Saules sistēmā pārsteigumi un negaidīti atklājumi slēpjas gandrīz vai aiz katra akmens. Mazā planēta Plutons pasaulei sagādāja ne vienu vien pārsteigumu un arī Cerēra cenšas neatpalikt. Šo mazo planētu klāj daudz mazu, relatīvi jaunu krāteru, bet neviena diametrs nepārsniedz 280 kilometrus. Ņemot vērā, ka šis debesu ķermenis Saules sistēmā atrodas vairāk nekā 4 miljardus gadu, ir maz ticams, ka tas nekad nav sadūries ar kādu lielu asteroīdu. Kur pazuduši visi lielie krāteri?
«Mēs secinājām, ka būtiska daļa lielo krāteru populācijas uz Cerēras ir izzuduši, visticamāk, pateicoties tās neparastajai uzbūvei un dzīļu evolūcijai,» teica pētījuma vadītājs Simons Marši no Dienvidrietumu Izpētes institūta.
Marši kopā ar kolēģiem modelēja Cerēras un citu objektu sadursmes, kādas varēja notikt kopš mazās planētas izveidošanās. Teorētiskās prognozes liecina, ka uz Cerēras vajadzētu būt vismaz 10 līdz 15 krāteriem, kuru diametrs pārsniedz 400 kilometrus, un vismaz 40 krāteriem lielākiem par 100 kilometriem. Realitātē uz mazās planētas ir tikai 16 krāteri, kuru diametrs pārsniedz 100 kilometrus, un neviena lielāka par 280 kilometriem.
Viena no teorijām par Cerēras izcelsmi vēsta, ka tā sākotnēji radusies tālāk no Saules, iespējams, Neptūna apkaimē, un vēlāk pietuvojusies Saulei. Tomēr, pat ja Cerēra uz galveno asteroidu joslu būtu migrējusi ļoti vēlu, uz tās būtu jābūt visai daudz lieliem krāteriem.
«Lai arī kāds process vai procesi tur ir notikuši, lielo krāteru izzušana notika vairāku simtu mijonu gadu laikā,» piebilda Marši.
NASA kosmiskā aparāta Dawn fotografētajos attēlos redzamas vismaz trīs liela izmēra ieplakas (planitiae), kuru diametrs ir vismaz 800 km. Šajās ieplakās atrodas salīdzinoši jauni krāteri. Iespējams, ka pašas ieplakas ir senāku un lielāku sadursmju sekas. Viena no tām ir Vendimia Planitia, kas atrodas uz ziemeļiem no Kervāna krātera.
Viens no iemesliem, kādēļ uz Cerēras iztrūkst lielu krāteru, varētu būt saistīts ar mazās planētas struktūru. Ir pierādījumi, ka Cerēras virsējie slāņi satur ledu. Tā kā ledus nav tik blīvs kā cietie ieži, topogrāfija laika gaitā izlīdzinās. Okatora krātera izpēte norāda, ka tur atrodamie sāļi varētu būt aizsaluša pazemes okeāna atliekas, un ka kādreiz Cerēras dzīlēs pastāvējis šķidrs ūdens.
Kādreizējā hidrotermālā aktivitāte, kuras rezultātā Okatora krāterī ir parādījušies sāļi, varētu būt saistīta arī ar lielo krāteru izzušanu. Ja uz Cerēras senatnē bija novērojams aktīvs kriovulkānisms, kad izverd gaistoši savienojumi, tādi kā ūdens, šie materiāli varēja izplūst pa virsmu, tādejādi aizpildot lielos krāterus. Šajā atjaunotajā virsmā tad arī vēlāk izveidojās jaunākie krāteri, kas redzami mūsdienās.
«Kaut kā Cerēra ir aizdziedējusi lielākās sadursmju rētas un atjaunojusi veco, krāteriem nosēto virsmu,» paskaidroja Marši.
Krāteru ziņā Cerēra būtiski atšķiras no Dawn pirmā izpētes objekta - asteroīda Vestas. Lai arī Vesta ir aptuveni uz pusi mazāka nekā Cerēra, uz tās labi saglabājies ir aptuveni 500 kilometrus liels krāteris. Tas un citi lieli krāteri rosina domāt, ka uz Vestas nav notikuši procesi, kuru rezultātā virsma ir izlīdzinājusies. Iespējams tādēļ, ka uz Vestas ir mazāk ledus.
«Viens no lielākajiem Dawn misijas ieguvumiem ir iespēja salīdzināt šīs divas atšķirīgās asteroīdu joslas pasaules - Vestu un Cerēru,» teica Marši.