Nogalināt trusi

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

5000 soļi. No manām mājām Juglā līdz tramvaja pieturai un redakcijai Rīgas centrā. No punkta A līdz punktam B un atpakaļ. Katru dienu, ja tā ir parasta diena. Aptuveni tik garš ir pilsētnieka saskares punkts ar ārpasauli ikdienā. Es nekad neesmu jutusi badu, ja vien neskaita to neizturamo vilkmi apēst siera kūku. Visu. Uzreiz. Mana baiļu robeža ir izplūdusi kaut kur starp nespēju atcerēties, vai, izejot no mājas, esmu izslēgusi nenozīmīgas, bet bīstamas elektriskās ierīces, un nedaudz apslāpētāk, bet tomēr – vai Kims Čenuns šodien neuzlaidīs gaisā pasauli. Un es katru dienu sastopos ar nāvi, kas pārvērtusies par bezkaislīgiem cipariem un bezpersoniskām ēnām milzīgajā informācijas plūsmā. Manā datorā.

Es esmu izaugusi ar «Četriem tankistiem un suni» un citām padomju laika filmām, kur ienaidnieks bija muļķīgs un nevarīgs un karš likās pasaulē interesantākā nodarbe, kur nebija nekā vienkāršāka, kā būt varonim – vajadzēja tikai malkas grēdā atrast kaut ko līdzīgu automātam. Militarizētajā ikdienā «kariņu» toreiz spēlēja meitenes un puikas, neveiklie un lunkanie, teicamnieki un divnieku karaļi. Tas bija forši. Laimīgā paaudze, kura nekad nav piedzīvojusi karu, bet atceras varas transformāciju, himnu, karogu maiņu un atgriešanos neatkarībā.

Nacionālo bruņoto spēku (NBS) rezerves karavīrs virsleitnants Mareks Dombrovskis ir mans laikabiedrs. Mēs abi zinām, kas ir paštaisīts loks, kopā esam «iekarojuši» miegainās Kurzemes mazpilsētiņas Brocēnu kokus un jumtus, un katrs pa savu ceļu iesoļojuši atjaunotajā Latvijā. Kad manā pagalmā spēlējām «kariņus», es gribēju ar Mareku iet izlūkos, un viņam nekas nebija pretim, neskatoties uz apkaunojošo faktu, ka esmu skuķis. Mēs gājām. Uz kaimiņu mājām, skatīties, ko dara klibais, niknais kaimiņš un vai mēs varam savākt viņa «granātas» – bumbierus.

Tagad Mareks ir civilais darbinieks NBS Instruktoru skolā, izdzīvošanas prasmju skolotājs, kuram aiz muguras vairāk nekā 15 gadi dienestā Latvijas armijā, miera misija Kosovā un savu spēku robežu pārbaude aiz polārā loka -37 grādu salā. Un es joprojām ar Mareku ietu izlūkos – viņā ir līdera spēks, pārliecība un esības vieglums. Un viņš zina, kā mežā, aukstumā nenomirt. Tagad arī es to zinu. Ir jāvar nogalināt trusi – patiesībā trīs trušus. Pavisam dzīvu un īstu - lai būtu, ko ēst. To, kurš mīt tevī un saka, ka nekas jau neizdosies. Un to, kas mīt tavā līdzcilvēkā un neļauj viņam piecelties un iet, bremzējot visus pārējos...

Tu esi teicis, ka tēvs dēlam ir kā karte un kompass uz lielo dzīvi. Cik precīzi un stipri Latvijā šodien ir šie kompasi?

Noteikti spēcīgi. Iemesls, kāpēc tas nav pamanāms, ir lielā aizņemtība, līdz ar to arī ne vienmēr ir laiks ieguldīt dēlos, lai viņi izaugtu par krietniem vīriem.

Izdzīvošanas prasmes mežā tēviem un dēliem ir pakalpojums, ko piedāvā tava «saliedēt.lv» komanda. Mēs savulaik bērnībā to darījām, neko par to nemaksājot - skrējām mežā, un spēlējām «izdzīvošanu».

Tā ir. Kad pārgājienos mācām bērniem, kā no koka zara uztaisīt loku, tad izrādās, ka viņi to sen jau būtu izdarījuši, ja Rīgā tas būtu iespējams. Ieejot mežā, izrādās, ka tētis nav aizmirsis, kā agrāk taisījis stabuli, tas viss ir kaut kur iekšā, bet nav vietas un iespēju to nodot tālāk nākamajām paaudzēm. Sākotnēji man nebija domas par pārgājieniem mežā kā speciālu pakalpojumu noteiktai mērķauditorijai. Man pašam aug dēls, reiz mēs abi kaut ko mežā darījām, un viņam radās daudz jautājumu. Savulaik bērnībā redzēju, ka lielie puiši taisa lokus, es arī gribēju... noskatījos «Robinu Hudu» un gribēju kā viņš. Mūsu bērniem rāda pavisam citas filmas. Arī vecāki džeki, no kuriem varētu mācīties, to vairs nedara.

Foto: privātais arhīvs

Tagad ir «Transformeri». Neko dižu no viņiem neiemācīsies.

Tieši tā.

Tu esi teicis, ka bads, slāpes, aukstums, bailes un nāve ir būtiski personību veidojoši faktori. Tas ir «komplekts», no kura vecāki parasti cenšas pasargāt savas atvases. Kas notiek ar cilvēku, ja šos faktorus augot nepiedzīvo?

Pirmos četrus mēs agri vai vēlu kaut kur sastapsim. Bērns agrā vecumā nemaz neapjauš pirmo sajūtu, kad viņam ir auksti. Ka tas, kā es jūtos, nozīmē «auksti». Tikai vēlāk, kad viņš saslimst un jūtas slikti, mēs viņam pastāstām, ka tas tāpēc, ka bija auksti. Līdzīgi ar badu un slāpēm. Es ļoti ilgi uzskatīju, ka par nāvi nav jāstāsta, tā nav jārāda bērniem, ka bērns maksimāli ilgi no tās jāpasargā. Mums reiz bija tikšanās ar ļoti interesantu cilvēku - Aleksi Daumi, kurš teica, ka to nedrīkst slēpt, jo tā ir daļa no mūsu evolūcijas. Nav tā, ka mēs savos pārgājienos puikām rādītu, kā viņa priekšā tiek nogalināta vista, taču dodam iespēju pieskarties šai nedzīvajai gaļai, pārrunājam, ka tas kādreiz bijis dzīvs, viņš pats to sāk dalīt. Tur parādās pirmās emocijas – pieskaroties bērns saprot, ka dzīvnieks reiz bijis dzīvs un silts, bet tagad ir vēsāks. Tā ir pirmā apjausma par nāvi, kurai katram čalim būtu jāiziet cauri.

Nesen vadīju izdzīvošanas pārgājienu mežā 26 gadus veciem jauniešiem no ārzemēm. Viņi pirmo reizi mūžā bija mežā un pirmo reizi sastapās ar ziemu. Kad priekšā tika nolikts dzīvs trusis, neviens no viņiem nespēja to nogalināt, lai komanda varētu paēst. Šo jauniešu lielākā diskusija bija – kurš uzņemsies nogalināt trusi. Interesanti, ka tas, kurš šķita fiziski spēcīgāks un psiholoģiski nobriedušākais, bija pirmais, kurš paziņoja, ka to nespēj izdarīt. To izdarīja pēc skata vārgākais čalītis, jo cilvēki bija izsalkuši un kādam tas vienkārši bija jādara.

Izskats mēdz būt maldīgs.

Tieši tā. Ir bijuši spēcīgi puiši, kas nespēj piespiest sevi rudenī aukstumā pārbrist pāri upei.

Cik ilgi cilvēks, kurš nav nekad mūžā bijis mežā, var «izvilkt», nokļūstot šādos apstākļos?

Cilvēka izdzīvošanas robežas ir trīs minūtes bez gaisa, trīs stundas bez pajumtes, trīs dienas bez ūdens un 30 dienas bez pārtikas. Protams, viss atkarīgs no apstākļiem, kas šīs laika robežas pagarina. Taču, ja cilvēks, kurš nekad nav bijis šādā vidē, nespēj pārtraukt ārējo apstākļu iedarbību uz sevi, tad tas ir vienas dienas jautājums. Viss atkarīgs no iekšējā dzinuļa cīnīties par savu dzīvību.Ja neesi radis cīnīties par kaut ko, ko ļoti, ļoti vēlies, tad sarausies stūrītī, gaidot palīdzību, kura, iespējams, nekad neatnāks.

Foto: privātais arhīvs

Kas ir grūtākais?

Noticēt sev. Ka man tas izdosies. Ja nenoticēsim, ka izkļūsim no šīs situācijas, varbūt pat kādai šķietami trakai idejai, ja turpināsim stundām ilgi diskutēt, zaudēsim laiku un iespējas. Ja noticēsim, ir cerība.

Tu esi teicis, ka šāda nakts vienatnē mežā liek pārskatīt tās uzpūstās vērtības, kas mums vajadzīgas, dzīvojot komfortā. Kas ir tas, kas pirmais atklājas, izkāpjot no šīs komforta zonas?

Ikdienā ir daudz lietu, kuras cilvēkam nav prioritāte, viņam tās patiesībā vispār nav vajadzīgas – telefoni, soctīkli, televizors. Tu esi nosalis, tev ir ugunskurs, tu esi pats izveidojis nojumīti. Viss, kas nepieciešams, ir vieta, kur justies komfortabli, silti, ar savējiem. Par pārējo... Ir skaisti, ka tas ir, mums tas nav jāatmet, bet tā nav mūsu prioritāte. Mums vajadzētu novērtēt to mazumu, kas mums ir, laiku, kas mums dots, pavadīt to ar saviem tuvajiem cilvēkiem.

Kopš Holivudas grāvēja «Cilvēks, kurš izdzīvoja» noskatīšanās mani visu laiku urdījusi neveselīga interese - vai tiešām iespējams izdzīvot aukstā naktī, ielienot beigtā zirgā?

Jā. Man pašam pirms daudziem gadiem bija iespēja pabūt aiz polārā loka. Vairākas nedēļas -37 grādos. Šādos apstākļos cilvēks darīs jebko, lai sevi pasargātu, lai pārtrauktu ārējās vides iedarbību uz sevi. Tostarp arī – ja atradīsi dzīvnieku, kurš tev dos cerību izdzīvot, izmantosi to jebkā. Vai to uzreiz varēsi izturēt? Noteikti, ka nē. Jo doma, ka guli kādam vēderā, nav diez cik patīkama. Taču, līdzko ķermenis sapratīs, ka te ir silti, sajūtas «pretīgi un neiespējami» aizvirzīsies otrajā plānā.

«Izdzīvošanas programma» ir pirmais, ko māca arī jaunajiem karavīriem?

Vairāk vai mazāk. Mēs NBS instruktoru skolā pieskaramies tam, kas ir cilvēka dzīvības robežas. Te vairs nav atšķirības – to māca karavīram, kuram situāciju, kurās šīs prasmes nepieciešamas, būs vairāk, vai cilvēkam, kas nedzīvo militāru dzīvi. Principi ir vienādi.

Vai tev pašam ir bijušas situācijas, kurās nācies uzzināt savu cilvēcisko spēku robežas?

O jā, protams. Laiks aiz polārā loka. Kad pārbraucu mājās, man teica, ka es tagad vairāk domājot, pirms kaut ko darot. Pieņemu, ka kaut kas ar mani bija noticis. Kaut ko es ļoti biju novērtējis. Ziema un liels aukstums viennozīmīgi ir milzīgs respekts, agrāk es to nenovērtēju. Kad biju misijā Kosovā, jau ceturtajā dienā «ļaunie puiši» ar mašīnu iebrauca lielveikalā un uzspridzinājās. Mēs notikuma vietā ieradāmies pirmie, analizējām notikušo. Bez šo robežu izzināšanas es nebūtu tāds cilvēks, kāds esmu tagad, man nebūtu tādu prioritāro vērtību.

Un tu sastapies ar visiem tevis minētajiem personību veidojošajiem faktoriem?

Jā. Aiz polārā loka gan tās bija mācības. Instruktori mums ļāva dzīvot vieniem pašiem, bet ik pa brīdim naktī pārbaudīja, vai viss ir kārtībā. Atvēra silta bruņutransportiera durvis un aicināja padzert tēju un padomāt, vai tomēr nepietiek sevi pārbaudīt - varbūt nevajag vairāk cīnīties un sev kaut ko pierādīt. Mēs bijām komanda no dažādām nācijām, ar dažādām trenētības pakāpēm un veselības stāvokļiem. Grupā bija kāds vācietis, kurš bija ļoti pārguris, un mēs veselu nakti uzmanījām, lai viņš neaizmigtu tik dziļi, ka nejustu, ka kājas kļūst nejutīgas. Nāves klātbūtnes nebija. Viss pārējais gan – aukstums, bads. Slāpes gan ne, jo apkārt bija sniegs. Kosovā bija pavisam citādāk – tur nāves klātbūtne bija katru dienu. Varbūt ne tik daudz attiecībā uz mani, bet visu, kas notika apkārt.

Man mājās ir fotogrāfija, kur mums ar tevi ir kādi astoņi gadi un, pozējot fotogrāfam, tev roka pacelta karavīra sveicienā, tomēr es nespēju atcerēties, ka tu būtu vēlējies kļūt par karavīru. Kurā brīdī to izlēmi?

Foto: privātais arhīvs

Labu laiku jau pats esmu mēģinājis atcerēties, kurā brīdī tas notika. Atceros momentu, kas noteikti lielā mērā palīdzēja man izvēlēties militāro karjeru. Brocēnu vidusskolā viesojās latviski runājošs čalis no Suvorova karaskolas. Es atceros viņa stāju, viņa stāstu par nodarbībām šajā skolā, to, cik daudz tur bija dažādu papildiespēju. Man kā puikam tas šķita nenormāli interesanti. Tad sekoja juku laiki. Es devos uz Jelgavu studēt tehniskajā licejā, nāca barikāžu laiks. Mammai teicu, ka ļoti gribu braukt mācīties Suvorova karaskolā. Viņa man atbildēja: «Kur tu, čalīt, brauksi, paskaties, kas notiek aiz loga, mēs taču atdalāmies no Padomju Savienības, kāda vēl Suvorova karaskola!» Man toreiz nebija tādas domas – eh, ja nesanāk Suvorova skola, tad mēģināšu militāro karjeru šeit.. Tad sākās nekārtības uz ielām, tā laika milicija vairs netika galā ar situāciju. Mana bērnības drauga tēvs tajā laikā bija zemessargs, rotas komandieris. Viņš ir atslēga tam, kāpēc es tik tālu aizgāju militārajā dienestā. Viņš redzēja, kā mēs mācāmies Austrumu cīņas un turam sevi formā, viņš mūs ievilka zemessardzē. Viņš manu enerģiju pagrieza armijas virzienā. Sapratu, ka man patīk armijas disciplīna, prasības pret sevi un citiem. Mēs bijām Cēsu pirmais iesaukums. Armija centās piesaistīt instruktorus no NATO spēkiem. Pēc pirmā mēneša no 100 cilvēkiem izvēlējās astoņus labākos tālākām mācībām, es tiku viņu vidū. Man bija papildu dzinulis, ka esmu izvēlēts, neskatoties uz to, ka nebiju «metrs deviņdesmit», biju diezgan smalks, mazs puišelis. Padomju armijā raksturīga bija mācīšana ar piespiešanu, «ģedovščinu». Te nekā tāda nebija. Ja mācījies un no tevis bija atdeve, nebija jādara pat saimnieciski darbi – kartupeļu mizošana vai bāzes sargāšana. Tajā brīdī sapratu, ka no tā gūstu nenormālu prieku, gribu kļūt labāks, stiprāks.

Foto: privātais arhīvs

Bet tu, tāpat kā es, uzaugi ar padomju laika patosu par PSRS dižo armiju, «Četriem tankistiem un suni» un atomkara trauksmes mācībām.

Tas arī man likās interesanti. Visa tā sēdēšana pagrabā (smejas).

Mēs visi lielā mērā bijām militarizēti.

Protams, atceries, mums bija jāsoļo, katru pavasari notika ierindas skate. Neatceros, kādu apstākļu dēļ, bet es biju viens no tiem, kurus pionieros uzņēma tikai trešajā kārtā. Tas bija ļoti slikti, par to ļoti kaunināja, jo citi brauca uz Rīgu, viņus uzņēma pionieros Revolūcijas muzejā. Mani pionieros uzņēma Brocēnu vidusskolas pagalmā. Tur pat nekurējās ugunskurs. Skolotāja teica – «tas nav forši, Marek!», bet vecaistēvs mājās man sacīja: «Tu nepārdzīvo, tas nav galvenais!» Neviens jau tiešā tekstā toreiz neteica: «Malacis, ka tu nevēlies kļūt par pionieri!» Ar trešo kārtu trāpīt pionieros skaitījās slikti, tā taču bija pēdējā iespēja!

Mani uzņēma pirmajā kārtā, es biju sasodīta labiniece, bet nezināju, ka tas nav tik labi, kā man toreiz likās...

(Smejas.)

Tev aiz muguras ir 15 gadu dienests Latvijas Nacionālajos bruņotajos spēkos. Var teikt, ka esi stāvējis klāt pie atjaunotās Latvijas armijas dzimšanas. Būtiskākās pārmaiņas, salīdzinot toreiz un tagad?

Lielākais prieks par to, ka armija attīstījusies rietumnieciskajā domāšanā un pieejā apmācību procesam, prioritāšu izvērtēšanā, arī inventāra, ekipējuma un bruņojuma ziņā. Tas ir mērķtiecīgs ceļš uz augšu. Cik šajos gados paspēts, saistīts ar to, cik mēs ekonomiski varam pavilkt. Joprojām es apmācu karavīrus, kas nolēmuši kļūt par vadītājiem. Redzu, ka viņu vēlme mācīties, lai viņi varētu vadīt savus padotos karavīrus, tiešām nāk no sirds.

Kādam jābūt līderim, lai karavīri viņam sekotu nāvē?

Jābūt līdera cienīgai uzvedībai. Tā neveidojas smagās izdzīvošanas apmācībās vai modelētās kaujas situācijās. Tas sākas ar elementāru pieklājību uz ielas, kad atveram durvis un palaižam pa priekšu dāmu vai sabiedriskajā transportā ļaujam apsēsties vecākam cilvēkam. Ar savu vajadzību nelikšanu augstāk par kāda cita vajadzībām. Ja armijā to spēj, tad spēj radīt sev apkārt komandu. Protams, arī uzņēmumā komandai ir liela nozīme, bet, nonākot ekstremālās situācijās, ja kāds savas vajadzības liek augstāk par citiem, nekas labs tur nesanāks.

Foto: privātais arhīvs

2014. gada vasarā tu vadīji LNT realitātes šovu «Iesaukts armijā». Aicinājumam atsaucās vairāk nekā 600 gribētāju no visas Latvijas. Armija iegūst lielāku popularitāti jauniešu vidū?

Gribētāju bija aptuveni 800. 600 izturēja pirmo atlasi. Armija kļūst populārāka, jo audzis ne tikai patriotisms, bet arī dienesta apstākļi, kas nav mazsvarīgi. Vienīgā atšķirība, ka to, ko fiziski varēja jaunieši deviņdesmitajos, vairs nevar jaunieši mūsdienās. Protams, ir augstāka inteliģence un māka pārvaldīt tehnoloģijas, bet stipro čaļu šodien ir mazāk. Lai gan tas nav nekas tāds, ko nevarētu mainīt, tas ir laika jautājums, nonākot militārā vidē.

Cik fiziskās spējas būtu svarīgas potenciāla kara gadījumā, kas vairs nav konvencionālais karš, ir citas kara formas – hibrīdkarš, kiberkarš?

Fiziskā sagatavotība jebkurā gadījumā dod spēku izturēt jebkādu slodzi, arī garīgu. Karavīram fiziskā sagatavotība nepieciešama, kaut vai uzvelkot bruņuvesti, ķiveri un paņemot rokās ieroci, kas kopā sver kādus 25 kilogramus.

Vai tavuprāt Latvijā būtu nepieciešama obligātā militārā dienesta atjaunošana?

Man personīgi liekas, ka diez vai. Nav visiem jābūt karavīriem. Ir jābūt izvēlei. Tas, kurš pats to vēlas, atdos visu – strādās, lai sevi pilnveidotu. Savukārt tiem, kam tas nav dzīves aicinājums, labāk to nedarīt. Būtu jādomā par to, kā mūsu valsts aizsardzību veidot tādu, lai mēs varētu izmantot visus iespējamos resursus, tai skaitā dodot iespēju kādam būt rezerves karavīram un domājot, kā viņu apmācīt. Es neatbalstu obligāto karadienestu.

Dienestu armijā aizvien biežāk izvēlas sievietes.

Esmu dzirdējis teicienu (nezinu, cik tas zinātniski pamatots) – ka 21. gadsimtu uz saviem pleciem iznesīšot sievietes. Sievietes armijā ir rūpīgākas. Sievietes nekad nešauj ātri, bet precīzi.

Snaiperi.

Jā, piemēram. Cits jautājums, vai viņas spētu nogulēt divas diennaktis nekustoties un nepārvietojoties - tīri fizioloģisku iemeslu dēļ. Sievietes ļoti labi strādā preses dienestos, civilmilitārajā sadarbībā, kur svarīga spēja komunicēt, ieklausīties, sajust.

Kas ir kareivja svarīgākais ierocis jebkurā karā?

Zināšanas un ticība tam, ko dari. Ja karavīrs zaudē ticību tam, ka veiktajam ir nozīme un jēga, tad zūd arī spēja un vēlme darīt.

Tavs novēlējums Latvijai dzimšanas dienā.

Mēs kopā esam ļoti stipri, bet mums ir JĀBŪT kopā, pa īstam. Mēs nedrīkstam būt kopā tikai tad, kad ir kāds ārējs drauds. Jābūt kopā vienmēr, katru dienu, vienam otram jāuzticas un jāciena vienam otru.

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu