Būtu ļoti svarīgi, lai tiktu pārbaudītas tās ēkas, kas celtas pēdējos gados pēc tiem pašiem normatīviem, pēc kuriem tika būvēts Maximas veikals Zolitūdē. Tā gadu pēc traģēdijas saka viena no tajā cietušajām - Aija Kopštāle. Viņai šis bijis pārdomu gads.
Aija zem gruvešiem bija kopā ar savu dēliņu
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Aija Kopštāle ir viena no tiem 40 cilvēkiem, kuru izglāba no Maximas gruvešiem.
Šajā nelaimē cieta arī viņas toreiz piecgadīgais dēls Kārlis, kurš bija vienīgais traģēdijā cietušais bērns.
Viņam, par laimi, nebija smagu miesas bojājumu, bet Aijai rehabilitācijas periods ilga vairākus mēnešus, jo bija kaulu lūzumi un smags smadzeņu satricinājums.
«Visa šā pirmā gada laikā ir liela nedrošības sajūta, bet tas ir ne tikai lielveikalā, bet arī jebkurā sabiedriskā ēkā, kad tu nezini, kas var būt, protams, var baidīties no jebkā, bet, kad ir bijusi šī pieredze, saproti, ka tāds vājprāts ir iespējams,» stāsta Zolitūdes traģēdijā cietusī Aija Kopštāle.
Šis gads bijis pārdomu pilns un Aijai licis pārskatīt daudzas vērtības savā un tuvinieku dzīvē. Taču sabiedrībā kopumā un amatpersonu attieksmē un rīcībā viņa ievērojamas pārmaiņas gan nesaskata.
«Līmenis, kad sākas kaut kāda atbildība par citiem, tur gan nekas nav mainījies, jo nav nekas būtiski pieņemts. Man būtu svarīgāk, lai tiktu pārbaudītas tās ēkas, kas ir celtas pēc iepriekšējiem būvnormatīviem, pēc kuriem arī šis nelaimīgais veikals tika celts. Ik pa laikam dzirdam gadījumus, kur skolā nokrita piekaramie griesti, līdz ar to nav pamata absolūti uzskatīt, ka būtu kaut kas mainījies,» skumji secina Aija.
Aija tomēr nepārmet amatpersonām to, ka gada laikā tā arī vēl nav nosaukts neviens atbildīgais vai aizdomās turamais par notikušo traģēdiju.
«Neesmu tāda speciāliste, lai varētu tagad kritizēt policijas darbu, pieļauju, ka darba apjoms ir liels, viņu iespējas un kapacitāte tāda, kāda ir, līdz ar to gribētos, lai viss notiek ātrāk, bet neesmu no tiem, kuri publiski nozākās, ka viss notiek lēni,» stāsta cietusī.
Līdzīgi pārējiem cietušajiem, arī Aija netic, ka vainīgie saņems taisnīgu sodu.
«Kas ir domāts ar taisnīgu sodu? Domāju, tas, kas ir normatīvajos aktos paredzēts, piemēram, par būvniecības pārkāpumiem četri gadi, vai tas sods ir samērīgs pret notikušo un pret tām sekām? Protams, nē!» aizvainojumā dalās Aija.
Vai gandarījumu sniegs Saeimā izveidotā parlamentārās izmeklēšanas komisija Zolitūdes traģēdijas iemeslu izmeklēšanai, viņa šaubās.
«No vienas puses ir labi, ka ir šāda komisija, paceļ šo jautājumu, aktualizē, no otras tāpat ir skaidrs, ka šā gada laikā nekādi būtiski normatīvi akti, kas būtiski varētu ietekmēt būvniecības procesu, glābēju sociālās garantijas vai citus jautājumu, ko parādīja šī traģēdija, nav pieņemti,» zina Aija.
Kopumā šis gads aizritējis smagi –
Aija ar dēliņu joprojām saņem psiholoģisko palīdzību.
«Aizmirst to visu gribas, bet tajā pašā laikā tas ir brīdis, kas jāpārdzīvo, jāiemācās ar to sadzīvot, tikt tam pāri un vienkārši jādzīvo tālāk...» domā Aija.
Aija pieļauj, ka 21.novembrī nebūs viegli, tomēr viņa pateicas tiem, kuri visu šo laiku jutuši līdzi, sūtījuši labus vārdus un palīdzējuši.