Igaunijas eiroparlamentāriete: ES ir kļuvusi garlaicīga un vāja

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Publicitātes foto

Eiropas Parlamenta (EP) deputāte no Igaunijas Jana Toma intervijā aģentūrai LETA norāda, ka tic vienotā Eiropas projekta dzīvotspējai, vienlaikus prognozējot, ka drīz oficiāli tiks runāts par «divu ātrumu» Eiropu. Politiķe arī pauž, ka Eiropas Savienība (ES) ir kļuvusi vāja un garlaicīga - tā garlaicīgi komunicē ar cilvēkiem un ļoti slikti stāsta par to, ar ko nodarbojas. Viņa arī aicina domāt par eirozonas nākotni, paužot pārliecību, ka arī ASV prezidents Donalds Tramps nav ieinteresēts eirozonas saglabāšanā. «Viņam nevajag konkurējošu rezervju valūtu. Viņš noteikti pieliks savu pirkstu tam, lai šī konstrukcija sabruktu. Es ne tik daudz satrauktos par ES kopumā, kā par eirozonu, kurai mūsu mazās valstis ir tik cieši piesaistītas,» norāda politiķe.

Lielbritānija grasās izstāties no ES, un eiroskeptiķu balsis skan aizvien skaļāk. Kādu jūs redzat ES nākotni?

Kas attiecas uz ES - es baidos, ka mēs pavisam drīz oficiāli runāsim par divu ātrumu Eiropu.

Vai divu ātrumu ES jau nav realitāte?

No lēmumu pieņemšanas viedokļa - vēl nē. Vēl ir apaļais galds, pie kura sēž 28 valstu pārstāvji. Ja runājam par divu ātrumu Eiropu no juridiskā viedokļa - pie galda nebūs 28 valstu. Būs valstis, kurām lēmumi būs mazāk saistoši. Tāpat kā ieguvumi. Es baidos, ka mēs ejam tajā virzienā.

Tādā gadījumā - cik dzīvotspējīgs ir vienotās Eiropas projekts? Eiropai ir lielas grūtības risināt tādas fundamentālas problēmas kā bezdarbs dienvidos vai bēgļu krīze.

Esmu eirooptimiste. Es ticu projekta dzīvotspējai. Vēlos atgādināt, ka šis projekts tika veidots tam, lai Eiropā nebūtu karu, un tādu kopš Otrā pasaules kara nav bijis. Šajā nozīmē tas savu uzdevumu ir pildījis. Domāju, ka tiksim ar to galā arī nākotnē. Mums vajag ātrāk reaģēt uz izaicinājumiem un kļūt rīcībspējīgākiem. ES ir projekts mieram. Vēl vairāk - tas ir jauno un bagāto projekts, tāpēc ka reālie labuma guvēji no mūsu dalības ES ir cilvēki, kuriem, rupji runājot, ir nauda biļetei. Viņi var baudīt pārvietošanās brīvību un iespēju strādāt ārvalstīs. Eiroskepticisms izplātās tajās aprindās, kuras šos bonusus baudīt nevar.

Bet šķiet, ka tādu kļūst vairāk?

Viņu nekļūst vairāk, viņi kļūst dzirdamāki. Šajā ziņā Trampa ievēlēšana mums ir ļoti palīdzējusi. Mēs redzam polittehnoloģiju maiņu. Mēs redzam, ka ir jārunā sociālajos tīklos. ES ir kļuvusi garlaicīga. Mēs ļoti garlaicīgi komunicējam ar cilvēkiem un ļoti slikti stāstām par to, ar ko tad īsti šeit nodarbojamies. Ja salīdzinu, atvainojiet mani par šādu salīdzinājumu, «Daesh» videoklipus un tos, kurus publicē Eiropas Komisija, - jāsaka, ka «Daesh» klipi ir veidoti daudz labāk. Viņiem ir uzdevums ieinteresēt auditoriju un piesaistīt sev cilvēkus, bet mums tā ir rutīna.

Gribat teikt, ka tā ir sabiedrisko attiecību problēma?

Protams. Lielā mērā tā ir. Ja jūsu sabiedrisko attiecību dienests piecos vakarā aiziet mājās, tas ir slikts sabiedrisko attiecību dienests.

Jūs sakāt, ka ES ir jākļūst rīcībspējīgākai. Tas ir politiskās gribas jautājums vai problēma ir strukturāla?

Te mēs esam nonākuši pie «divu ātrumu» Eiropas. Disciplinētas valstis, kuras ir spējīgas novērtēt savu lēmumu sekas, var reaģēt ātri. Lai kāda būtu krīze - to var izdarīt ASV. Ātri var reaģēt Krievija. Ātri var reaģēt tās struktūras, kur lēmumu pieņemšanas ķēde ir pietiekami īsa. Tas ir iespējams tur, kur ir federācija. Mums tādas nav. Tās ir divas lielas atšķirības, kā saka Odesā.

Tad jautājums par to - būs nākotnē ES vai ne, ir jautājums - būs federācija vai ne?

Tieši tā!

Tātad mums jāvirzās federālas Eiropas virzienā?

Palūkosimies kartē. Mēs esam kaimiņi. Kā ietekmē nonāks mūsu mazās, lepnās valstis, ja nebūs ES? Šobrīd mums ir divi varianti. Vai nu tas ir Eiropas kodols - un mēs esam tā orbītā -, vai arī, kā teica Trampa kungs, mēs būsim Pēterburgas priekšpilsēta. Kurš scenārijs jums labāk patīk? Mums jāiziet no tā, kas mums ir izdevīgāk. Mūsu gadījumā ir ļoti grūti runāt par patstāvīgu ārējo vai ekonomisko politiku. Šprotes ir garšīga lieta, bet ne mums, ne jums nekā īpaši vairāk arī nav.

Par jaunievēlēto ASV prezidentu esat izteikusies: «Nevajag censties viņu pārtulkot no diplomātu valodas, ja viņš tādā nerunā!»

Es to teicu diskusijā ar Krievijas kolēģiem, kuri bija entuziasma pilni par to, ka Tramps licis kaut ko nojaust. Viņš neko neliek nojaust, viņš runā. Tas, ko kāds uztver kā mājienu, var tāds arī nebūt. Šobrīd mēs varam vērot, ka Tramps ir sistēmas ķīlnieks, un to, ka sabiedrība ir ļoti sašķelta. Varbūt viņš arī gribētu spert kādus radikālākus soļus, bet tad viņš riskē nonākt pie «impīčmenta». Viņš, būdams biznesmenis, šos riskus apzinās. Tad, kad Krievijā saka, ka Tramps esot kaut ko kaut kam licis nojaust - viņš nav diplomāts, viņš nedod mājienus. Kas ir interesanti - viņš visiem sarunu biedriem saka to, ko tie vēlas dzirdēt. Viņš vēlas ar visiem veidot labas attiecības. Pagaidām aiz viņa izteikumiem reālu darbu ir maz.

Ar ko Trampa prezidentūra «draud» Eiropai?

Tramps viennozīmīgi nav ieinteresēts eirozonas saglabāšanā. Viņam nevajag konkurējošu rezervju valūtu. Viņš noteikti pieliks savu pirkstu tam, lai šī konstrukcija sabruktu. Es ne tik daudz satrauktos par ES kopumā, kā par eirozonu, kurai mūsu mazās valstis ir tik cieši piesaistītas.

Eiropa ir tik vāja, ka Tramps var sagraut eirozonu?

Eiropa ir vāja. Minēšu vienu piemēru. Un man nav patīkami par to runāt. Esmu liberāļu un demokrātu frakcijā (ALDE). Mūsu līderis Gijs Ferhofštads mēģināja sadraudzēties ar itāļu «Piecu zvaigžņu kustību». Viņus it kā uzrunāja, bet tad - uzmeta. Rezultātā viņi devās atpakaļ uz eiroskeptisko EFDD frakciju. Tur viņus uzņēma atpakaļ ar nosacījumu: tad, kad viņi [«Piecu zvaigžņu kustība»] nāks pie varas Itālijā - un tas jau rīt var notikt -, viņiem jāsarīko referendums par Itālijas iziešanu no eirozonas. Tā ir ceturtā ekonomika ES. Ja mēs palūkosimies uz pēdējā laika noskaņojumiem ES, visticamāk, Itālija eirozonu pametīs. Un kurš pie tā ir vainīgs? Vainīgi esam visi mēs. Šīs kļūdas paveiktas šajās EP sienās. Te Tramps nav vainīgs, taču viņš būtu muļķis, ja to neizmantotu!

Daudzi sit trauksmes zvanu saistībā ar jūsu nupat minēto «Piecu zvaigžņu kustību» Itālijā vai Marijas Lepēnas augošo popularitāti Francijā, saucot: «Populisti nāk!» Cik te pie vainas populisti un cik pašas Briseles nespēja tikt galā ar izaicinājumiem?

Es nekad neizmantoju vārdu «populists». Demokrātija vispār ir par populismu. Kad mēs sakām «vox populi, vox dei» (tulk. «tautas balss, Dieva balss»), tā ir populisma kvintesence. Man šķiet, ka politiķi par populistiem sauc tos, kuri labāk par viņiem spēj runāt ar sabiedrību. Mums pašiem jāspēj paskaidrot sabiedrībai, ko mēs te darām, un jāspēj arī saklausīt, ko cilvēki mums saka. Tā dēvētie populisti to māk. Kamēr mēs paši šajā nozīmē nekļūsim par populistiem, mums nav vērts cerēt uz panākumiem.

Tā kā esat ES-Krievijas parlamentu sadarbības komitejā, nevaram neskart Krievijas tēmu. Vispirms - par sankcijām. Vai tās strādā un vai nav tā, ka ES, ieviešot sankcijas, ir «iešāvusi sev kājā», bet Krievija no tām gūst pat labumu?

Tas ir tas, par ko es visu laiku runāju. Nezinu, vai Krievija gūst no tām kādu labumu, bet tas, ka vienkāršie Krievijas pilsoņi sankcijas neizjūt, - tas ir fakts.

Ar to labuma gūšanu es biju domājis, ka sankcijas būtībā citos apstākļos varētu nodēvēt par ekonomikas protekcionismu.

Zināmā mērā - jā. Turklāt, ja paskatāmies uz šo jautājumu no komunikācijas viedokļa, daudzas iekšējās nebūšanas pašā Krievijā var norakstīt uz «ļauno» Eiropu, kas ieviesa sankcijas. Mediju karu mēs esam viennozīmīgi zaudējuši. Turklāt sankcijas - un to pierāda pēdējo 100 gadu vēsture, kad tādas tika ieviestas 13 reizes, - nesniedz gaidīto rezultātu. Ja tās nenostrādāja uzreiz, tās nenostrādās nekad. Ar sankcijām var dzīvot gadu desmitiem. Bet mūsu ekonomikas no tām reāli cieš. Patiesībā, staigājot un runājot EP gaiteņos, saprotu, ka tiek meklēti ceļi, lai atkāptos no šīm sankcijām. Lielais jautājums ir - kā atkāpties tā, lai saglabātu seju? Un tas nebūt nav vienkārši un traucē konstruktīvam dialogam.

Vai ir laiks domāt par «sejas» saglabāšanu, ja no tā reāli cieš ekonomika?

Šis jautājums nav jāadresē man. Es šos lēmumus nepieņēmu un visu laiku biju pret sankcijām. Sankcijas ir lēta alternatīva karam, kas mums neko nedod. Pēdējā laikā ļoti daudz dzirdu sarunas par ienaidniekiem. To vidū tiek uzskaitīti Krievijas prezidents Vladimirs Putins, Tramps, «Islāma valsts». Es saku - vai nav par daudz mums to ienaidnieku, varbūt pietiks, ja paliksim pie viena galvenā?

Kā vērtējat nesen EP pieņemto rezolūciju pret Krievijas propagandu? Vai nav tā, ka, iesaistoties informācijas karā ar šādiem līdzekļiem, ES demonstrē savas argumentācijas trūkumu?

Man kā bijušajai žurnālistei tas viss liekas ārkārtīgi neprofesionāli. Šī rezolūcija tika sagatavota, balstoties uz kaut kādu anonīmu cilvēku, kaut kādu Krievijas mediju satura analīzi. Es kā lasītājs gribētu zināt, kurš sarakstījis šo tekstu. Man nepatīk anonimitāte. Es gribu zināt, kurš ir autors. Ja es to nezinu, tad man nav skaidrs, kāpēc viņam par to tiek maksāts. Otrkārt, visa informācijas telpa jau sen ir mainījusies, bet mēs mēģinām tai pieiet ar novecojušiem 20.gadsimta standartiem. Tie jau sen vairs nestrādā. Paskatieties to pašu telekanālu «Euronews» - jūs drīz vien aizmigsiet. Mēs vienkārši slikti darām savu darbu. Nav mediju bez propagandas. Vajag audzināt izglītotu lasītāju, izglītotu auditoriju. Tā vietā mēs nodarbojamies ar šādām nejēdzībām.

Kādas ir ES iespējas ietekmēt situāciju Ukrainas austrumos?

Man nepatīkami par to runāt, bet es vispār neredzu ES ietekmi uz ārpolitiku, uz globāliem notikumiem. Tas, kur es redzu nepatīkamu saikni, - situācijas saasināšanās Donbasā sakrita ar it kā Trampa veiktajiem mēģinājumiem atcelt sankcijas. Es neticu sakritībām. Esmu lasījusi Minskas vienošanās un zinu, ka tās nepatīk oficiālajai Kijevai. Man šķiet, ka vainot Krieviju Minskas vienošanos pārkāpšanā ir nepareizi. Pretošanās tām nāk no Kijevas, bet mēs šeit negribam par to runāt.

Jūs Igaunijā aktīvi cīnāties par nepilsoņu tiesībām. Kāds ir jūsu mērķis - panākt nepilsoņu statusa atcelšanu?

Mēs - Igaunijas Centra partija - šobrīd esam pie varas. Mūsu premjers ir atklāti paziņojis, ka tā ir mūsu prioritāte 2019.gada vēlēšanās. Mēs no šā ceļa nenoiesim. Man šķiet, ka ir citas partijas Igaunijā, piemēram, sociāldemokrāti, kuri mūs šajā jautājumā atbalstīs.

Viens no jūsu priekšlikumiem ir automātiski piešķirt Igaunijas pilsonību visiem cilvēkiem, kas tur nodzīvojuši ilgāk par 25 gadiem, pat neatkarīgi no valodas zināšanām. Sakiet, vai 25 gadu laikā tomēr nebūtu laiks pašiem iemācīties valodu?

Redziet, kas par lietu. Tad, kad šie pilsonības likumi tika izstrādāti, trešajai daļai iedzīvotāju nemaz nepavaicāja viedokli, viņus vienkārši izslēdza no šā lēmumu pieņemšanas procesa. Tagad tas tiek pasniegts kā sava veida kompromiss. Igauņu valoda ir ļoti sarežģīta. Es kā filoloģe zinu, ka latviešu vai lietuviešu valodu iemācīties ir vieglāk. Mums ir tā dēvētie krievu blīvi apdzīvotie reģioni, kur igauņu valodā nav ar ko runāt. Piemēram, Narvā ir tikai 3% igauņu, un tikai puse no tiem runā igauniski. Es zinu cilvēkus, kuri gājuši uz igauņu valodas kursiem 11 reizes, bet valodu tā arī neiemācījās. Mans jaunākais dēls šobrīd mācās krievu skolā. Es ar šausmām raugos uz apmācības procesu un saprotu: ja es nepalīdzēšu, viņš valodu neiemācīsies. Nav metodikas, nav grāmatu, ir tikai plika politiskā griba. Mēs neiemācījām cilvēkiem valodu, bet tas bija valsts uzdevums.

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu