Cītaras no Šveices

"Jūrmalā šis pasākums notiks otro reizi, bet vispār – apmēram divdesmito," stāsta viena no svētku galvenajām vaininiecēm, koklētāja un Jūrmalas mūzikas vidusskolas direktore Kristīne Ojala, kura svētku laikā atzīmēs 32. dzimšanas dienu. "Koklētājiem tīk sanākt kopā dažādās Latvijas pilsētās kopš 1970. gada, lai uzspēlētu apvienotā ansamblī."

1970. gadā tas notika Dziesmu svētku laikā. Tagad tie ir atsevišķi svētki, kuru galvenie koncerti notiek uz Dzintaru koncertzāles skatuves. "Koklētājiem ir svarīgi koncertēt zem jumta, jo lietus laikā nevar spēlēt."

Interesanti, ka latviskajos koklētāju svētkos piedalīsies arī viesi no Šveices – cītaru kapela Sveicieni no Egeritāles un vijoļcītaru duets. "Mazliet radniecīgi tie instrumenti koklēm ir, tāpēc tika uzaicināti arī šveicieši." Pavisam svētkos piedalīsies 27 ansambļi (200 dalībnieku) no visas Latvijas. Kopumā paredzēti četri koncerti – 19. jūnijā Dubultu evaņģēliski luteriskajā baznīcā, dienu vēlāk Jūrmalas mūzikas vidusskolā, 21. jūnijā Dzintaru koncertzālē un 22. jūnijā turpat pēc svinīga gājiena pa Jomas ielu. "Pirmajā koncertā būs vairāk baznīcai piemērota mūzika, otrajā tiks likts uzsvars tieši uz viesiem, trešajā būs mūsu pašu svētku kulminācija un skanēs dažādu tautu danču mūzika, bet ceturtajā būs visu svētku kulminācija kopīgi ar Jūrmalas pilsētas Jāņu ielīgošanu. Sākumā notiks pulcēšanās Horna dārzā, no kurienes notiks gājiens uz koncertzāli. Tur tiks atskaņoti arī divi speciāli rakstīti Valta Pūces un Valda Zilvera skaņdarbi. Būs arī manas un Ivetas Tauriņas kompozīcijas pirmatskaņojumi."

Bez koklētājiem noslēguma koncertos piedalīsies arī dziedātāji (ieskaitot arī Anci Krauzi) un dejotāji, bet pavisam krāšņs noslēgums paredzēts 22. jūnijā pulksten 22.22 līdz ar saules rietu jūras krastā, kad tiks kurināti ugunskuri. Vērojot koncertnorises datumus, rodas jautājums – bet ko tad koklētāji darīs pirmajās svētku dienās? "Kopīgi mēģinās! Dzīvosim Majoru pamatskolā un no rīta līdz vakaram gatavosimies koncertiem."

Vīrs no Somijas

Pati Kristīne kokli spēlē no septiņu gadu vecuma, kad sāka mācīties Jūrmalas mūzikas vidusskolā. "Vēlāk tur atgriezos jau kā pedagogs, bet pēc mācībām Latvijas Mūzikas akadēmijā (LMA) kļuvu par vidusskolas direktori." Jūrmalā notiekošo kokļu dienu rīkošanā Ojala aktīvi iesaistījās tāpēc, ka pati šajā pilsētā dzīvo.

Turpat viņa arī dzimusi un nebūt nedomā no Jūrmalas pārvākties uz citurieni. "Tur ir svaigs gaiss un ik pa laikam iznāk aiziet arī līdz jūrai," smej Kristīne, piekrītot, ka daudzi rīdzinieki droši vien jūru redz biežāk. Šī pilsēta, izrādās, ir arī piemērota kokles spēles apguvei, jo Jūrmalas mūzikas vidusskolā ir šā instrumenta apmācības klase. "To, ka man jāmācās spēlēt tieši kokli, noteica mūzikas skolotājs, un es arī pati to vēlējos. Tolaik kokles klasē uzņēma no deviņu gadu vecuma, bet es biju tik ietiepīga, ka iestājos tajā jau septiņos gados."

Kristīnes vecāki nav mūziķi, taču viņa saka, ka gan viņi, gan vecvecāki ir lieli dziedātāji savā pulkā dažādos svētkos. "Vīrs gan man ir mūziķis. Viņš ir akordeonists, kurš kopā ar mums spēlēs arī kokļu svētkos." Ojalas vīrs Marko ir soms, kurš tagad dzīvo Latvijā un darbojas populārajā ansamblī Altera Veritas. Abi iepazinušies LMA studentu apmaiņas programmas laikā, kad Kristīne Somijā mācījās koklei līdzīga instrumenta kanteles spēli. "Tur nodzīvoju divus gadus, tāpēc arī māku somu valodu," viņa paskaidro pēc īsas somu valodā veiktas telefonsarunas ar Jūrmalā mūzikas vidusskolā apmaldījušamies somu mūziķiem. "Tagad Jūrmalā jau notiek somu dienas. Esmu nedaudz iesaistīta arī to organizēšanā..."

Vecāki var stiept

Taču, šķiet, nekāda darba steiga nespēj sabojāt Kristīnes vēlmi jūsmot par kokles spēli. "Arī akadēmijā ir kokles klase, un daudzi cilvēki nemaz nezina, ka tagad šis instruments ir pacelts jau citā kategorijā – domāts arī klasiskās un modernās mūzikas spēlēšanai. Kokle tiek pieskaitīta stīgu instrumentu nodaļai."

Diezgan pārsteidzoši, bet fakts – atšķirībā no, piemēram, ģitāristiem, kuri var izvēlēties dažādas kvalitātes un dārguma instrumentus vai katrā mūzikas veikalā, kā arī pasūtīt tos no ārzemēm, apmēram 400 Latvijas koklētājiem atliek gaidīt tikai uz vienu īstu meistaru, kurš veic arī kokļu remontu. "Līdz ar to rindas ir milzīgas. Mana kokle remonta rindā ir 48., bet uz jaunu gaidīšu droši vien vēl vairākus gadus... Esmu priecīga, ka tagad par to ieinteresējusies Kultūras ministrija un meistaram vismaz iedos normālas telpas, kur viņš varēs paņemt arī mācekļus. Mūsu vidusskolas kokles klasēs ir aizvien vairāk bērnu, un es vairs nezinu, kur ņemt tik daudz instrumentu." Ojala saka, ka bērniem par kokli ir diezgan liela interese, jo atšķirībā no, piemēram, pianistiem, kuru ir krietni vairāk, koklētājiem nav jāuztraucas par koncertu trūkumu. "Ja viņš nemitīgi uzstājas, tad ir saprotams, kādēļ vispār mācīties spēlēt."

Nevar būt, ka viss ir tik pozitīvi! Kristīnei izdodas atrast arī negatīvo aspektu: "Nelaime tāda, ka kokle, pateicoties dažādām metāla detaļām, ir diezgan smaga – apmēram 15 kilogramu, bet šo instrumentu pārsvarā spēlē meitenes. Vai arī mazi bērni, kuru vecāki tad dabū to instrumentu stiept." Vēl viens mīnuss, protams, ir pedagogu zemais atalgojums, taču, paveroties svētku programmā, drūmās domas tiek aizgaiņātas.

Kristīne Ojala

Koklētāja, Jūrmalas mūzikas vidusskolas direktore

Dzimusi 1973. gada 20. jūnijā Jūrmalā

Mācījusies Jūrmalas mūzikas vidusskolā, Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolā un Latvijas Mūzikas akadēmijā, kokles klasē, iegūstot maģistra grādu

Strādājusi Jūrmalas mūzikas vidusskolā par pasniedzēju, tagad skolas direktore

Precējusies, bērnu nav