Kad atskan kārtējā sirsnīgā Ziemassvētku dziesma par došanos mājās un svētku svinēšanu ar ģimeni, daudzu slimnīcu nodaļās medmāsas pieklusina radio. Rīgā nav tādas slimnīcas, kurā nebūtu veca, slima un bezspēcīga pacienta, kuru neviens negrib. Tuvinieki no kopjamiem tētiem, mammām, brāļiem un māsām cenšoties izvairīties pat mēnešiem ilgi. Un nereti tieši svētku laikā pansionāti esot tā pārpildīti, ka brīvu gultu nav.
Viņi ir pie pilnas apziņas, kad slimnīcā pasaka – neviens Jums pakaļ nebrauks...
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Ķirurģijas klīnikas palātā gulošais onkulītis sapņo. Ja māsiņa viņu pamodina, īsti nesaprot, kur atrodas. Tādu – vecu un pamperos gulošu – tuvinieki viņu negrib ņemt uz mājām. Neņem arī blakus gultā gulošo ar lauzto kāju. Šajā palātā viņi tādi ir divi.
Bet tādu – negribētu cilvēku – ir katrā šīs lielās slimnīcas klīnikā. Vieni ir veci, citi – gados jauni cilvēki.
Vairāki - ar neārstējamu vai hronisku diagnozi. Daudziem ir tikai kāda fiziska kaite. Viņi ir pie pilnas apziņas, kad slimnīcā pasaka – neviens Jums pakaļ nebrauks.
«Tās ir tādas dziļas skumjas, ka nevienam tu neesi vajadzīgs. Kad tiki pats galā, tad jā. Un vēl jau tas materiālais. Diemžēl daudzi pārraksta kādam dzīvokli vai īpašumu, un tad vairs nav vajadzīgi. Jā, tādi gadījumi mums ir,» situāciju raksturo Sociālā dienesta vadītāja Anita Voitkeviča.
Savā ziņā var saprast arī tuviniekus. Kopjams cilvēks ir kā zīdainis
Viņš ir jābaro vai jāmazgā. Slimnīcā saka – izeja ir ievietošana aprūpes iestādē. Taču tā vietā cilvēki izvēlas slimnīcas, jo viena gultas diena te nereti izmaksā lētāk nekā aprūpes centrā.
«Piederīgie mums draud! Piesauc Hipokrāta zvērestu. Dara ko var, lai atrastu kādu vecu slimību, senu diagnozi sirmgalvim un saka – tādu mēs viņu mājās neņemsim,» stāsta Traumatoloģijas klīnikas vadītāja vietnieks Andris Vikmanis.
Sociālā dienesta vadītāja gandrīz katru dienu zvana kādam un lūdz beidzot izņemt no slimnīcas tuvinieku.
«Mēs visi reiz būsim veci. Un mēs nezinām, kādi mēs būsim. Vai mūsu bērni rūpēsies par mums? Viņiem ir piemērs, ka var arī nerūpēties,» secina Sociālā dienesta vadītāja Anita Voitkeviča.
Parasti tie ir vairāki mēneši, kuru laikā pēc neskaitāmām sarunām ar veco cilvēku dēliem, meitām, māsām vai brāļiem izdodas tomēr atrast viņiem vietu. Pārvedot uz kādu pansionātu vai tomēr mājām. Šajā, Ziemassvētku laikā, brīvu vietu aprūpes iestādēs neesot.
«Svētkos no tiem cilvēkiem grib tikt vaļā, to mēs redzam pat komercvietās. Tur mums saka – nevaram paņemt! Kaut kā tieši uz svētkiem cenšas atbrīvoties,» zina Anita Voitkeviča.
Melnākais rekords bija divi gadi, kuru laikā ārsti centās pierunāt ģimeni paņemt uz mājām savu tuvinieku.
Viss bija velti. Viņš nesen nomira. Slimnīcā.