Jaunas, tikko dzimušas zvaigznes nākotni paredzēt, protams, ir grūti, bet var jau mēģināt uzminēt vai izzīlēt. Notvēris jauno dziedātāju, žurnāls POPCORN necentās izdarīt ne vienu, ne otru. Mēs jautājām pašai Annai par viņas pieredzi zīlēšanā.

– Vai tu tici pārdabiskiem spēkiem? – Jā! Ne jau gluži ticu, bet dažreiz iedomājos, ka kaut kas augstāks tomēr pastāv. Es ticu Dievam, tāpēc tas ir grēks – ticēt kam citam. Tomēr esmu par to domājusi. – Vai vari pastāstīt kādu notikumu, kurš saistīts ar maģiju vai pārdabiskām spējām? – Visvairāk esmu pārbijusies no mēnessērdzīgas draudzenes. Es biju Polijā. Sēdējām ar draudzeni istabiņā un runājām, tikmēr trešā jau kādu laiku čučēja. Pēkšņi viņa piecēlās un prasīja mums: “Kas jūs tādas esat? Kur es esmu? Izlaidiet mani no šejienes!” Tad viņa sāka vērt vaļā durvis un logus. Es biju pamatīgi pārbijusies, līdz sapratu, kas notiek un ka nedrīkst viņu modināt. Nolikām viņu atpakaļ gulēt. Tad pēc brīža pamodinājām un prasījām, kas tas bija, ko viņa pirms pāris minūtēm sastrādāja, bet viņa, protams, neko neatcerējās. Tad mēs vērām ciet visas durvis, logus, jo bija tieši pilnmēness. Mamma stāstīja, ka arī es pati bērnībā esmu bijusi mēnessērdzīga. – Vai esi nodarbojusies ar burvestībām? – Bērnībā mēs daudz zīlējām, pārsvarā ar tām pašām kārtīm, ar ko spēlējām. Vēlāk, kad paaugos, centos no tā visa izvairīties, jo man bija bail, bet, protams, reizēm sanāca. Vienreiz aizbraucu uz Poliju, kur man ir daudz draugu. Viņiem Jāņu naktī ir pieņemts zīlēt. Ieslēdzāmies istabiņā, kuras vidū uz galda stāvēja iedegta svece. Bija glāze ar ūdeni, virs kuras turēja matā iekārtu saderināšanās gredzenu. Gredzenu trīs reizes iemērca ūdenī un tad turēja virs tā. Uzdeva visādus jautājumus un gaidīja atbildes. Teiksim – pēc cik gadiem apprecēsies. Tad gredzens sāka šūpoties un atsisties pret glāzes malu. Cik reizes atsitās, pēc tik gadiem apprecēsies. Es visu to zīlēšanas laiku nosēdēju gultā, apķērusi spilvenu, jo man bija ļoti bail!

Otro reizi mēs zīlējām tā, ka paņēma baltu lapu, uz kuras ar aizvērtām acīm vajadzēja visu laiku kaut ko zīmēt, domājot par puisi, kurš tev patīk. Pēc tam cilvēks, kurš tev zīlēja, to lapu sadedzināja un ar pelniem nosmērēja rokas apakšdelmu, uz kura tad arī parādījās iedomātā puiša tēls. Beigās izrādījās, ka cilvēks, kurš zīlēja, bija uzrakstījis to vārdu uz rokas ar higiēnisko lūpu pomādi. Pirms es to atšifrēju, patiesībā ļoti brīnījos! – Vai tu šobrīd gribētu to atkal izmēģināt? – Jā, noteikti! Bet šogad es kaut kā nepaguvu laikā. Poļiem 29. novembrī ir Andžeja diena, kad var zīlēt. To es nokavēju. Bet pagājušonedēļ ar draudzenēm veicām daudz dažādu testu. Man sanāca, ka mīlestība man ir pēdējā vietā, bet tā nebūt nav! Tāpēc laikam jau nevar tiem pilnībā uzticēties. – Kam tu tici vairāk: zīlēšanai pēc kārtīm vai pēc rokas? – Pēc rokas skatoties, man ir ļoti gara dzīves līnija, kura vienā vietā dubultojas! Dzīvošu divas dzīves! Es zīlēšanu pēc kārtīm vēl neesmu mēģinājusi, jo man ir bail! Pēc rokas ir drošāk! Un ir pārbaudīts – vienam klasesbiedram bija ļoti īsa gudrības līnija, un tā arī ar viņu bija! – Vai laimes liešana, tavuprāt, ir tradīcija, vai tomēr izlietajā ķeburā tiešām var saskatīt, kāds būs jaunais gads? – Godīgi sakot, es nekad to neesmu darījusi. Šogad nesanāca, bet, sagaidot 2004. gadu, uz lapiņas uzrakstīju vēlēšanos un sadedzināju. Pelnus iebēru šampanietī un izdzēru! Vēlēšanās gan nav piepildījusies, jo es to laikam vairs negribu! – Vai tu ļautu, lai kāds tev izzīlē nākotni? – Es ticu Dievam un uzskatu, ka dzīvē viss jau ir saplānots. Protams, cilvēkiem ir dotas spējas palīdzēt citiem, bet es labāk paskatīšos to visu no malas. Nevajag steigties visu uzzināt. Kāda jēga pēc tam dzīvot, ja zini visu iepriekš? Nekādu pārsteigumu! – Vai tu gribētu, lai tev piemistu kādas burvju spējas? – Es uzskatu, ka ikvienam jau ir dots kaut kas interesants. Gan jau man arī kaut kas ir dots, teiksim, es māku dziedāt. Bet, nu jā, gribētos, lai es visus džekus varētu ar vienu acs miedzienu dabūt sev! – Ja tev tādas spējas būtu, vai tu atklātu tās citiem vai paturētu noslēpumā? – Nē, neatklātu! Tad jau man puiši baidītos skatīties acīs! – Vai tev liekas, ka cilvēki ar īpašām spējām ir laimīgāki par parastajiem cilvēkiem? – Nedomāju, ka viņi ir laimīgāki. Tas jau arī atkarīgs, kā uz to skatās. Ja tu saproti, ka tev tas ir dots no augšas, tad – jā, tu jūties īpašs. Bet tajā pašā laikā tu zini visu, kas ar tevi nākotnē notiks. Tu nevari izvēlēties uzzināt to vai ne! – Ja tev piemistu burvju spējas, ko tu mainītu pasaulē? – Gribētos, lai cilvēki ir draudzīgāki. Lai nav naida un karu. It kā jau mēs tāpat visi mirsim, bet nevajag to paātrināt. Gribētos, lai nav kataklizmu, kādas mūs piemeklē pēdējā laikā.