Nu jau kādu laiku vairākas Rīgas centra ielas ar nodalītām velojoslām ir padarītas velobraucējiem «draudzīgākas». Pēdiņās šis vārds ielikts tādēļ, ka jaunizveidotie veloceliņi uz Elizabetes, Dzirnavu un Lāčplēša ielas jau no pirmo līniju uzvilkšanas brīža tiek vērtēti visai pretrunīgi, kā no lietderības, tā arī drošības viedokļa.
Rīgas jaunie veloceliņi jeb par ko mums tāds krusts?! (263)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kaislības ap jaunveidojumiem Rīgas ielās nerimst joprojām, un, kopš esmu tos ar savu velosipēdu izmēģinājis pilnā garumā, piekrītu, ka sabiedriskā vārīšanās ir pamatota. Jaunie veloceliņi, kam drīzumā sekos nākamie (Rīgas domes saimnieku solījums), ir kārtējā lieliskā ideja, bet ar ļoti vāju izpildījumu.
Pirmkārt. Pat nav jāuzkāpj uz jaunā veloceliņa, lai saprastu, ka tas braukšanai nav īsti piemērots. Jo īpaši tas attiecas uz Lāčplēša ielas un epizodiski arī Elizabetes ielas malām, kur asfalta segums ir neskaitāmas reizes zāģēts, rakts un klāts no jauna. Salaiduma vietas, iesēdumi un lietus ūdens noteku restes seko cita citai un no apskates vien ir skaidrs, ka nekāda komfortablā braukšana te nebūs. Un tā arī ir, turklāt kas notiek, kad nolīst? Nelīdzenais asfalta segums ir ideāla vieta, kur veidoties peļķēm, kā dēļ kratīšanos papildina arī šļakstīšanās, un tas jo problemātiskāk ir tad, ja velosipēds ir sportiska rakstura un nav apgādāts ar dubļusargiem.
Seguma kvalitāte ir tikai viens no trūkumiem. Nav pietiekami padomāts arī par pienācīgu celiņa nodalīšanu no pārējās brauktuves. It kā jau saprotam, ka uzvilkt baltu līniju ir daudz lētāk, ērtāk un ātrāk nekā plānot, projektēt un tad vēl finansēt kārtīgu atdalošo joslu. Taču baltā līnija veloceliņa gadījumā kalpo tikai kā informatīvs rādītājs, kas velobraucējam un teorētiski arī autobraucējam dara zināmu, kur viņš drīkst atrasties un kur ne. Ja ir intensīvāka satiksme, piemēram, vakara pusē, kad strādājošie rīdzinieki dodas mājup, tikai noteikumi automobiļiem liedz kaut daļēji iebraukt velobraucēju joslā. Dabā gan nereti tieši tas arī notiek, un tādā gadījumā «iedomātais» veloceliņš jau ir zaudējis savu jēgu.
Vēl vairāk tas jēgu zaudē tajā brīdī, kad līdzās esošajam veikalam tiek pievesta prece. Lūk, tad veloceliņa vienkārši nav un riteņbraucējam, kurš līdz konkrētajai vietai ir minies savā tempā, nekas cits neatliek, kā lēkt uz ietves vai ar rāvējslēdzēja principu iekļauties automobiļu plūsmā un apbraukt šķērsli. Nav jābūt ģēnijam, lai saprastu, ka visas runas par drošību te ir kaķim zem astes.
To, ka veloceliņš nebūt negarantē drošību, varēs apliecināt tas riteņbraucējs, kam trešdienas pievakarē Lāčplēša ielā sanāca tieša un, spriežot pēc buktēm durvīs un izsista stikla, arī sāpīga konfrontācija ar automobili (skatīt ierakstu raidījuma «Zebra» Facebook profilā). Grūti teikt, kas notika, un to, kurš ir negadījuma vaininieks, lai skaidro kārtības sargi un apdrošinātāji, bet fakts ir tāds - pat uz speciāla veloceļa braucējam ir jātur abas acis un ausis vaļā, jo jebkurā brīdī no vārtrūmes var iznirt auto vai priekšā atvērties mašīnas durvis.
Ar nelielu atkāpi gan jāpiezīmē, ka arī uz kārtīgi ierīkota veloceliņa velobraucējs nevar justies pilnīgi droši un relaksēti, jo netrūkst tādu anarhistu - velobraucēju, kas maina virzienus kā apdullušas mušas un tumšajā diennakts laikā, neapzinoties riskus, nebaidās braukt pēc «es tevi redzu, tu mani ne» principa. Bet tas jau ir cits stāsts - stāsts par riteņotāju braukšanas un gājēju iešanas kultūru, kāda valda uz mūsu veloceliņiem.
Atgriežoties pie tēmas par jaunajiem veloceļiem, visbiežāk konfliktsituācijas starp velo un auto vērojamas tieši krustojumos. Protams, prieks, ka veloceliņa ierīkotāji STOP līniju ir uzvilkuši mazliet tālāk uz priekšu nekā turpat blakus braucošajiem auto, taču tā strādā tikai tad, ja velosipēdists un autobraucējs pie luksofora stāv vienlaicīgi. Viens otru redz un pēc atļaujošā gaismas signāla iedegšanās atbilstoši rīkojas. Bet, ja velobraucējs, piemēram, es, tuvojas krustojumam, kad luksoforā jau deg zaļā gaisma, dāmas baltos Lexus krosoveros, visticamāk, noskatīsies uz aizejošajiem gājējiem un plānoto nogriešanos pa labi sāks ar nostāšanos šķērsām pāri veloceliņam. Lieki piebilst, kurā brīdī šāda kustība var kļūt nepatīkama kā auto vadītājam, tā velosipēdistam.
Būtībā sadursmes risks pastāv ikvienā krustojumā, taču īpaši izteikts tas ir vietās, kur no veloceliņam blakus esošās joslas drīkst nogriezties tikai pa labi. Šāda vieta ir Elizabetes un Kr.Valdemāra ielas krustojums, kur bieži vien vērojama visu satiksmes dalībnieku putra - ja vien būs kāds auto, kas gatavosies griezties, droši šeit nejutīsies neviens - nedz ierindas velobraucējs, kas samulsīs no daudzajiem auto, nedz arī autobraucēji, kam diezgan plašā zonā jāpārrauga gan veloceļš, gan tālāk esošā gājēju pāreja, gan arī jāskaita, cik «sarkano» jau nostāvēts, jo taisni Brīvības ielas virzienā tagad ved vairs tikai viena josla.
Laikam jau tomēr taisnība ir tiem, kas saka: vislabākais autobraucējs ir tas, kurš mēdz pārvietoties arī kājām un ar velosipēdu, vislabākais kājāmgājējs ir tas, kurš ik pa laikam izbrauc gan ar auto, gan riteni, un ideālais velosipēdists ir tas, kurš prot paredzēt neparedzamos gājējus (jo īpaši tantiņas pie tirgus) un arī zina, kā varētu rīkoties un kur skatīties automašīnas vadītājs. Laimīgā kārtā varu pieskaitīt sevi visām trim satiksmes dalībnieku kategorijām. Visticamāk, tieši tāpēc vēl neesmu nolauzis kaklu. Un to arī neplānoju darīt, jo kakls man tikai viens. Tāpēc pagaidām braukšu, kā un kur drošāk, nevis tur, kur novilkta līnija, jo tā tāpat, visticamāk, beigsies nekurienē.