Lai gan skolu beidzējiem gala pārbaudes darbu kārtošana sākās ar angļu valodas eksāmenu martā, īstā eksāmenu sesija vairāk nekā 20 tūkstošiem vidusskolēnu sākās tikai šonedēļ. Nesenais skandāls ap mācību līdzekļu kopēšanu skolās, kas pielīdzināta autoru un izdevēju tiesību pārkāpumam, mācību procesu padarījis vēl sarežģītāku. Vai tiešām vienkāršākais veids, kā palīdzēt bērniem, kuriem nav vai kuri nevar atļauties iegādāt darba burtnīcas, ir noziegums? Kad un kā tiks pielikts punkts «bezmaksas izglītības» lietā un ko tas galu galā maksās?
Kam ir izdevīga skolas materiālu kopēšanas aizliegšana? (140)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kamēr atbildīgās personas strādā pie izglītības likuma grozījumiem, kuros būs skaidri noteikta pašvaldību un arī valsts atbildība mācību līdzekļu iegādē, daudzās Latvijas skolās risinājums ar grāmatu un darba burtnīcu pieejamību ir tikai viens – kopējot tos.
«Mēs bez kopētāja nemaz nevaram iedomāties savu dzīvi,» secina divu bērnu māmiņa, Latvijas vecāku biedrības pārstāve Zane Johansone.
Zanes dēls Tomass apmeklē kādu Rīgas skolu. Lai gan mācību iestāde savus skolēnus nodrošina ar grāmatām, darba burtnīcas tomēr bija jāpērk vecākiem. Tiesa, ne visi to spējuši izdarīt, tāpēc daudzi bērni mācās no kopētiem materiāliem.
«Tiem bērniem, kam nav grāmatu, skolotāji izlīdz un nokopē. Kādi varianti? Pārzīmēt, nestrādāt ar šiem bērniem?
Kamēr valsts un pašvaldība nenodrošinās mācību līdzekļus, kopēšana plauks un zels.
Tas ir ērtāk un lētāk,» domā Zane Johansone.
Skolas nonāk apburtā lokā
Daudzas aptaujātās skolas atzinušas, ka mācību līdzekļu kopēšana tām ir ierasta prakse. Taču atklāti runāt par to skolu vadība izvairās, jo
autordarbu kopēšana Latvijā ir aizliegta ar likumu. Tā ir krimināli sodāma darbība.
Un te skolas nonāk apburtā lokā.
Rīgas Hanzas vidusskolas direktors atzīst, ka arī viņa skolā pastāv kopēšanas prakse, taču tie esot izņēmuma gadījumi.
Valdis Lapiņš, Rīgas Hanzas vidusskolas direktors, stāsta, ka kopējot vien kādu trūkstošu lapu: «Varbūt kādu iztrūkstošu lapu izkopējam, darba burtnīcas, ja nepieciešamas tiem, kam nav. Kopēšana ir dīvaina lieta. Ja skola kopē, tad darbam mācību stundās, lai varētu to izmantot. Bet
pagriezt to kā biznesu, ka skola iegūst materiālu labumu?
Tas vairāk jāskatās no pašiem izdevējiem, jo viņiem tas ir liels biznesa projekts. Jo skolēns bez mācību grāmatas nevar iztikt.»
Bizness, kur kādam tas ir izdevīgi?
«Tas, protams, ir bizness, bet nevajag aizmirst, ka izdevēji, lai grāmatas būtu, maksā arī grāmatu autoriem. Tas rada motivāciju grāmatas radīt. Ja neviens par to nedomātu, tas maksātu latu, tad pašmāju literatūras mums vispār nebūtu,» rēķina izglītības ministrs Vjačeslavs Dombrovskis.
Vairākās Eiropas valstīs kopēšana ir atļauta, taču tam ir nepieciešama speciālā licence. Tā ir maksas un nav no lētākajām un, pat to iegādājoties, kopēt var tikai nelielu daļu –
aptuveni 10% no autora darba.
«Uz vienu mācību komplektu iesaistīti līdz 50 cilvēkiem. Grāmatas izdošana izmaksā vairākus desmitus tūkstošu. Un līgumi paredz, ka izdevēji aizsargā savus autorus,» situāciju raksturo «Zvaigzne ABC» vadītāja Vija Kilbloka.
Zvaigznes ABC vadītāja norāda, ka izdevniecības un autori nav tie, kam būtu jārisina bezmaksas izglītība valstī, lai gan izdevēji apzinās, ka mācību līdzekļu kopēšana skolās notiek.
«Skolas
pārvērtušās par nelielām tipogrāfijām, kur mūsu autori nesaņem atlīdzību,
aizskartas ar likumu to tiesības. Zinām konkrētas skolas, kur ir liels kopētājs un ir izdevniecības grāmatas, un katrs vairo,» zina teikt Kilbloka.
Kopēšanas lieta būtu jāsakārto arī Latvijā, un šobrīd tas tiekot risināts
Līdzīgi kā citās valstīs, arī Latvijā grib ieviest kopēšanas licenci, kas būtu jāiegādājas vai nu Izglītības ministrijai, vai arī konkrētām skolām, kur
tiek paredzēta kopēšana nelielos apjomos.
Bet, ja mācību līdzekļi tiks kopēti vairumā, tad tā jau būšot līguma lieta. Ar kādām izmaksām skolām jārēķinās - izdevēji neatklāj, vien norāda, ka licences vai līguma cenu veidos vairāki apstākļi.
«Līdz šim brīdim staipa kaut kādu grozu, kur īsti nevar saprast, ko pirks valsts, pašvaldība, vecāks utt. Un joprojām nav galīgs lēmums pieņemts. Bet maijs iet uz beigām, man jādod oficiāla informācija mājaslapā, kādas grāmatas izmantosim nākamajā gadā, kā tiksim, nav skaidrs? It kā nauda ir iedalīta, bet ar tiem vienalga nepietiek. Bērni nav prioritāte,» uzskata Rīgas Hanzas vidusskolas direktors Valdis Lapiņš.
Jau nākamā mēneša laikā Saeimai būtu jāpieņem izglītības likuma grozījumi, kuros būs skaidri noteikts, kas jāfinansē pašvaldībai, kas valstij un kas vecākiem.
«Jau tagad ir skaidrs likuma līmenī, ka vecākiem būs jāiegādājas personiskas lietošanas priekšmeti, bet ir jauninājumi, likumā paredzējuši normu, ka par šiem priekšmetiem – kas jāiegādājas vecākiem, būs jāpieņem skolas pašpārvaldes lēmums. Tātad, skolas pašpārvalde, kurā ir skolotāji un vecāki, pieņems lēmumu, vai saraksts saprātīgs, un risinās gadījumu, ja kādai ģimenei nebūs iespējams iegādāties šos priekšmetus,» zina teikt Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētāja Ina Druviete.
Tiesībsargs sola vērsties tiesā
«Gadījumā, ja šī prettiesiskā prakse turpināsies, esmu gatavs vērsties administratīvajā tiesā, lai pārtrauc to, un aizstāvēt vecāku intereses tiesā,» sola tiesībsargs Juris Jansons.
No 119 Latvijas pašvaldībām patlaban
tikai 25 pašvaldības tiesībsarga birojam apliecinājušas, ka nodrošinās izglītību bez maksas.
Dati par to, cik daudz finansējuma vajadzētu uz vienu bērnu bezmaksas izglītības nodrošināšanai, katrā pašvaldībā krasi atšķiras. Piemēram, Rīgā tas ir 2,21 lats vienam skolēnam, bet Ozolnieku novadā ‒ simt latu skolēnam.