Vai Latvijas lauku labumi viegli tiks skolu pusdienu galdā? (8)

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Līdz ar jaunu mācību gadu skolēnus gaida arī pusdienu starpbrīži, savukārt skolu skaits un pusdienotāju vajadzības ražotājiem un produktu piegādātājiem ir vērā ņemams tirgus. Kā šis vispārējais entuziasms - atbalstīt pašu ražotājus un Latvijas ekonomiku, uz kuru mudina pat augstākā ranga valsts vadītāji, izskatīsies skolās?

Kā skolas izvēlas, ar ko barot bērnus, un vai pavāra nazis griezīs to, ko daļā skolu bērni izaudzē pašu rokām?

Tukuma novada Džūkstes pamatskolas ēdnīcā tiek spodrināti katli un pannas to deviņus mēnešus ilgajai misijai barot skolēnus. Lauku skolās priecājas, ka šajā mācību gadā ne tikai pirmo un otro, bet nu arī trešo klašu skolēni saņems brīvpusdienas. Visā valstī tās izmaksās vairāk nekā 11 ar pusi miljonu eiro (11 679 00 €). Lauku skolās gan dusmojas, ka

birokrātisko šķēršļu dēļ pie brīvpusdienām netiek arī vecāko klašu bērni.

No pašmāju dārziņiem dārzeņus skolas galdā likt nedrīkstēs

«Agrāk bija labs moments, kad vecāki drīkstēja atnest, nodot skolas ēdnīcai produktus - kartupeļus, saknes, bietes, un šī naudiņa pārskaitījās bērnam par pusdienām. Mēs zinājām kvalitāti, no kurienes šie produkti ir nākuši, un, protams, tas ir ļoti liels atspaids ģimenēm, jo tad bērniem ir apmaksātas šīs problēmas,» stāsta Džūkstes pamatskolas direktora pienākumu izpildītāja Inga Riežniece.

Redz, lauku gurķīši, burkāniņi, kabacīši, tas taču būtu jauki, ja ar šito visu varētu padalīties un nest uz skolu.

Džūkstē dzīvojošās Aijas Strautmanes ģimene nav ne daudzbērnu, ne maznodrošinātā, un pašu izaudzēto dārzeņu pārdošana skolai apmaiņā pret brīvpusdienām nozīmētu daudz.

Aija Strautmane, divu bērnu mamma Džūkstē: «Tas būtu liels atspaids mums ģimenes budžetā. Tā kā man bērns iet septītajā klasē, es būtu ļoti priecīga, ja viņam būtu brīvpusdienas, ja es varētu nodot tur kaut ko no sava dārza – gurķus, tomātus vai ogas, lai bērns saņem to savu vitamīniem bagāto uzturu, nevis tur ievestos poļu tomātus, gurķus vai vienalga ko...»

Šādu barteru atļauj Pārtikas un veterinārā dienesta sanitārās normas, bet aizliedz pārtikas produktu iepirkuma konkursa procedūra.

Skolām ļauts iegādāties produktus vien no uzņēmumiem.

To par birokrātisko vājprātu sauc arī Tukuma novada Irlavas vidusskolā. «Mums ir bērni, kas darbojas mazpulkos, viņi tur vienu gadu audzē burkānus, tad kāpostus. Viņš varētu savu produkciju, kas tiešām ir vairumā, viņš varētu kā savas skolas skolnieks, patriots nodot šos produktus, bet, lūk, šī iepirkuma procedūra to neatļauj. Tas traucē, un tas nav pareizi,» uzskata Irlavas vidusskolas direktore Skaidrīte Gulbe.

Lauku skolas, vismaz šeit Tukuma novadā, uzskata, ka

pārtikas produktu iepirkuma konkursam laukos vajadzētu būt būtiski atšķirīgam no pilsētu skolām,

jo šeit reģionos vietējie zina, no kuriem zemniekiem var iegādāties to labāko produkciju, tādā veidā atbalstot pašmāju ražotājus.

Gunita nu jau vienpadsmito gadu būs Irlavas vidusskolas pavāre un secina, ka pārtikas produktu iepirkumu konkursi ne līdz galam garantē preču izsekojamību: «Nu kā var uzticēties, ja atnāk paciņa – ražots Eiropas Savienībā. Kā mēs varam uzticēties? Pirmkārt, savējos jau gribas atbalstīt, es braucu garām tam laukam un jau redzu, kā viņš aug!»

Procentuāli uz cenu novirza kādus 20-30%

Taču situācija uzlabojas, secina Izglītības iestāžu ēdinātāju asociācijā, kuru firmas gatavo pusdienas 140 no Latvijas visām 773 skolām. Šis ir pirmais gads, kad pārtikas produktu iepirkumu konkursos un firmu izvēlē par tiesībām skolās nodrošināt ēdināšanu pašvaldības

par saimnieciski izdevīgāko noteikušas nevis uzņēmumu piedāvāto zemāko cenu, bet gan produktu kvalitāti.

«Tagad situācija ir mainījusies, pašvaldības nopietni pieiet pie šī jautājuma, un procentuāli uz cenu novirza kādus 20-30% no vērtējuma visiem simts procentiem,» stāsta Izglītības iestāžu ēdinātāju asociācijas vadītāja Silvija Miniča.

Tukuma novads ir viens no pirmajiem, kas, nepārkāpjot konkurences likumu, gudrā veidā, piemēram, nosakot 30 kilometru piegādes rādiusu skolēnu ēdināšanā, centies dot priekšroku pašmāju lielsaimniecībām.

Jānis Lukaševics, Tukuma novada domes iepirkumu speciālists: «Mēs principā, savā iepirkumā esam ieviesuši zaļā publiskā iepirkuma kritērijus, ar kuriem tātad mēs varētu sekmēt vietējo ražotāju atbalstu. Mēs zinām, ka ir šī nacionālā pārtikas kvalitātes shēma jeb šī zaļā karotīte, plus bioloģiskās lauksaimniecības produkti, un mēs ņēmām vērē attālumu vai nu no ražošanas vietas, vai loģistikas centra, kur tiek komplektēts, līdz piegādes vietai.»

«Mūsu asociācijas firmu biedri lielākoties strādā ar Latvijas dārzeņiem, jo mēs varam izsekot, no kurienes nāk dārzeņi, kādā veidā tie aug, jo, pirms mēs noslēdzam līgumu, mēs braucam uz tām zemnieku saimniecībām un iepazīstamies. Tad mēs zinām, ar ko barojam mūsu bērnus,» stāsta Silvija Miniča.

Tas nav balstīts lielo politiķu aicinājumā Krievijas embargo dēļ veicināt pašmāju preču noietu, jo iepirkumu konkursi jaunajam mācību gadam bija izsludināti jau pirms vairākiem mēnešiem. Te iemesls ir sērijveida vilšanās.

Pagaidām nemainīgi ir noteikumi par uztura normām skolēniem

Šis būs otrais mācību gads, kad uz skolēnu pusdienu šķīvjiem aizliegts likt frī kartupeļus, cīsiņus, saldētas/rūpnieciski ražotas kotletes un frikadeles, zivju pirkstiņus, burgerus, gaļas un zivju konservus. Skolu ēdnīcu pavāriem jārēķina porciju enerģētiskā vērtība, olbaltumvielas, tauki, ogļhidrāti tā, lai skolēniem būtu uzturvielām sabalansēta ēdienkarte. Valsts par vienu brīvpusdienu porciju bērnam dienā līdzšinējā 1,14 € vietā šajā mācību gadā maksās 1,42 €.

Veselības ministrija, kas ar likuma bardzību un sodiem noteikusi stingras uztura normas, pati gan nav aprēķinājusi, cik reāli varētu izmaksāt veselīga ēdiena porcija. Valsts vienkārši iedevusi tik, cik varējusi atļauties, un tad iepirkumu konkursos par tiesībām nodrošināt ēdināšanu skolās piedalās firmas. Rīgā pilnīgi ikvienā vispārizglītojošā skolā ēdināšana uzticēta privātuzņēmējiem.

«Vienā skolā, kurā ir 203 skolēni, tā viena gada līguma cena ir 45 tūkstoši, savukārt citā skolā, kurā ir 1300 skolēnu, līguma cena vienam gadam būtu 327 tūkstoši. Tā kā tās atšķirības ir lielas. Vidēji līguma cena vienam gadam ir 146 tūkstoši,» rēķina Rīgas Domes izglītības pārvaldes projektu vadītāja Kristīne Graudumniece.

Pamatskola «Rīdze» ar šādu kārtību ir apmierināta -

uzņēmums nodrošina pilnīgi visu ēdnīcas darbu

un skolas direktorei atliek tikai apstiprināt ēdienkarti.

«Pirmkārt, pašvaldībai ir ietaupījums uz darbinieku algām, jo tās sedz firma. Otrkārt, firma īrē šis telpas un mums maksā gan komunālos maksājumus, gan par telpu nomu,» apmierināta ir pamatskolas «Rīdze» vadītāja Antra Žukovska.

Latvijā ir palikušas vairs tikai dažas skolas, kurās ēdienu bērniem gatavo pašu skolu algotās pavāres. Tukuma novada Irlavas un Džūkstes skolās vecāki cīnās pret firmu ienākšanu.

«Nu firmu, es domāju, nevajadzētu, jo savā laikā pati kā pavārs esmu strādājusi zem firmas un tieši bērnu ēdināšanā un es zinu, ko tas nozīmē. Ja es vairāk atļāvos ielikt bērniem katlā, tad, protams, kur ir saimniecei peļņa un algu tu neesi nopelnījusi,» saka Irlavas vidusskolas vecāku padomes locekle Anta Krauze.

«Mēs varam pārraudzīt, no kurienes nāk šie produkti un kas tiek gatavots bērniem, un otrs tas, ka ir dalītās porcijas, bet mēs liekam bļodas uz galda un bērns ņem, cik grib, bet, ja būtu firma, tad būtu viena pēc gramiem porcija, bet mēs piedāvājam bērnam pat nedaudz vairāk,» domā Džūkstes pamatskolas direktora pienākumu izpildītāja Inga Riežniece.

Aija Strautmane, divu bērnu mamma Džūkstē: «Tas bērns var liet to savu zupiņu, cik viņš grib, un tos kartupelīšus likt, cik viņš grib, jo ir tādas ģimenes, kurās

tā ir viena tāda gruntīgā ēdienreize,

kad var pieēst pilnu punci, jo ir tādi, kas nestrādā, jo te ir lauki un ir bezdarbs.»

Irlavas vidusskolas ēdnīcas noliktava sāks pildīties ar produktiem tikai rīt, bet, lai bērniem varētu gatavot vēl garšīgākas pusdienas, skolas laukos un ēdinātājfirmas pilsētās norāda - valstij vajadzētu paaugstināt finansējumu par brīvpusdienu gatavošanu viena bērna porcijai uz vismaz eiro sešdesmit. Tiesa gan, tad celtos arī komplekso pusdienu cena skolēniem, kas brīvpusdienas nesaņem.

Komentāri (8)CopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu