EP deputāts: Jo «dziļāk» Eiropas Savienībā, jo Krievijas draudi satrauc mazāk

Jūs nesen tikāt iekļauts Krievijas «melnajā sarakstā». Par kādiem nopelniem?

Neko daudz jau darīt nevaru, tāpēc es to vienkārši pieņemu. Mazliet žēl, jo man ļoti patika apmeklēt Sanktpēterburgu, pat Maskavu, tur ir daudz skaistas arhitektūras, piemēram, Lielais teātris. Krievu kultūra ir ļoti bagāta, par to varam būt lepni kā eiropieši. Daži no maniem labākajiem draugiem ir no Krievijas, tādējādi man nav nekas pret krievu cilvēkiem un Krievijas kultūru. Tomēr politiski Krievijā ir problēmas.

Kāpēc esmu šajā sarakstā? Droši nemaz nezinu, bet vienmēr esmu bijis proaktīvs enerģētikas politikas jomā, kā arī cilvēktiesību un politiskās brīvības jautājumos. Man ir viedoklis, kuru vienmēr atklāti paužu jo esmu brīvs, un man ir jāsaka tas, ko domāju. Mans viedoklis stipri atšķiras no Krievijas politiskās vadības uzskatiem gan par to, kā Krievija tiek vadīta, gan arī par cilvēktiesību situāciju, ar ko šajā valstī ir daudz izaicinājumu, jo cilvēkiem trūkst iespēju paust savu politisko nostāju.

Kā ES reaģē uz nesenajiem protestiem Krievijā un protestētāju masveida arestēšanu?

ES nekādā ziņā nepiedalās un nesponsorē šos protestus. Tie ir spontāni Krievijas cilvēku protesti, pieprasot vairāk brīvības. Mēs šos protestus novērojam, mēs atbalstām cilvēku tiesības protestēt. Es uzskatu, ka katram ir jābūt tiesībām protestēt, ja viņš nav apmierināts ar situāciju, - kā tas notiek Eiropā, kur protesta akcijas vai streiki notiek pastāvīgi. Brīvā pasaulē, ja vien arī Krievija ir tās daļa, miermīlīgiem protestiem būtu jāļauj notikt, par to vispār nav nekādu jautājumu. Varas iestādes par šiem protestiem nav sajūsmā, bet tie palīdzēs Krievijai progresēt. Ja valsts ir gatava pārmaiņām, tad pārmaiņas notiks, tās notiks spontāni. Ir tikai jautājums, kad notiks.

Vai sarunās ar Krieviju Austrumukrainas tēma nav atstājusi aizmirstībā anektētās Krimas jautājumu?

Ar Krieviju runāt ir ļoti sarežģīti, jo tā izprot tikai pati savu nostāju un neiedziļinās pasaules perspektīvā. Tikpat labi mēs varētu diskutēt arī par Kaļiņingradas reģionu, kas patiesībā nekad nav piederējis Krievijai, tā nekādā ziņā nav Krievijas zeme. Mēs varētu diskutēt par Kaļiņingradas atdošanu atpakaļ Vācijai. Un, iespējams, mums par to tiešām vajadzētu runāt. Krimas jautājums mūsu dienaskārtībā ir, un tas ir smags jautājums. Krimas aneksijas dēļ Krievija un tās iedzīvotāji cieš.

Vai šīs sankcijas ir pietiekami smagas, lai varētu teikt, ka Krievija patiešām cieš? Turklāt aizvien pieaug bažas par Eiropas vienotību sankciju saglabāšanas jautājumā.

ES ir ļoti vienota, ieskaitot Lielbritāniju, ja runājam par tās pozīciju pret Krievijas valdības rīcību. Ir arī dalībvalstis, kuras neizprot Krievijas politiku, un arī tādas, kas pārāk nevēlas izprast situāciju, jo viņus interesē tikai viņu pašu situācija. Piemēram, viņi audzē apelsīnus, tad viņi vēlas tos pārdot Krievijai, tāpat kā jebkurai citai valstij pasaulē. Domāju, ka mana iespēja, kā Lietuvā ievēlētam Eiropas Parlamenta deputātam, ir skaidrot dažām no šīm dalībvalstīm, dažiem to politiķiem, kas patiesībā atrodas monētas otrā pusē. Viena lieta ir bizness, bet mums arī jāsaprot, ar ko mēs slēdzam šos darījumus, par kādu cenu un vai tas ir prātīgi. Šīs diskusijas turpinās, turklāt atšķirīgi viedokļi ir pavisam normāli politikas procesā.

Baltieši ir ļoti nobažījušies par Krievijas draudiem. Vai to saprot arī citas dalībvalstis?

Jo dziļāk ES, jo drošāk cilvēki jūtas. Protams, šeit, Strasbūrā, mēs jūtamies pavisam drošībā. Piemēram, Spānijā jūs saskatītu draudus no citiem pasaules reģioniem, no Āfrikas vai Tuvajiem Austrumiem. Ir milzīga skatījuma atšķirība salīdzinājumā ar baltiešiem, kuri atrodas pie Krievijas robežas un izjūt pastāvīgus draudus, turklāt kuriem ir pavisam nesena okupācijas pieredze, kad radinieki tika izsūtīti uz Sibīriju, lai strādātu koncentrācijas nometnēs, lai strādātu Krievijas labā. Tas mums ir dziļi atmiņā, tāpēc mums ir šīs pavisam pamatotās bailes. Un tas ir tas, par ko mums ir jārunā, - pagātnes, tagadnes un nākotnes draudi, kas nekad nekur nav pazuduši. Līdz ar to mums ir jāpanāk maksimāla aizsardzība, maksimāls atbalsts un arī maksimāls finansējums, jo mums ir nepieciešama ļoti stipra robeža un ļoti stipra armija uz pašas frontes līnijas, kas vienmēr būs apdraudēta.

Līdz šim nelokāmu atbalstu esam jutuši no Lielbritānijas un ASV. Lielbritānija šobrīd ir «Brexit» procesā, arī ASV ir savdabīgā pamata vērtību un politikas pārvērtēšanas procesā. Ko mums gaidīt nākotnē?

Domāju, ka šis atbalsts paliks nemainīgs. Šobrīd mēs redzam politiskas pārmaiņas, līdz ar to, iespējams, norit zināmas svārstības mūsu attiecībās, bet domāju, ka pašos pamatos mūsu attiecības ir ļoti stipras. Ja pavērojam, kas notiek abu šo valstu parlamentos, tad tajos Baltijas reģionam ir liels atbalsts. Es neesmu pārāk nobažījies.

Būtiski ir saprast, kāpēc mūsu valstis tika okupētas - jo mēs bijām vāji, mēs nebijām vienoti, Lietuvas prezidents nemaz nebija savā vietā, armija nebija gatava cīnīties, valsts nebija vienota. Mums ir jābūt iekšēji ļoti stipriem, Baltijas valstīm ir jābūt vienotām, korupcijas līmenim ir jāturpina kristies, cilvēkiem jābūt ļoti lepniem par savu valsti un jāvēlas to aizstāvēt. Ticiet man, ja Baltijas valstu cilvēki vēlēsies aizstāvēt savas valstis, mēs to spēsim izdarīt. Mēs nedrīkstam tikai meklēt apkārt, kas mūs aizstāvēs, mums pašiem ir jābūt gataviem to darīt pirmajās rindās pret jebkuru, kas grib pie mums iebrukt. Ja mēs tādi būsim, ja būsim ļoti motivēti, tad mēs būsim ļoti ciets rieksts. Protams, mums ir jāgūst arī viss iespējamais atbalsts.

Vai mēs darām pietiekami daudz, lai neļautu Krievijas propagandai cilvēku prātus pavērst sev par labu?

Domāju, ka mums ir jādara daudz vairāk. No otras puses, mēs esam daudz labākā pozīcijā nekā pirms Otrā pasaules kara, kad notika okupācija, turklāt bez nopietnas pretošanās. Mums no tā ir jāmācās un jābūt gataviem, vienam otrs jāatbalsta un jāizveido iespējami labākais aizsardzības mehānisms, jo arī iepriekš esam sēdējuši un gaidījuši, kad mūs izglābs amerikāņi, kuri tā arī neatnāca. Mums jābūt proaktīviem un jādara viss iespējamais, lai sevi aizsargātu. Tad arī NATO mūs atbalstīs, ieskaitot britus un amerikāņus, kas mūs noteikti draudu gadījumā aizsargās un palīdzēs mums aizsargāt pašiem sevi.

Jūs daudz strādājat ar e-pārvaldes jautājumiem, starp kuriem ir arī kiberdrošība. Cik lielā drošībā pret naidīgiem spēkiem mēs esam?

Kiberdrošība šobrīd Eiropas politikā ir ļoti nopietns jautājums, un pie tā tiek nopietni strādāts. Tā ir arī ļoti svarīga Baltijas valstīm - lai mums varētu uzticēties un citas dalībvalstis varētu ar mums dalīties informācijā. Dažas jaunas tehnoloģijas jau tiek aktīvi un ļoti efektīvi lietotas tādās valstīs kā Vācija un Francija, bet mums tām nav piekļuves, lai arī mēs spētu aizsargāt savu infrastruktūru no kiberuzbrukumiem, kurus var veikt daži no mūsu ienaidniekiem. Par to tad arī Eiropas politikā notiek nopietna cīņa - lai mums būtu mūsu partneru, citu ES locekļu atbalsts, lai viņi vēlētos mums palīdzēt, daloties zināšanās un informācijā. Domāju, ka Baltijas valstis gūst aizvien lielāku uzticību. Mēs kļūstam par visīstākajiem partneriem. Tā ir iespēja Baltijas valstīm. Igaunija jau ir daudz paveikusi ar savu kiberdrošības centru NATO. Mēs varam investēt mūsu cilvēkos, viņu zināšanās un kļūt par stiprākajiem pasaulē kiberdrošības jomā, jo nākotnes karos aizvien svarīgāks būs tas, kas notiek virtuālajā pasaulē.

https://www.youtube.com/watch?v=2z_qQZ-sZ7I&feature=youtu.be

Vai pēc Krievijas aktīvās iejaukšanās citu valstu vēlēšanu procesā e-vēlēšanu koncepcija nav zaudējusi savu uzticamību?

Esmu dzirdējis no amerikāņiem, ka Krievija ir ietekmējusi ASV vēlēšanas, tomēr nekāda balsošana internetā tur nenotika. Ir daudz dažādu veidu, kā kāda naidīga valsts var iesaistīties citas valsts vēlēšanu procesā. Tas mums ir jāaptur par katru cenu. Ja skatāmies uz valstīm, kurās veiksmīgi notiek elektroniskā balsošana, kā, piemēram, Igaunijā, kur cilvēki jau ilgi balso internetā no mājām un to dara pat seniori, tad kļūst skaidrs, ka šajā virzienā mums ir jāstrādā. Mums to vajadzētu ieviest visā Baltijā, izmantojot labāko praksi, ko Igaunija ir izstrādājusi. Igauņi neapšaubāmi šobrīd šajā ziņā ir līderi.

E-pārvalde Baltijas valstīm ir daudz iespēju kļūt par līderiem pasaulē, jo esam mazi un neapšaubāmi spējam ātri pielāgoties, kā arī mums ir lielisks interneta pārklājums. Mums uz šīm jomām ir jākoncentrējas, jāinvestē tajās. Tā ir nākotne un mūsu priekšrocības konkurences cīņā.

Viltus ziņas ir fenomens, ko izmanto gan populistiski politiķi, gan naidīgas ārvalstis, gan pat ASV prezidents kā superlielvalsts vadītājs. Vai šo fenomenu ir iespējams apkarot ar politiskiem instrumentiem?

Mēs tam noteikti varētu stāties pretī, izveidojot Eiropas medijus vai Eiropas finansētus medijus Baltijas valstīs un visā Eiropā. Mēs noteikti varam darīt vairāk, mums būtu jāspēj palūkoties aiz līkuma. Turklāt šis darbs pamatā jāveic tiešsaistē, kur nākotnē atradīsies aizvien vairāk ziņu un arī pati mediju vide.

Tāpēc arī ir tik viegli radīt viltus ziņas internetā. Es domāju, ka cilvēki to saprot un tas ir tikai izglītības jautājums. Tā kā dažas no mūsu valstīm ir pārdzīvojušas padomju laikus, kad bija jātic, ka viss, kas publicēts avīzē, ir patiesība, ir nepieciešams laiks, lai jaunajai mediju videi pielāgotos. Jaunā paaudze noteikti interpretē lietas citādāk, netic visam, kas rakstīts, saprotot, ka tas var būt tikai viena cilvēka viedoklis, kas var būt gan patiess, gan nepatiess vai vispār tikai interesants stāstiņš.

Vai ES un tās dalībvalstīm nevajadzētu palīdzēt sabiedrībai šīs lietas saprast? Palīdzēt arī medijiem, varbūt pat finansēt dažādus faktu pārbaudīšanas mehānismus?

Tad mums vajadzētu vairāk likumu, vairāk regulējumu. Ja mēs kaut ko īpašu ieguldītu medijos, tad sekotu skaļi protesti. Tas ir ļoti sensitīvs jautājums. Tad cilvēki teiktu, ka valdība tagad kontrolēs medijus un, piemēram, uzliks par pienākumu, lai vismaz 50% ziņu būtu pozitīvi, turklāt vienlaikus 100% jābūt patiesām... Patiesībā jau viss ir atkarīgs no interpretācijas.

Mums ir brīvība, un mūsu mediji ir piedzīvojuši lielisku evolūciju, tas ir liels lēciens uz priekšu. Reizē pastāv daudz risku, kā tās pašas viltus ziņas vai propaganda. Manuprāt, ir nepieciešams laiks mācīties, bet domāju, ka cilvēki arī mācās. Jāsaka gan, ka daļa gados vecāku cilvēku nav gatavi šādām izmaiņām, viņi vienkārši visam tic. Savukārt pārējie saprot, ka ziņām ir dažādi avoti.

Protams, mēs varētu ieguldīt naudu kādā kampaņā, kurā teiktu «neticiet medijiem», bet tas būtu pretrunīgi bez gala. Šim jautājumam rast risinājumu nav viegli, tas ir patiešām sarežģīts. Acīmredzot mums ir jāpārliecinās, ka mūsu cilvēki jau skolā šajos jautājumos tiek izglītoti, lai spētu paši interpretēt faktus un pieņemt savus lēmumus, izvēlēties, ko lasīt un ko klausīties.

Krievija, kurā vārda brīvības nav, ir labi iemācījusies, kā izmantot Rietumu pasaules vārda brīvību pret pašām Rietumu valstīm.

Viņi ir paveikuši spīdošu darbu, jāpiekrīt - tas Krievijai ir izdevies ļoti labi. Tā ir izveidojusi satelītkanālus, interneta medijus, radio un nolīgusi virkni pazīstamu cilvēku, kuriem ir autoritāte Rietumos, lai viņi izplatītu Krievijas propagandu. Vienlaikus cilvēki saprot, ka tas ir Krievijas valdības skatupunkts un nekā cita tur nav. Tas arī ir viss, ko Krievijas mediji piedāvā.

Vai «Brexit» var kļūt par iespēju atgriezt Baltijas valstīs daļu no baltiešiem, kas devušies peļņā uz Lielbritāniju?

Nevaru teikt, ka šis process radīs šādu izdevību, tomēr var notikt arī citi procesi visapkārt pasaulei, kas var izraisīt cilvēku atgriešanos. Tie var būt kādi politiski procesi kādā konkrētā valstī. Šobrīd šķiet, ka process ir tieši pretējs, aizvien vairāk lietuviešiem saraujot saites ar Lietuvu un atsakoties no Lietuvas pilsonības, lai iegūtu Lielbritānijas pavalstniecību. Par to liecina statistika. Cilvēki vēlas nostiprināt savu piederību Lielbritānijai, jo viņiem ir bērni, kam jāiet skolā, hipotekārie kredīti - ir ļoti grūti dabūt šos cilvēkus atpakaļ.

Lai viņus atgūtu, mums būtu jābūt ļoti caurskatāmai valdībai, vizionārai pārvaldībai, vairāk ambīciju, lieliskiem izglītības sistēmas plāniem, lieliskiem infrastruktūras attīstības plāniem un daudz augstākiem iekšzemes kopprodukta (IKP) pieauguma tempu mērķiem. Šobrīd IKP mērķi mums ir daudz par zemu - ja vēlamies noķert Vāciju, Dāniju vai Lielbritāniju, mums ir jābūt par 3% augstākai izaugsmei par viņu izaugsmi. Ja mūsu izaugsme būs zemāka, tad mūsu valstis vienkārši izmirs, jo cilvēki dosies uz bagātākām zemēm. Esam vienā zonā, viņi to var darīt. Līdz ar to mums ir jābūt ambīcijām panākt daudz straujāku izaugsmi, lai cilvēki redzētu, ka dzīve uzlabojas.

https://www.youtube.com/watch?v=MVZsJMfcLLE&feature=youtu.be

Vai jūtat Baltijas vienotību Eiropas Parlamentā, neskatoties uz piederību dažādām partijām?

Neapšaubāmi. Mums ir neticami stipra Baltijas valstu vienotība, mēs strādājam kopā, un mūsu dažādajām partijām šajā ziņā nav daudz nozīmes. Mēs esam vienoti, mēs lepojamies pārstāvēt Baltiju, mēs strādājam, lai mūsu balss tiktu sadzirdēta, lai mūs šeit uzskatītu par gudriem un pozitīviem cilvēkiem ar labu nākotni.