Slēpotāji par Slovākijas Tatriem: tajos var atļauties slēpot daudzi

CopyDraugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Pēc Jaunā Gada vairums slēpošanas cienītāju sāk lūkoties apkārt pēc jauniem slēpošanas kūrortiem, trasēm un virsotnēm. Ja Druskininku un Birštona kalni ir jau izmēģināti, laiks doties uz Tatriem vai Alpiem. Šoreiz dalīsimies ar reāliem slēpotāju amatieru iespaidiem no ceļojumiem pa Slovāku Augstajiem un Zemajiem Tatriem. Kā viņi vērtē tur ierīkotās trases? Kādus iespaidus guvuši, kā izklaidējās un vai pieredzēja slēpotāju šausmas – rindas pie pacēlājiem?

R. Paulauskas: Slovākija ir paredzēta tiem, kas vēlas slēpot

Lietuvā pirmos soļus sper Kalnu slēpošanas amatieru asociācija.

Šī organizācija centīsies izglītot slēpotājus, kā izvēlēties inventāru, kādas pamatiemaņas apgūt pirms došanās uz ārvalstīm. Tās aktīvais loceklis, basketbola treneris Rūtenis Paulausks apgalvo, ka jau no galvas zina ceļu ar automobili līdz Jasnai Slovākijā.

«Uzskatu, ka Jasnā ir labākā cenas un kvalitātes attiecība». Nevaru sūdzēties nedz par šīs vietas trašu kvalitāti, nedz par to trūkumu. Turklāt satiksme ir ērta un ātra – iesēdies automobilī un brauc. Ļoti ērti – var paņemt līdzi visu, kas tam laikam būs nepieciešams. Turklāt tad vari dzīvot tālāk no kalna (tā ir lētāk) un aizbraukt paslēpot,» – stāsta R. Paulausks.

Sarunu biedrs Slovākiju sauc par «ekonomiskās klases» slēpošanas valsti – tajā slēpot var atļauties daudzi.

«Tiem, kas nevēlas kaut kādas īpašas izklaides vai dārgas viesnīcas, bet vienkārši aktīvu sportu, uzskatu, ka Slovākija ir optimāls variants. Var divās dienās saplānot ceļojumu, interneta kamerās paskatoties, vai ir sniegs. Slovākija ļauj ietaupīt gan laiku, gan naudu,» – stāsta R. Paulausks.

Iemācīties slēpot pa kūstošu sniegu – sarežģītāk nekā no melnās trases nolaisties «arklā»

Vairāk nekā desmit gadus uz Slovākiju braukušais basketbola treneris apgalvo, ka pacēlāju un trašu stāvoklis pēdējos gados ir ievērojami uzlabojies.

«Tagad infrastruktūra ir paplašinājusies – gan ziemeļu, gan dienvidu nogāze kļuvusi tik daudzveidīga! Redzams, ka viņi vēl attīstās, ienāk starptautiski uzņēmumi. Tāpēc par pacēlājiem vai infrastruktūru sūdzēties nevaru. Par sniega kvalitāti... nu, tas ir atkarīgs no laika apstākļiem. Tā ir atkarīga no gaisa Rietumeiropā. Bet, paceļoties augstāk kalnos, ir aukstāks un sniega pietiek gandrīz visai ziemai. Inventārs? Nu, to nomāju varbūt tikai vienu reizi (jo gan man, gan bērniem ir savs), taču izvēle – milzīga: gan pēc līmeņa, gan pēc kabatas. No paša lētākā līdz eksperta līmeņa inventāram,» – vērtē R. Paulausks.

Tiem, kas čīkst, ka Slovākijā ir slikti laika apstākļi un slikts sniegs, sarunas biedrs atbild: tā ir nevis kalnu, bet jūsu problēma!

«Cilvēks vai nu nezina, ko vēlas, vai neprot baudīt dabu. Ja trases ir atvērtas, tas nozīmē, ka var slēpot. Un kāpēc neiemācīties slēpot nedaudz citādi? Smagā sniegā, kad slēpes nedaudz grimst? Turklāt var neslēpot, bet kāpt kalnos. Man, neesot profesionālam slēpotājam, nav nekādu sūdzību: kāda ziema ir, par tādu arī priecājos,» – saka R. Paulausks.

Viņš ir dzirdējis viedokļus, ka Slovākija it kā ir sliktāka līmeņa valsts slēpošanai, tur neatradīsi «īstas» melnās trases.

«Kad redzi, ka cilvēks no kalna brauc lejā «arklā» un vēl meklē melno trasi... Vēlāk, arī no tās nobraucis, apgalvo, ka viņam šeit ir «pārāk zems līmenis,» – smaidīdams atceras sarunu biedrs. – Šādi cilvēki man liekas dīvaini. Labi braukt lejā un pilnveidoties, pilnveidot savu slēpošanas tehniku, sajust patīkamu nogurumu pēc šādas dienas – tāds ir mērķis. Un to var panākt ar ļoti vienkāršiem līdzekļiem.»

Trašu kvalitāti novērtējusi arī starptautiskā slēpošanas asociācija

R. Paulausks atceras, ka Jasnā pagājušajā gadā, lai gan tika nedaudz pārceltas, notika Pasaules kausa sacensības.

«Tātad trašu, sniega kvalitāti novērtēja nevis kaut kādi Lietuvas slēpotāji amatieri, bet FISA – starptautiskā slēpošanas asociācija,» – viņš uzsver.

Slovākijā ir daudz slēpošanas skolu un rotaļu laukumu bērniem, arī lēzeno trašu tiem, kas pirmo reizi nostājas uz slēpēm. R. Paulausks stāsta, ka Jasnajā ir trases, kur var gan uzsākt, gan pilnveidot, gan izmēģināt ekstremālās slēpošanas iemaņas.

«Ir arī ekstremālas trases. Tur redzu, ka ļoti maz cilvēku brauc lejā, bet «melnās» trases piesaista daudzus, un daudzi vēlas sevi tajās pārbaudīt. Taisnības labad jāsaka, ka katru gadu redzu paceļamies helikopteru vai uz turieni braucošas sniega ragavas, lai pārvestu traumas guvušos,», – brīdina viņš.

Sarunu biedrs apgalvo, ka maz ko var pastāstīt par izklaidēm šajā kalnu kūrortā, jo pēc kalnos pavadītas dienas gribas tikai garšīgi paēst un atpūsties.

Svarīgākais – netrāpīt uz poļu skolēnu brīvdienām

Zemajos Tatros, Demanovska Dolina reģionā ar sievu slēpojis Kauņas iedzīvotājs Audrjus, kurš apgalvo, ka ceļojums pagāja patīkami, trases nebija sarežģītas.

«Tiem, kas vēlas ekstremālas sajūtas, piedāvāju braukt uz Augstajiem Tatriem,» – iesaka viņš. – «Tāpat, ja pirms tam nav nācies stāvēt uz slēpēm, ļoti iesaku uz pirmo dienu nolīgt instruktoru. Viņš dod labus padomus un pamāca stāvēšanas un apstāšanās lietas, un svarīgākais ir iemācīties apstāties, braucot lejā no kalna.»

Pēc aktīvām pēcpusdienām slēpošanas trasēs A. Dmukausks izmēģināja arī brīvdabas baseinu. Tiesa gan, slēpotājs atzīstas, ka otrajam ceļojumam uz Slovākiju izvēlējies nepiemērotu laiku. Par to viņš brīdina arī citus, kas plāno ziemas atvaļinājumu.

«Jasnā (kalnu pilsētiņā Slovākijā) bijāmLietuvas neatkarības dienā – īsts juceklis. Turklāt februārī ir arī poļu skolēnu brīvdienas, tāpēc arī bērnu ļoti daudz,» – atceras A. Dmukausks.

Slovākija – valsts ne «kalnu tūristiem»

Slēpošanas cienītājiem Darjus stāsta, ka katru gadu janvārī – februārī apmeklē citu sniegoto valsti. Pagājušajā gadā starp svētkiem viņš apmeklējis Slovākiju. Lūgts salīdzināt Slovākijas kūrortus ar citām valstīm, slēpotājs sāk ar to, ka Tatros viss slēpošanas inventārs, pacēlāji, infrastruktūra ir jauni un lieliski sakārtoti.

«Slēpojām no Chopoka kalna virsotnes. Aprīkojums – lielisks, apkalpošana – arī ļoti laba. Mums trāpījās ne pārāk labi laika apstākļi, bet laika apstākļu dēļ nevar sūdzēties par trasēm,» – stāsta Darjus.

Jaunais vīrietis stāsta, ka trašu skaits Slovākijā ir mazāks nekā, piemēram, Itālijā. Taču tiem, kuru mērķis nav obligāti no kalna nobraukt katru reizi pa citu nogāzi vai trasi, dažādības un sarežģītības noteikti pietiks.

«Skatoties, kāds ir tavs slēpošanas mērķis, – vai vēlies vienkārši patīkami pasportot, vai ar slēpēm ceļot pa kalniem. Ja vēlies ceļot – tad jādodas uz Itālijas Alpiem, un tur patiešām katru reizi brauksi lejā pa citu trasi, nekad neapniks. Taču, ja dodies vienkārši patīkami paslēpot, – iesaku Tatrus. Protams, paliek vienīgais drauds – slikti laika apstākļi,», – piebilst aktīvais slēpotājs.

Uzzini vairāk www.gotatry.sk

KomentāriCopyDraugiem X Whatsapp

Nepalaid garām!

Uz augšu