Solovejs. Astoņdesmito gadu atkal modē nākušais skanējums nav svešs arī 2017. gada «Satellites LV» modelī un tas kaut kā ļoti organiski sadzīvo ar neparasto Jāņa Žildes vokālu.

Interesanti, ka albumā konceptuāli nav izmantota elektriskā ģitāra, kas iespējams arī ir viens no primārajiem gaisīgā skanējuma sajūtas iemesliem.

«Kad sirds ir greiza, Tā vienmēr sāpīgi griež, Griež uz pusēm.» Teksti tomēr neļauj atslābt ne mirkli.

Albums ļoti konceptuāli plūst kā vienota skaņu upe un dziesma nomaina dziesmu gandrīz nemanot. Tā arī «Visi gudri vārdi» ar Imanta Kalniņa cienīgiem skaņu motīviem iesākas kā loģisks «Pāri barjerām» turpinājums un daļēji Kārļa Skalbes vārdiem arīdzan apdzied ikdienas pārdomas un izjūtas.

Tituldziesma «Varavīksnes galā» ir jau krietni jestrāka. Kas tad ir tas varavīksnes gals, ko «satelīti» apdzied patiesībā jau 20 gadus? Visticamāk kāda emocionāla vieta, kur ir piepildījums. Vieta, kur iespējama sadzīvošana pašam ar sevi un ar savu pagātni. Arī 2017. gada versijā Žilde dzied: «Iznāc laukā, paskaties! Varavīksnes galā…» «Stāvu es» gan izpaliek, bet tāpat izskan katra grupas ilggadējā cienītāja galvā un visticamāk panāk to nostalģiski saldsērīgo efektu, ko grupa arī vēlas radīt.

Vēl viens radio jau dzirdētais gabals «Kā pievaldīt mēli?» ir viegli dejojams skaņdarbs ar izteiktu taisna bīta un akustiskās ģitāras saspēli ar sintezatoriem un atkal jau cērtošu tekstu, kurā nav iespējams neieklausīties, lai arī šoreiz to var uztvert drīzāk ar ironiju, ne tik daudz smeldzi.

Albuma dinamikas līkne turpina augt līdz ar «Laikmetu» – arī Latvijā atzinību guvušo baltkrievu «Super Besse» ātri ritmisko un grūvīgo skanējumu nedaudz atgādinošu sociālo grāvēju, kas tiešā veidā uzdod jautājumu: «Vai tā var būt, ka paliek pāri tukšums? Kas tas par laikmetu? Kurš apstāsies?»

Pirmais albuma radio vēstnesis, kas līdz publikas ausīm nonāca jau pērn, «Bukovskis zinātu…» diezgan konkrēti iezīmē albuma vēl vienu galveno tematiku – indivīda pagrūto sadzīvošanu ar apkārtējo mūsdienu pasauli un ar mūsu valsti. «Kā smilšu graudi, Kā smiltis caur pirkstiem… Uz kurieni mēs ejam? Cik laika atlicis?»

«Satelīti» ļoti precīzi uztvēruši emocionālos apziņas viļņus, kas veļas sabiedrībā. Un tas laikam arī ir vislabākais kvalitatīvu, līdzdomājošu un reaģējošu mākslinieku rādītājs.

Albuma pāris noslēdzošie skaņdarbi ir nedaudz optimistiskāki. Lēnais disko «Palikšu tepat» ir samierinoši melodisks un neuzbāzīgs skaņdarbs par savas valsts mīlestību, lai kādi laiki tai arī nebūtu jāizdzīvo. Šāda optimisma dzirkstele muzikālo līdzību sarakstā pat liek iedomāties par «Lādezera» daiļradi.

Noslēdzošais «Līdz rītam» savukārt ir steidzīgi nesteidzīgs un nemainīgi plūstošs jam session, kur viena no galvenajām lomām atkal atvēlēta akustiskajai ģitārai un kas arī šoreiz nedaudz atgādina Imanta Kalniņa muzikālās noskaņas. Kaut kas jaunajā «Satellites LV» skanējumā liek saklausīt gan ārzemju, gan jo īpaši pašmāju lielmākslinieku diezgan tipiskas nianses. Vai tas vārētu būt mūsdienu skaņu mērcē pasniegts briedums ar ģeogrāfiski ieausto kodu? Visticamāk, ka tā. «Satellites LV» jau sen atraduši savu stabilu vietu uz Latvijas mūzikas skatuves un šis albums to tikai vēlreiz apliecina.

Albums no 6. oktobra digitāli pieejams visos mūzikas straumēšanas servisos.

No 11. oktobra kompaktdiskos visos mūzikas veikalos un grāmatnīcās.

Materiāls tapis sadarbībā ar žurnālu «Ir».

www.facebook.com/satelliteslv

Augi ASV IT Latvija ES Imants Kalniņš Jānis Žilde Gaismas pils
0 Komentāri