Dzīvsudrabu atrada melnā stārķa asinīs: vai arī cilvēkiem tas ir drauds? (19)

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Veiktais eksperiments «Dzīvības lidojums», kurā sekojām astoņām Latvijas melno stārķu meitenēm, lai uzzinātu iemeslus, kāpēc šo skaisto putnu kļūst arvien mazāk, atklājis šokējošus faktus. Sadarbībā ar Maksa Planka institūtu Vācijā iegūtās analīzes tagad liek domāt, ka putnu bojāejā vainojama nevis vardarbīga vai nejauša nāve citās valstīs, bet gan piesārņojums ar dzīvsudrabu, ar kuru putni saindējas šeit, Latvijā! Kur mūsu zemē var slēpties šī ne vien putniem, bet arī cilvēkiem ārkārtīgi bīstamā un toksiskā viela? Kāpēc tās ir tik daudz, ja dzīvsudrabs atrasts visu stārķu asins paraugos, un vai kāds to vispār meklē?

Astoņi mazie stārķi, katram pierīkots raidītājs. Tā sākās LNT un Latvijas Ornitologu biedrības kopīgais projekts, lai saprastu, kāpēc melnie stārķi Latvijā iet mazumā. Toreiz, pirms deviņiem mēnešiem, neviens pat iedomāties nevarēja, cik baisu atklājumu nesīs šis stāsts. Nevienam pat prātā nevarēja ienākt, ka

analīzēs, kas Latvijā tika paņemtas stārķiem, pirms tie sāk savu lidojumu, atradīs dzīvsudrabu.

Bīstamu un ļoti toksisku vielu.

Un te rodas jautājums: no kurienes dzīvsudrabs varēja nonākt melno stārķu asinīs?

Egils Bogans, Atomfizikas un spektroskopijas institūta pētnieks, demonstrē Latvijā jutīgāko iekārtu dzīvsudraba noteikšanai. To pētnieki izmanto zinātniskajai darbībai. Egils dzīvsudrabu pazīst no A līdz Z, un viņš stāsta - dzīvsudrabs ir visur.

«Šeit pašlaik mēs redzam - telpā ir 6 - 6 - 8 nanometri kubikmetrā, kas ir tāds telpu līmenis. Šī ir salīdzinoši tīra telpa, bet tas nav nekāds ārkārtējs līmenis pilsētai,» demonstrē institūta pētnieks Egils Bogans.

Dzīvsudrabu izmanto kalnrūpniecībā, tērauda ražošanā un zelta ieguvē. Latvijā gan šādu nozaru nav. Kā piesārņojums dabā tas var nonākt ar sadzīves atkritumiem - dzīvsudrabs sastopams zobārstniecības materiālos, dienasgaismas spuldzēs un Eiropā aizliegtajos, bet vēl eksistējošajos dzīvsudraba termometros.

Esam taču dzirdējuši par mežā atrastām trīslitru burkām ar dzīvsudrabu!

Dzīvsudrabs arī ceļo pāri pāri robežām ar vēju, kas nes fosilā kurināmā dedzināšanas procesā radušos izmešus.

«Piesārņojumu saņem visa pasaule. Viena valsts kaut kur kaut ko dedzina, pa atmosfēras augšējiem slāņiem tas izklīst pa visu zemeslodi un pamazām nāk ar nokrišņiem lejā, un zemes virsma tiek noklāta ar kaut kādu dzīvsudraba daudzumu,» stāsta Atomfizikas un spektroskopijas institūta pētnieks.

Un te sākas dabas drāma: mikroorganismu ietekmē veidojas dzīvsudraba bīstamākais savienojums, metildzīvsudrabs.

«Viņam ir tā nelabā īpašība bioakumulēties. Respektīvi, sākumā baktērijas darbojas uz ūdens un grunts robežvirsmām, pēc tam nokļūst aļģēs, mazajos ūdens iemītniekos un

tālāk pa barības ķēdi - lielākais apēd mazāko - ceļo uz augšu. Tā kā izvadīts netiek, pamazām uzkrājas.

Jo lielāka zivtiņa, jo ilgāku mūžu nodzīvojusi, jo vairāk dzīvsudraba ir,» situāciju skaidro Egils Bogans.

Foto: flickr.com/lennart

Melnajam stārķim un cilvēkam ir kas kopīgs - abi uzturā lieto zivis

Nonākot zivīs, dzīvsudraba koncentrācija var pieaugt pat tūkstoškārt. Bīstama inde, kas lēnām uzkrājas organismā. Pasaulē vēl nav bijuši pētījumi, ko īsti tas nozīmē melnajam stārķim, bet ir skaidri zināms, ko dzīvsudrabs nozīmē cilvēkam.

Dzīvsudrabs ir ļoti toksiska viela, un tas, par ko vienmēr runā, tā ir reproduktīvā veselība.

Tas ietekmē gan vīrieša, gan sievietes auglību un ārkārtīgi toksiski ietekmē augli un tā attīstību.

Tas galvenais, kas visu laiku attīstās un ko var ietekmēt, tā ir centrālā nervu sistēma. Dzīvsudrabs kā toksiska viela ir teratogēns, var radīt attīstības anomālijas un arī CNS darbības traucējumus.

Katrs no šiem savienojumiem iedarbojas citādi, nevar konstruēt viennozīmīgi klīnisko ainu. Piemēram, organiskie savienojumi galvenokārt skar centrālo nervu sistēmu. Neorganiskie - galvenokārt nieres, bet ne tikai. Visos gadījumos tiek bloķētas fermentu sistēmas. Tā ir ļoti kompleksa saindēšanās aina, tā nav bieža, un tajā pašā laikā tā nav tipiska, ka uzreiz varētu to atpazīt.

Ornitologu pirmā versija par to, kā dzīvsudrabs varēja nokļūt stārķu asinīs, bija ar metildzīvsudrabu

kodināti graudi, ar ko, iespējams, zivju dīķos barotas zivis,

kuras tālāk pa barības ķēdi nonākušas stārķos. Valsts Augu aizsardzības dienests, kas kontrolē kodņu izmantošanu, šādu iespēju noliedz.

Taču pirms pāris gadiem Kurzemes mežos bija uzieti kodināti graudi, kas izbērti dzīvnieku piebarošanai, un zinātāji stāsta - šāda aina neesot retums. Tikmēr dzīvsudraba saturu Latvijas saldūdens un jūras zivīs pārbauda Pārtikas un veterinārais dienests.

Gadā tiek paņemti 80 paraugi tieši dzīvsudraba meklēšanai

Eksperts uzskata, ka tas ir pietiekami, lai teiktu, ka, lietojot uzturā Latvijas zivis, cilvēku indēšanās ar dzīvsudrabu nenotiek.

«Pašlaik esošie dati liecina, ka mums nav problēmu ar dzīvsudrabu zvejas produktos,» uzsver eksperts.

Tieši tāpēc šokē Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas ekspertu sacītais. Viņu ikgadējos pētījumos zivis ir vides piesārņojuma galvenais indikators.

Tiesa, starpības iemesls ir atšķirīgas pieļaujamās koncentrācijas vides aizsardzības nolūkiem un cilvēku veselībai. Tomēr uzskatīt, ka tāpēc viss ir kārtībā, nevar. Jo neviens nemonitorē dzīvsudrabu cilvēku asinīs - ja vien nav zināms, ka saindēšanos izraisījis metāliskais dzīvsudrabs, kas sastopams termometros.

Dzīvsudrabs stārķu asinīs ir kļuvis par iemeslu, lai nu jau valstiskā mērogā pievērstu pastiprinātu uzmanību piesārņojumam. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija atzīst: pat ja atradīsies lokāls piesārņojuma avots, jautājums par pārrobežu piesārņojumu būs jārisina starptautiskā mērogā.

Pirmie soļi ir sperti: nozares ministrija apstiprinājusi Ornitoloģijas biedrības izveidoto melnā stārķa sugas aizsardzības plānu, un ar raidītājiem tiks aprīkoti un asins analīzes ņems vēl desmitiem melno stārķu.

Tas ir tikai sākums atbilžu meklējumam uz vairākiem jautājumiem ne tikai par melno stārķi. Kur ir piesārņojuma sakne un vai mēs, cilvēki, varam būt droši, ka dzīvsudrabs, kas nonāk mūsu organismā, patiešām nav bīstamās koncentrācijās?

Komentāri (19)CopyLinkedIn Draugiem X
Uz augšu