Latvijas zemes nonākšanai ārvalstnieku rokās, kas jau vairākus gadus ir bijis karsts diskusiju objekts, jau nākamā gada pavasarī juridisku šķēršļu vairs nebūs, jo Latvijai vairs nav iespējas pagarināt moratoriju pārdošanas aizliegumam. Ko par šo jau sen zināmo notikumu gaitu domā nozares ministrija un cik apņēmības pilni ir Latvijas zemnieki? Un vai ir kādi slepenie ieroči, lai uzvarētu sāncensībā par zemi, par kuru jau tagad notiek sīva cīņa un kas nākotnē var būt zelta vērta?
Moratorijs zemes pārdošanai ārvalstniekiem beigsies - kā dalīsim Latviju? (121)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Nākamā gada pavasaris ir gala termiņš, līdz kuram, vismaz teorētiski, laiks darbojas vietējo lauksaimnieku labā. Apstrādājamā zeme varēja nonākt tikai Latvijas pilsoņu rokās, neļaujot to uzpirkt ārvalstniekiem. Taču jau pēc pāris mēnešiem ierobežojumi būs jāatceļ.
«Šobrīd mēs nevaram to pagarināt. Vismaz juridiski tas nav iespējams. Mēs konsultējamies EK, jo iestāšanās līgumā bija paredzēts, ka ierobežojumi pirkt zemi ārzemniekiem septiņus gadus, ar iespēju mainīt. Un tā reize bija 2011. gadā,» situāciju stāsta zemkopības ministre Laimdota Straujuma.
Taču arī līdz šim iegādāties lauksaimniecības zemi ārvalstniekiem nav bijis neiespējami. Pirkt varēja, izmantojot starpnieku, kādu vietējo uzticības personu, dibinot SIA vai veicot darbības ar nekustamo īpašumu kompānijām.
Caurumus likumdošanā, tiesa, ar ļoti lielu novēlošanos, atzīst arī Zemkopības ministrijā.
Tā kā no nākamā gada maija ierobežojumi ārzemniekiem jāatceļ, sagatavoti grozījumi likumā par «zemes privatizāciju lauku apvidos», kas paredzēs, ka priekšroka būs pircējiem, kam lauksaimniecība ir bizness.
Bieži vien zemes tiek izmantotas spekulatīvos nolūkos
«Ja ienāk kāds, kas ražo, nav problēmas – bet nevajadzētu būt situācijai, ka dažas nekustamo īpašumu kompānijas jau lielās, ka viņiem ir simtiem tūkstoši hektāru Latvijā. Tā nav, manuprāt, normāla situācija, un bieži vien zemes tiek izmantotas spekulatīvos nolūkos,» secina ZM parlamentārais sekretārs Edvards Smiltēns.
To, ka zemes uzpirkšana notikusi jau līdz šim, atzīst Lauku konsultāciju un izglītības centra vadītājs Mārtiņš Cimermanis: «Īpašnieks, ja tas ir latviešu pārdevējs, bieži vien pasaka – man te piedāvā tādu cenu un pat naudu liek galdā, vai nu man maksā to pašu, vai es pārdodu investoriem. Un tad mūsējie ir nereti spiesti pārsolīt vai arī ir spiesti atteikties no lielām platībām.»
Z/s «Lazdiņi» īpašnieks, Zemnieku saeimas vadītājs Juris Lazdiņš uzsver, ka situācija īpaši jūtama mazās saimniecībās: «35% ir īpašums, 65% noma, un tad, ja mēs atļaujam brīvi iegādāties, nopērk 30-40 hektārus viņa nomas zemes un viņš ir bankrotējis...»
Juris Lazdiņš šobrīd stūrē ne tikai savu saimniecību, bet kopā ar organizāciju «Zemnieku saeima» izstrādā priekšlikumus. Pēc viņa sacītā,
tikai trešā daļa lauksaimnieku Latvijā strādā uz savas zemes.
Pārējie, kas ir absolūts vairākums, to nomā. Vai nu no tiem, kas paši savu zemi apstrādāt nevar vai negrib, vai no tiem, kas to iepirkuši vairumā.
Lauksaimniekam nākas padoties
Tā kā pieprasījums pēc zemes aug, ceļas arī cenas, un līdz šim ir bijuši gadījumi, kad lauksaimniekam nākas padoties, jo nespēj pārmaksāt pārpircēju piedāvājumu.
«Šis regulējums to neierobežo, to kontrolē tirgus situācija konkrētajā apvidū, konkrētajā darījumā. Bet tas, kas piedāvā vairāk, ļoti iespējams, būs tieši pensiju fonds. Tāpēc arī vēlamies to izslēgt un vēlamies atturēt lielu spēlētāju ienākšanu šajā resursu tirgū,» atklāj Lazdiņš, «Būs šis regulējums, lai zemi varētu iegādāties tikai tas, kas uz tās strādās, saimnieciskā darbībā.»
Šobrīd darbs notiek uzreiz trijās frontēs – likumā par zemes pārvaldību, likumā par zemes privatizāciju lauku apvidos un Imigrācijas likumā.
Pēdējais paredzēja, ka lauksaimniecības zemes iegāde varētu būt viens no objektiem termiņuzturēšanās atļaujas saņemšanai ārvalstniekiem, taču pēc Zemnieku saeimas spiediena tika atcelts.
Zemnieku viedokli dala arī termiņuzturēšanās atļauju lobijs
Pārdot uzbūvētus kvadrātmetrus, nevis hektārus
«Lauksaimniecības zeme ir mūsu nacionālā vērtība. Līdz ar to, ja mēs runājam tādās morālās vērtībās, tad mans viedoklis: nevajadzētu steigties – vai tie būtu dāņu cūkkopji vai nezin kas. Tā ir vērtība, ar kuru rīkoties uzmanīgi, ja līdz ar to runa ir par to, ka atļaujas jādod ārvalstniekiem pret kaut ko, tad labāk pārdot uzbūvētus kvadrātmetrus, nevis hektārus,» apgalvo «Immostate» valdes priekšsēdētājs Vestards Rozenbergs.
Saskaņā ar Zemkopības ministrijas stratēģiju līdz 2020. gadam lauksaimniecībā izmantojamās zemes apjomam būtu jāsasniedz 2 miljonus hektāru. Salīdzinājumam, šobrīd tie ir 1,5 miljoni. Starpību plānots panākt, atgriežot apritē aizaugušās teritorijas.
Aizaugušie lauki - zelta ādere
Šādas teritorijas var atrast pat auglīgajā un par maizes klēti dēvētajā Zemgalē. Tīrums robežojas ar 80 hektāriem neapstrādātas zemes. Juridiskais īpašnieks ir Izglītības ministrija. Vietējo lauksaimnieku pūliņi gūt tiesības pat uz valstij piederošas zemes bijuši neveiksmīgi.
Tas var šķist neticami vai pat utopiski, taču prognozes liecina, ka šobrīd aizaugošie lauki var kļūt par īstu zelta āderi. Turpmākajos gadu desmitos globālais pieprasījums pēc pārtikas augs par 70% un lauksaimniecība kļūs par vienu no ienesīgākajiem arodiem.
Lai palielinātu vietējo lauksaimnieku iespējas pirkt zemi, izstrādes stadijā joprojām atrodas tā sauktais zemes fonds,
kas būs kā banka, kur aizņemties naudu zemes iegādei.
Priekšlikumi, kā reglamentēt zemes iegādi, joprojām ir darba procesā, un paredzams, ka diskusiju netrūks.
«Pieņemot šādu normu, mums ir jāpadomā: nu, atnāk kāds, kas grib atjaunot kādu vecu muižu vai pili. Nu kā tad mēs tad nogriezīsim zemi ar slieksni un pateiksim – tev te vairāk nekā nav. Nevar jaukt kopā atjaunotājus ar cūku fermām,» domā Saeimas deputāts Kārlis Seržants.