Tavs pārlūks ir novecojis, lūdzu atjauno to..
Šī vietne izmanto sīkdatnes (cookies angļu val.), lai analizētu mūsu datplūsmu, uzlabotu satura kvalitāti, pielāgotu saturu lietotāju vajadzībām un optimizētu tās darbību. Sīkdatnes mūsu vietā un tikai atbilstoši norādītajiem mērķiem var pārvaldīt arī mūsu sadarbības partneri (trešās personas – datu apstrādātāji (operatori), piemēram, Google Analytics). Sīkāk par sīkdatnēm un to dzēšanu lasi šeit

Vienkārši vīri, kas savu darbu dara. «Prāta vētras» jaunā albuma recenzija

  • Raksts
  • Video
  • Foto
Prāta vētra | Foto: Publicitātes/Anton Corbijn

«Nu cik ta var tās jaunās dziesmu programmas taisīt!» reiz teicis Maestro Raimonds Pauls, kad septiņdesmitajos viņam ar ansambli katru gadu bija jāsniedz neskaitāmi koncerti un vēl paralēli jāsagatavo jaunu dziesmu programma. Bet kas jādara, jādara. Arī daudzas lielās rokgrupas ieraksta jaunus albumus tikai tāpēc, lai būtu jaunas dziesmas, ar ko doties kārtējā koncertturnejā. Tas ir cikls, apburtais loks, kurā mūziķi iekļūst un no kura ir sarežģīti izrauties, lai arī mūza varbūt jau kādu laiku vairs nesēž uz pleca. Arī pašmāju supergrupa, teju nacionālais dārgums - «Prāta vētra» jau vairākus gadus darbojas pēc līdzīga modeļa, proti, ieraksta jaunu albumu un izsludina vērienīgu turneju, sniedzot īpašus koncertus gan Latvijā, gan citviet Eiropā un pēdējos gados arī Krievijā. Lieki piebilst, ka tik veiksmīga karjera nav izdevusies nevienai no Latvijas grupām - «Prāta vētra» jau kopš 90. gadu vidus konsekventi radījusi jaunu mūziku, audzējusi muskuļus, un, lai arī Rietumu mūzikas tirgu «prātniekiem» tā arī nav izdevies uzlauzt, austrumos grupai pēdējos gados tomēr izdevies iekarot stabilas pozīcijas.

Prāta vētra «Par to zēnu, kas sit skārda bungas»

Ja vēl albumā «Vēl viena klusā daba» (2012) bija divas dziesmas angļu mēlē, tad šī plate zīmīga ar to, ka tajā pirmo reizi iekļauta arī viena dziesma krievu valodā. Tas, protams, nav nekas ārkārtējs, arī, piemēram, grupas «Manta» nesenākajā ierakstā ir dziesma krieviski, taču «Prāta vētras» kontekstā ir skaidrs, ka šāds solis nav nejaušs un grupa atklāti norāda virzienu, kurā meklē un, visticamāk, arī turpinās meklēt jaunu auditoriju. Arī fakts, ka tieši krievvalodīgi runājošo sociālais tīkls «Odnoklasņiki» bija pirmā platforma, kur varēja noklausīties jauno albumu, to apliecina. Nevis «draugiem.lv», nevis «Spotify», bet «Odnoklasņiki».

Kāds varbūt par to ir apvainojies, bet, manuprāt, mēs varam tikai priecāties par mūsu mūziķu panākumiem Krievzemē,

galu galā gan Intars Busulis, gan Laima Vaikule, gan Raimonds Pauls, tagad arī Renārs Kaupers ar draugiem uzkāpuši uz milzīga postamenta, tikuši «lielajā ēterā», kurā viņu balsi var sadzirdēt miljoniem krievvalodīgo. Tas taču būtu jāizmanto, vai ne?

Ne tikai Krievijā, bet arī Latvijā puišiem ir dota iespēja pateikt ko būtisku, izmantot viņiem doto platformu un paust ko tiešām svarīgu, īpaši šajā vēlēšanu gadā, Latvijas simtgadē. Kaut vai par Ansi Ataolu Bērziņu kādu vārdu! Režisors Viesturs Kairišs, saņemot «Lielo Kristapu», izmantoja doto iespēju, lai aktualizētu čekas maisu jautājumu, arī Alvis Hermanis allaž reflektē par notiekošo mūsu valstī un ārpus tās. Ko mums ar jauno albumu vēlas pavēstīt «Prāta vētra»? Un ko mums vispār vēlas pavēstīt «Prāta vētra»?

Nav jābūt literātam, lai nolasītu, ka albuma nosaukumā «Par to zēnu, kas sit skārda bungas» iestrādāta atsauce uz vācu rakstnieka Gintera Grasa izcilo darbu «Skārda bungas» par mazo zēnu Oskaru, kurš norobežojās no pasaules, no Otrā pasaules kara šausmām. «Tu vari atkal kļūt par zēnu, kas sit skārda bungas,» pacilātā balsī dzied Kaupers, taču, izlasot dziesmu vārdus, kādu dziļāku būtību sataustīt ir grūti. Atsauce, ja tā tiešām tāda domāta, ir bez slodzes, bez seguma.

Interesanti, ka albuma bukletā kā dziesmu tekstu autors norādīta grupa, nevis kāds konkrēts cilvēks. Ja teksti tapuši kolektīvi, tad viens no patiesākajiem šķiet «Ogles», kurā mūziķi jautā: «Kā uzpūst ogles, lai uguns deg, ko reiz dedzām?» Iespējams, ka tas ir kāds attiecību stāsts, bet varbūt grupa runā par radošo dzirksti, kuru pašu spēkiem iedegt kļūst arvien grūtāk. Ne velti «prātnieki» sevi šajā albumā atdevuši divu zviedru producentu rokās, uzticot viņiem, kā arī Arnim Račinskim («Laika suns») salipināt muzikālo ideju fragmentus vienā veselā.

Ja par mūziku detalizētāk, tad tas viss - viens uzkrītošs muzikāls citāts aiz otra, viens aiz otra... it kā jau nebūtu par to īpaši jāpārdzīvo, galu galā kurš gan populārajā mūzikā spēj piedāvāt ko pilnīgi jaunu un nedzirdētu, taču, noklausoties albumu, ir beidzot pilnībā izgaismojusies grupas radošā metode. Jau kopš 90. gadu vidus šie dzīvespriecīgie Jelgavas puiši spējuši veiksmīgi un organiski mūzikā integrēt savus Rietumu mūzikas favorītus (U2, James), un kurš gan Latvijā to nav darījis? Taču ar katru jaunu ierakstu mūziķi kļuvuši mazliet neuzmanīgāki un agrāk gaumīgi, neuzkrītoši iestrādāti citāti nu kļuvuši arvien vieglāk nolasāmi, arvien uzkrītošāki. Iepriekšējos divos «prātnieku» albumos jau pavisam acīmredzami tika aizgūts skanējums no tādām grupām kā «The Killers», «Coldplay», un

ar jauno plati šī Rietumu paraugu citēšana kļuvusi pat nekaunīgi uzkrītoša, balansējot uz plaģiātisma robežas.

Viss albums kopumā ir salīdzinoši gaisīgs, uz sintezatoriem balstīts ieraksts. Viegli klavieru motīvi tiek sakausēti ar mūsdienīgu franču un skandināvu elektronisko mūziku («Ogles»). Šur tur iezogas kaut kas no fanka («Paralēles»), arī kaut kas no pavisam konkrētām dziesmām - «Kas būs - būs» iesākas gluži kā «The Cure» slavenais hits «Friday I'm In Love», bet «Šokolādes saldējums» aizguvis (vai nočiepis) vokālo gājienu no franču apvienības «Phoenix» dziesmas «If I Ever Feel Better». Gandrīz katra dziesma atgādina kaut ko jau dzirdētu.

Ko tad īsti mums vēlas pavēstīt «Prāta vētra»? Vai vīri tiešām ir paņēmuši rokās skārda bungas un izliekas, ka neko nesaprot un negrib saprast? «Mēs esam ieroči mēmi, kad apkārt karo,» albuma tituldziesmā vēsta Renārs Kaupers. Varbūt viņi tiešām ir tikai «vīri, kas savu darbu dara»? Tik vienkārši. Varbūt. Rokmūzika un populārā mūzika kopumā mūsdienās jau labu laiku piedzīvo krīzi, tā kļuvusi par fonu - bez asuma, bez dzeloņa. Arī «Prāta vētra» iekļāvusies šajā popkorna rokmūzikas strāvojumā, lai arī nekad agrāk nav izcēlusies ar kādiem revolucionāriem izlēcieniem. Vīri vienkārši dara savu darbu, ir pielāgojušies laikmetam, un vai tas nav tas, ko mēs no viņiem gaidām?

Materiāls tapis sadarbībā ar žurnālu «Ir».

4 Komentāri