Ja skaidrā bezmēness augusta naktī tu atrastos ārpus apgaismotām vietām un palūkotos augšup, redzētu blāvu joslu, kas stiepjas pāri visam debess jumam. Tā ir mūsu galaktika, Piena Ceļš. Senie grieķi to dēvēja par «galaxias kyklos», kas nozīmē «piena aplis». Lūk, kur ir cēlies termins «galaktika» un arī mūsu galaktikas nosaukums - Piena Ceļš. Ja tu atrastos tuvāk ekvatoram, ievērotu, ka daļa šīs joslas ir spožāka.
Senatnē uzskatīja, ka tas ir mākonis kosmosā. Tad kādu dienu vīrs vārdā Galileo Galilejs pagrieza pret to savu teleskopu. Viņš bija pārsteigts, atklājot, ka mākonis ir veidots no neskaitāmām zvaigznēm. Tās tur atrodas tik ļoti tuvu cita citai, ka, skatoties ar neapbruņotu aci, tās saplūst vienā veselumā.
Video: ESO/Microsoft Worldwide Telescope
Izrādījās, ka šis mākonis ir mūsu galaktikas sirds. Tomēr pat mūsdienās, kad cilvēkiem ir pieejami daudz labāki teleskopi nekā Galilejam,
ieraudzīt to, kas tieši atrodas galaktikas centrā, ir grūti,
jo skatu aizsedz kosmiskie putekļi.
Tā kā ir gaisma, kas spēj izlauzties cauri biezajiem putekļu mākoņiem, mūsdienās astronomi pēta galaktikas centru ar instrumentiem, kas uztver cilvēka acij neredzamos infrasarkanos starus. Tādējādi astronomi spēj saskatīt mākoņos un aiz tiem notiekošo - gan zvaigžņu sprādzienus, gan jaunas zvaigznes.
Pavisam nesen astronomi galaktikas centrā negaidīti atklāja jaunu zvaigžņu grupu. Attēlā to atrašanās vieta atzīmēta ar sarkaniem punktiņiem. Dzeltenā zvaigzne apzīmē Saules atrašanās vietu.
Agrāk astronomi uzskatīja, ka Piena Ceļa galaktikas centrā mājo tikai vecas zvaigznes.
Atklājums pierāda, ka arī mūsdienās tur veidojas jaunas zvaigznes. Tas nozīmē, ka mūsu galaktikas sirds ir daudz jaunāka.
Interesanti!
Saules sistēma atrodas pusceļā starp galaktikas centru un ārmalu. No galaktikas kodola līdz Zemei gaisma lido aptuveni 26 000 gadus.