Rīga, tā ir mūsu pilsēta - mūsu lepnums! Skaista, trauksmaina un notikumiem bagāta. Bet kāda ir mūsu pilsēta ārpus tās centra? Kādi ir Rīgas mikrorajoni un kādi cilvēki tos veido? Kas tur notiek? Kāds ir to šarms? Dodies ar mums piedzīvojumos un iepazīsti, kāda ir citādā, bet arī Rīga! Šonedēļ piedāvājam iepazīt Bolderāju.
ARĪ RĪGA: Vēsture, noslēpumi un kebabi Bolderājā! 3. sērija
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Teikšu atklāti, Bolderājā viesojos pirmo reizi, bet par šo mikrorajonu esmu dzirdējusi daudz interesanta, tādēļ tas viss man noteikti bija jāredz pašai.
Pirmās asociācijas, izdzirdot šīs apkaimes nosaukumu, bieži vien ir - pamests Rīgas nostūris ar augstu noziedzības līmeni. Tomēr man jāteic, ka tas ir tālu no patiesības. Jā, Bolderāja piedāvā piedzīvot mazu ceļojumu laikā un telpā, bet ar tādu šarmu un noslēpumainību, ka tik turies.
Interesantu apzīmējumu šim mikrorajonam piešķīris novadpētnieks Arvis Pope: Rīgas galvenā nomale. Un jāatzīst, manas viesošanās laikā šādu apzīmējumu no vietējiem iedzīvotājiem dzirdu vairākas reizes.
Bolderāja atrodas Pārdaugavas ziemeļu daļā, Buļļupes labajā krastā pie tās ietekas Daugavā. Šo apkaimi apskalo Buļļupes un Hapaka grāvja ūdeņi. Vēsturiski Bolderājas miestiņš izveidojies lielākoties iekārtotās Kurzemes jeb Bolderājas muitnīcas dēļ, kas darbojās līdz 20. gadsimtam un kurai bija ārkārtīgi liela nozīme, jo ilgi tā kontrolēja garām braucošo kuģu satiksmi.
Kā muitnieku un loču apmešanās vietai Bolderājai bijusi cieša saistība ar Daugavgrīvas cietoksni, un ap 1800. gadu pāri Buļļupei tika uzbūvēts tilts no Daugavgrīvas cietokšņa uz Bolderāju. Šodien vieta pie šā tilta ir ļoti iecienīta makšķernieku vidū. Sastaptais makšķernieks, kurš parādīja arī savu lomu, atzīst, ka šī ir laba vieta makšķerēšanai, jo nav jābrauc tālu no Rīgas centra, bet svarīgākais - ir iespēja tikt pie gardām zivīm: raudām vai brekša.
Asas robežas starp Bolderāju un tai blakus esošo apkaimi Daugavgrīvu mēs nevilksim, jo gan vēsture, gan dzīve šodien šiem Rīgas mikrorajoniem ir ārkārtīgi saistīta. Tā, piemēram, Daugavgrīvas cietokšņa dēļ, kas ir valsts kultūras piemineklis, Bolderāja ir stipri cietusi Pirmajā pasaules karā. Turp devos tikties ar Sandru, par kuru vietējie iedzīvotāji runā ar jaušamu lepnumu. Jau pusotru gadu šo kultūras pieminekli uzrauga biedrība «Bolderājas grupa», darbojoties kā brīvprātīgie, jo valsts piešķirtais finansējums esot gaužām niecīgs. «Bolderājas grupa» šeit rīko dažādus kultūras pasākumus un izstādes, un, kā Sandra saka, šeit dzīvojas un kalpo cietoksnim:
Dažkārt cilvēki strīdas, vai es biju Bolderājā vai Daugavgrīvā! Patiesībā tas ir skatpunkta jautājums, jo, ja saka Bolderājas cietoksnis, tad skaidrs, ka tas ir šīs puses cietoksnis, lai gan vēsturiski tas nekad tāds nav bijis. Bolderāja ir bijusi zvejnieku un strādnieku apmešanās vieta, bet cietoksnis līdz deviņdesmitajiem gadiem ir bijis militārs. Sanāk tāds civilo un militāro lietu pretnostatījums.
Ja no augšas skatās, tad cietoksnis ir kā zvaigzne. Zvaigzne, kas sevī koncentrē varu. Stratēģiski šī bija Rīgas aizsargāšanai visnozīmīgākā vieta. Šodien šī ir vēstures izzināšanas vieta, dažādu notikumu un pasākumu vieta. Cilvēki bieži jūtas pārsteigti par to, ka kaut kas tāds vispār vēl ir saglabājies. Un patiesībā tas ir fenomenāli, jo Daugavgrīvas cietoksni ir projektējis Ēriks Dālbergs un šeit mēs varam izstaigāt visus vaļņus, izložņāt ejas, redzēt visas konfigurācijas, saprast, kā 17. gadsimtā cilvēki aizsargājās.
Interesanti, ka Bolderājā ir daudzas koka mājas, jo vēsturiski muižas īpašnieki gruntsgabalus iznomāja tikai uz 60 gadiem, tādēļ te netika celtas dižas būves. Vienas no senākajām ēkām Bolderājā esot Miglas ielā. Tāpat arī saikne ar 21. gadsimtu uz mirkli var zust Mencu un Miglas ielas krustojumā.
Mūsdienās Bolderājā atrodas dažādi rūpniecības uzņēmumi, kas darbojušies jau padomju laikā, Centrālais jahtklubs, dažādas izglītības iestādes, Bolderājas kapi un daudz kas cits. Vietējas nozīmes arhitektūras pieminekļi ir Sv. Marijas katoļu baznīca un Rīgas 19. vidusskola, kuru projektēja arhitekts Pāvils Dreijmanis un kas nupat atzīmēja 85 gadu jubileju. Bolderājas kapos ir Otrajā pasaules karā kritušo jūrnieku brāļu kapi. Savukārt Bolderājas luterāņu baznīca ir viena no nedaudzajām Latvijas koka baznīcām, kas saglabājusies no 19. gadsimta.
Viens no baznīcas lepnumiem ir 1875. gadā Hermaņa firmā Liepājā izgatavotās ērģeles. Par Bolderājas luterāņu baznīcas vēsturi man labprāt pastāstīja tās draudzes mācītājs Oskars Smoļaks:
Šajā pavasarī šai ēkai apritēja 141 gads. Šis ir viens no retajiem koka dievnamiem Rīgā un arī Latvijā. Bet draudzes vēsture ir vēl senāka nekā šīs būves vēsture. Jāsaka, ka šī Rīgas daļa tiešām ir svētīta, jo kristīgā ziņā daudz kas ir iesācies Daugavgrīvā. Piemēram, Daugavgrīvas pusē baznīcā kā mācītājs kalpojis Bībeles tulkotājs latviešu valodā Ernests Gliks.
Pirms braucu uz Bolderāju, sazinājos ar dažādiem vietējiem iedzīvotājiem, lai noskaidrotu, kurp man vispār doties un kas man tur jāredz. Pirmām kārtām man tika minētas vietas, ar kurām iedzīvotājiem saistās siltas atmiņas un jaušams lepnums. Tā, piemēram, Rīgas Centrālās bibliotēkas Bolderājas filiālbibliotēku un Bolderājas Mūzikas un mākslas skolu man izrādīja Ieva, kas ir Bolderājas vietējā iedzīvotāja jau sestajā paaudzē.
Interesanta un skaista vieta Bolderājā ir arī Tekstilnieku parks. Šodien tur skatu piesaista līdzās esošais apgleznotais dzelzsbetona žogs, kurš padomju laikā aptvēra «Rīgas tekstila» filiāles, tā sauktās Ķemmdziju fabrikas teritoriju. Bet fabrikas slavas laiki sākās vēl 19. gadsimtā, kad rūpnieki Hertvigs un Peitāns no Daugavgrīvas uz Bolderāju pārcēla savu džutas un linu vērpšanas un aušanas fabriku, kas gadu desmitiem deva darbu Bolderājas sievietēm.
Bolderājas galvenās transporta saiknes ar citām teritorijām ir Daugavgrīvas un Kleistu iela, bet apkaimes ietvaros galvenā nozīme ir Lielajai, Silikātu, Stūrmaņu, Gobas, Kapteiņu, Gaigalas un Piestātnes ielai. Vērā ņemama apkaimes transporta artērija ir arī dzelzceļa līnija, kas gan tiek izmantota tikai kravu pārvadājumiem.
Vieta, ko nevaru nepieminēt, ir arī jaunās sociālās mājas Silikātu ielas rajonā. Vietējie iedzīvotāji gan vairās par tām runāt, jo tās stipri kontrastē ar vēsturisko Bolderāju un to iedzīvotāji mikrorajonā ir jaunpienācēji. Tomēr tur dzīvojoša trīs cilvēku kompānija, kas agrāk neko nav zinājusi par Bolderāju, stāsta, ka ir paspējuši to iemīlēt un ar dzīvi šeit ir ļoti apmierināti.
Protams, neatņemama dienas daļa, iepazīstot Rīgas mikrorajonus, ir arī gardāko ēdienu pasniegšanas vietas medības. Tikai šoreiz es zināju, kurp došos, pirms vēl biju nokļuvusi Bolderājā. Agasifa ģimenes kebabnīcas «Gvatar» nosaukums bija dzirdēts jau daudzkārt. Klīst pat stāsti, ka uz Bolderāju cilvēki brauc, lai tikai iegādātos svaigi cepto maizīti vai gardos kebabus.
Dienas pēdējais galamērķis man bija Daugavgrīvas mols pie jūras vārtiem. Pēc Sandras ieteikuma turp devos vakarā, kad jūrā lepni ieslīd kuģis.
Paldies, Bolderāja, tu esi pilnīgi citāda, nekā biju gaidījusi. Tevis glabātos noslēpumus neesmu atklājusi, bet šarmu sajutusi gan esmu!