30 vai 60 dienu ilga rehabilitācija un viss. Tālāk atkal atgriešanās ierastajā vidē un dzīvē, mēģinot aizmirst vai sadzīvot ar notikušo. Tā Latvijā palīdz tiem bērniem un jauniešiem, kuri cietuši no seksuāla pāridarījuma.
Psiholoģe: par seksuālajiem pāridarījumiem ģimenē parasti mammas zina un... klusē
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Krīzes centrā Zantē šobrīd ir 18 bērnu, arī divas meitenes, kas cietušas seksuāli. Vienu izvaroja patēvs, otru - tētis. 80% gadījumu bērnus izmanto radinieki vai tuvi paziņas.
«Tas, kas mani šokē, - vienmēr
parasti ir vēl kāds pieaugušais, kurš visu zina! Taču klusē! Parasti mammas zina!
Klusē pat piecus gadus,» saka klīniskā psiholoģe Laura Puniņa.
To, kas noticis šajos piecos gados, par valsts naudu grib izārstēt un izdzēst no bērna atmiņas divos mēnešos. Latvijā ir septiņi krīžu centri, kuros bērni atkopjas.
Pakalpojumu un tā kvalitāti uzrauga Latvijas Bērnu fonds. Par vienu dienu valsts maksā 30 eiro. Ar to pietiek ēdienam un speciālistiem. Bet, ja bērns jāved pie zobārsta, ginekologa vai cita speciālista, ceļa naudu un vizīti šī summa nesedz.
Psihologus, kuri strādā ar bērniem, visvairāk izbrīna tas, ka kaimiņi laikus neiejaucas un sociālie darbinieki nepamana to, ka bērni ģimenēs ir novārtā. Tieši tad visbiežāk tiek nodarīts pāri arī bērna ķermenim. Seksuāli izmantoti bērni smilšu terapijā dažādās epizodēs izliek briesmoņus, čūskas, tualetes podus, izģērbj lelles. Tāpat kā pierādījums kalpo tas, ko bērns parāda ar anatomiskajām lellēm.
Tomēr bērnu norādītajam bieži vien netic. «Ļoti bieži bērnam netic!
Jā, viņš saka, ka apgrābsta krūtis, bet viņa jau fantazē,»
atzīmē Puniņa. Bažas rada arī tas, ka visas lietas, kurā bijusi seksuāla varmācība pret bērnu, līdz tiesai nenonāk.
Paralēli ar bērniem daudz strādā audzinātāji. Viņi mēģina darīt visu, ko darītu ikviena ģimene: iet ogot un sēņot, daudz zīmē un glezno.
To, ka rehabilitācijai atvēlētais laiks ir pārāk īss, apgalvo visi, kas strādā ar šiem bērniem.
Latvijas Bērnu fonda prezidents Andris Bērziņš uzskata, ka Liepājas gadījums kārtējo reizi tikai uzjundīs emocijas, bet reālu risinājumu nebūs. Viņš norāda, ka daudzo runu par pedofiliem ēnā paliek pats bērns. Tomēr tieši no neārstēta bērna izaug tieši tāds pats varmāka. «Šie divi trīs mēneši ir par maz. Ja neseko līdzi tālāk un ar viņu nestrādā psihologs. tālāk jau viņš grib atriebties. Ne jau varmākam, bet citam,» saka Bērziņš.
Zantē šādu piemēru netrūkst. Vienai no meitenītēm, kura atrodas te patēva uzmākšanās dēļ, savulaik izvarota arī mamma. Viņa pati nesen meitu apciemoja krīzes centrā un darbiniekiem teikusi: «Jā, tā bija. Nu un kas? Vai tad es tāpēc esmu izaugusi slikts cilvēks?» To, ka bērnam patēvs dara pāri, viņa zināja. Bet ieteica meitenei paciest, jo vīrietis pelna un apgādā ģimeni.
Plašākas diskusijas Latvijā par bērnu aizsardzību pret seksuālu varmācību sākās pēc tam, kad sabiedrība uzzināja par kādas meitenes, iespējams, ilgstošu seksuālu izmantošanu kādā Liepājā dzīvojošā ģimenē.
Pirmās aizdomas par meitenes seksuālu izmantošanu radās audžuģimenē, kurā meitene nokļuva 2014. gada februārī.
Policija sāka kriminālprocesu, kas beidzās ar 13.jūlija Liepājas tiesas spriedumu diviem vīriešiem – 200 un 240 piespiedu darba stundas, ka arī morālā kaitējuma kompensācija 1120 eiro apmērā.
Sabiedrībā šis spriedums radīja sašutumu, paužot, ka spriedums ir pārāk maigs. Tieslietu ministrija sāka šīs lietas pārbaudi, prokuratūra iesniedza apelāciju un veica prokurores Ligitas Arājas rīcības pārbaudi. Pēcāk apelāciju iesniedza arī cietušās meitenes pārstāvji.
Savukārt
apsūdzētie pavēstīja, ka nav seksuāli izmantojuši meiteni un atzīties nebijušajā noziegumā viņus pamudinājusi advokāte.