Augusta nogale senajiem latviešiem bijis ļoti nozīmīgs laiks – tad tika novākta pirmā raža, no kuras cepta jauna, garšīga maize. Maizes godi ar dziesmām un dejām atzīmēti šodien Brīvdabas muzejā.

«Maizes godi ir prieks, kad ir jauna labība izaugusi un, kā saka, pats esi nodzīvojis līdz jaunajai labībai! Tad arī vēl visu gadu vesels būsi un dzīvosi. Beidzot ir jauna garšīga maize, vecie milti visi sen ir apēsti. Un tāpēc arī bija maizes godi, jo tā ir arī tāda svētība, ka tev ir tā labība un ir ko ēst,» godu nozīmi skaidro muzeja apmeklētāja Sanita.

Saimniece Brīvdabas muzeja viesus cienāja ar grūbu putru, un izveidotajā sviestmaižu darbnīcā galdā cēla pašceptu maizi ar piedevām – biezpienu, sieru ar kaņepju sēklām, kaņepju aizdaru, kas garšoja arī bērniem.

Lai tiktu pie maizes, senie latvieši novākto labību kūla ar spriguļiem.

«Rija latviešu zemnieku sētā bija pati svarīgākā ēka, jo bez rijas nebija maizes. Rijā agrāk žāvēja un kūla labību un pēc tam žāvēja un apstrādāja linus,» stāsta muzeja pedagoģe Baiba Magona.

Sākot ar mīklas taisīšanu un beidzot ar izceptu maizi, visam procesam vairāku stundu garumā varēja sekot maizes godu apmeklētāji.

Ance Bumble, maizes cepēja: «Es jau vakar vakarā esmu sākusi gatavot iejavu. Iejavs vēl ir redzams šeit, pavisam šķidrs, pēdējā abra, kas vēl nav samīcīta. Šeit jau ir divas samīcītas, tad rūgs, un tad šeit lielā krāsnī tepat cepšu. Īstā krāsnī.»

Pēc pusotras stundas mīklas rūgšanas Ance uz tikko norautām kļavu lapām izveido vairākus maizes klaipiņus, ko pēc tam liks uz pusstundu krāsnī cepties. Maizes godus daudzi izmantoja, lai pamācītos un varētu maizi izcept paši.

Cik cepēju, tik recepšu, bet galvenais ir gribēt izcept labu maizi, saka maizes cepēja Ance ar sešu gadu pieredzi.