Audio:

Ja Jūs taujātu, kādi ir priekšnosacījumi, lai rastos Tie, kam nebija slinkums atnākt, jāatbild, ka nekā īpaša - nedaudz vīna, viegli un viennozīmīgi patīkami ieskurbuši kungi, divas ģitāras, mutes harmonikas un Ziemeļvalstu Ģimnāzijas pagrabs. Apmēram šādi ir mainīgie lielumi vienādojumam, kas saucās mūsu pirmais mēģinājums. Toreiz ieradāmies divatā, galvenokārt, – Baķis un Toms.

Tad sekoja pirmais mazais solis uz skatuves Mūzikas Akadēmijas Studentu Klubā, kas vienlaicīgi kalpoja arī par lielu soli vokāli instrumentālā ansambļa attīstībā. Uzstāšanās, paradoksāli, izrādījās veiksmīga (vismaz neviens neko sliktu neteica). Drīz vien pēc tam mūsu rindas papildināja cilvēks, kas patiešām māk spēlēt – Jurģis.

Kādā mēģinājumā Toms ieradās vairs nevis viens, bet kopā ar vīrieti... Tas bija Raivo, izglītots cilvēks, kas no tās dienas sāka piedot ritmu mūsu mūzikai.

Vaicāsit, kādēļ tieši šāds nosaukums? Esam spēlējuši ansambļos, kuros katram dalībniekam ir bijusi sava noteikta vieta. Ja kāds neieradās, sākās problēmas. Nepagāja ne pieci gadi līdz sapratām - katrs ir tikai cilvēks, kas var pazust uz vairākām dienām, nespēt iziet uz ielas sestdienas pusdienas laikā. Atnāks tie, kas varēs...tie, kam nebūs slinkums…

Kas ar mums notiks tālāk, nezinām. Varbūt, ka neesam izvēlējušies to ceļu, kurš mums patiesībā zvaigznēs ierakstīts. Ļoti iespējams, ka mums vajadzēja dibināt miroņmetāla ansambli „Mirušās Līgavas”, valkāt ādas drēbes un pieņemt tādus skatuves vārdus kā Spitālīgais Suns (Baķis), Mēris (Toms), Giljotīna (Jurģis) un Dr. Moro (Raivo). Varbūt... bet viens ir skaidrs – mūzika ir mums jau asinīs!

Mums ir pilnīgi skaidrs, ka nekad ar mūziku bagāti nekļūsim, pie viesnīcas mūs negaidīs spiedzošu meiteņu un kautrīgi piesarkušu zēnu bars, mūsu dēļ netaps izsludinātas brīvdienas un apturēti kari…Tādēļ arī cenšamies muzikāli rosīties tā, lai sagādātu sev prieku. Ja ir vēl kāds, kas gūst prieku no mūsu darbības, mēs būsim patiesi laimīgi.