Apskatīt pasauli, sakrāt augstskolai, atdot ātros kredītus, iepazīt citu kultūru cilvēkus, aizbēgt no sievasmātes, «ietusēt», strādāt no rīta līdz vakaram, lai tiktu vaļā no spēļu atkarības. Tik dažādi, līdzās banālajam «nopelnīt», ir iemesli, kāpēc cilvēki dodas uz ārzemēm darīt fiziski smagu, vienkāršu darbu. Valsts nodarbinātības aģentūras (VNA) Jēkabpils filiālē Īrijas šampinjonu audzētāju pārstāve piektdien pieņēma desmitiem darba pieteikumu Īrijas sēņu fermās. Nav jau brīnums, ja algu sola vismaz 1600 eiro uz rokas.
«Kaut diennakti sēdēsi, kamēr visas nolasīsi!» Kā ceļā posās sēņu lasītāji
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Jēkabpils ir sieviešu pilsēta. Vecpilsēta kā piesēta ar sievišķīgiem niekiem pildītām sīkbodītēm ar pašapzinīgiem nosaukumiem – tādiem kā «Golden Lady». Skaistumkopšanas kabineti un frizētavas ir katrās otrajās durvīs. Vīri laikam strādā ārzemēs.
Stiklotā zāle, kurā par darba iespējām Apvienotās Karalistes sēņu fermās stāsta smaidīga, gaišmataina latviešu meitene vārdā Daiga Leite, kura par sēņu lasīšanu zina ne no nostāstiem – pati desmit gadus nostrādājusi fermā, ir stāvgrūdām pilna. Publika raiba – gan gados jauni, gan pirmspensijas vecuma cilvēki. Daži atbraukuši no Rīgas. Ne vienam vien jau ir Anglijas un Īrijas darba pieredze. Notiekošo stingri uzrauga dažas VNA Jēkabpils filiāles darbinieces.
Sēņu idille
Pie durvīm mīņājas vīrs pirmspensijas vecumā. Paceļas pirkstgalos – skatās un ieklausās. Iekšā iet viņš neuzdrīkstas, bet saka, ka atnācis izlemt – varbūt kaut kas sanāks. Vīriem vēl gluži spēka gados - ap gadiem 60 - Jēkabpilī darbu atrast grūti. Andris Šmits pēdējos gadus sitas pa kokapstrādi – smagi jāstrādā 12 stundas, bet maksā minimālo algu. Apnicis. Padomju laikos viņš strādājis vislielākajā Jēkabpils uzņēmumā - dzelzsbetona rūpnīcā par elektriķi. «Visi lielākie uzņēmumi izpārdoti,» viņš noplāta rokas. «Būs vien jāriskē un jābrauc uz Īriju, ko darīsi...»
1600 eiro uz rokas. Tāda ir minimālā samaksa Īrijā, ko saņem arī sēņu fermās strādājošie. Tomēr 9,25 eiro stundā par velti kontā neieripos – jāizpilda norma, novācot 26 kg sēņu stundā. «Redzēsiet, nav nemaz tik grūti. Ja nesanāks, uz ielas nevienu svešā valstī nemetīs. Apkārtnē ir dārzeņu audzētavas – darba rokas vajadzīgas,» mierina Īrijas šampinjonu audzētāju kooperatīva «CMP Mushrooms» pārstāve. Čaklākie sēņu lasītāji nopelnot 2000 eiro neto – tātad uz rokas.
«Mans brālis strādā piecus gadus un nopelna 2500 eiro. Viena kundze no Varakļāniem arī ap 2000 eiro. Zemākā alga ir kādai pensijas vecuma kundzei, kura te Latvijā darbu neatradīs. Viņai atļauj palikt un nopelnīt 1200 eiro,»
stāsta Daiga.
Turklāt, lai pieteiktos, nav vajadzīgas angļu valodas zināšanas – pietiek ar fiziskā darba tikumu un spēju strādāt komandā. Bankā kontu atvērt palīdzēs, līgumu iztulkos. Darbs sākas 6.30. Dažkārt iznākot strādāt tikai dažas stundas, bet ne vairāk kā 8. Atkarībā no sezonas un pasūtījumu daudzuma jāstrādā 5, 6 dienas. Atvaļinājums parasti ir vasarā, kad darba ir maz, jo sēnes nav pieprasītas. Dzīvesvieta atrodas gleznainas lauku ainavas vidū pie sēņu fermas, Daiga demonstrē video, kurā redzamas romantiskas ķieģeļu mājiņas ar glītām istabiņām. Tās ir kopmītnes. Vienā istabiņā mitinās divi cilvēki; virtuve, saimniecības telpas un vannas istaba kopēja. Nedēļā par dzīvošanu jāmaksā no 35 līdz 50 eiro. Noteikumi stingri:
par smēķēšanu istabiņā sods 50 eiro, par ierašanos darbā alkohola reibumā – izmet no darba, bez ceremonijām.
Tuvējais veikals atrodas 3 kilometru attālumā, pilsēta dažu desmitu kilometru attālumā.
Ne jau naudā...
Tie, kuri jau ārzemēs strādājuši melno darbu, saprot, ka tik rožaini, kā pārstāve apraksta, nebūs. Piedāvājumiem parasti esot dažādi zemūdens akmeņi, par kuriem uzzini, tikai sākot strādāt. Piemēram, norma būs jāizpilda - sēdi starp sēnēm kaut vai diennakti. «26 kilogrami stundā ir daudz. Apjoms mazliet biedē,» saka kundze, kura jau strādājusi sēņu fermā. «Tev iedos noteiktu daudzumu un tas būs jānolasa.
Viņi saka ne vairāk par 8 stundām. Patiesībā sēdi kaut 15 stundas vai «sutku», kamēr visu nenolasi.
Sīkās sēnes nevar atstāt, jo tās nākamajā dienā jau ir lielas.»
Gita zālē ienāk ar nokavēšanos – vaigi sārti, skrējusi. Viņa šurp atbraukusi no Rīgas. Gita šobrīd strādā divos Rīgas pansionātos. Kopumā izdodas nopelnīt 750 eiro. Tomēr viņa nopietni apsver iespēju doties prom, jo jūt, ka darbs ir par smagu. Viņai caurām dienā jācilā un jākopj veci, nevarīgi cilvēki un arī tādi, kuriem ir dažādi veselības traucējumi – arī garīgi. «Nu kā jūs domājat? Diennakti vienā vietā, pa dienu otrā. Viss, nevaru.» Pagaidām viņu doties prom attur dēls, kurš vēl iet skolā. Tomēr pirms pieciem gadiem Gita jau strādāja Birmingemas viesnīcā par istabeni. Arī tas nebija viegls darbs, bet nopelnīja 1300 eiro mēnesī.
Mūsu sarunai pievienojas jēkabpiliete Ilze, kura, kā izrādās, arī strādājusi Birmingemā – vistu fabrikā un uz lauka. «Es visu pasauli esmu apbraukājusi – visur esmu bijusi vairākas reizes. Kāpēc ne, ja ir tāda iespēja – redzēt un vēl nopelnīt!» Viņa strādājusi Īrijā, Anglijā, Vācijā, Nīderlandē. «Tas bija interesants darbs! Vasarā uz lauka lasījām sīpolus un pupas. Tur bija puse pasaules – bulgāri, rumāņi, čigāni, tumšādainie, babaji.» Sieviete strādājusi arī vistu fabrikā pie konveijera. Nekāda vaina, labs darbs - viņa pēc būtības ir optimiste. Ilze saka, ka pelnījusi 1200 eiro mēnesī. «Citi saka - kas tā par naudu? Par tādu arī Latvijā var atrast darbu. Jā, bet ne jau viss slēpjas naudā. Es gribu redzēt, izbaudīt, iepazīt cilvēkus un kultūru.» Gita piedāvājumu vērtē kā reālu, tikai
viņa saprot, ka būs «baigi jārukā».
Ilze ir līdzīgās domās – izklaidi no šā darba viņa negaida.
Kāpēc jūs to pieļaujat?
Madoniete Daiga Leite – šobrīd Īrijas šampinjonu audzētāju kooperatīva tirgus attīstības menedžere - Īrijā ieradās 2008. gadā pēc skolas beigšanas. Viņas vecākiem nepietika naudas, lai sūtītu meitu koledžā, tāpēc uzņēmīgā meitene bija nolēmusi nopelnīt pati un atgriezties. Viss izvērtās citādāk. Pēc pieciem gadiem viņa jau bija trenere, kas apmāca jauniņos, vēl pēc gada tā dēvētā supervizore. Pēc tam viņa kļuva par vadītāju, bet darbu nācās nomainīt, jo pērnā gada septembrī meitene cieta autoavārijā, pēc kuras nedrīkstēja visu dienu staigāt. Šobrīd Daiga ar ģimeni pārcēlusies uz Madonu. Tagad braukā uz sapulcēm Īrijā.
«Mums ir plāns iet uz Lietuvu un Igauniju. Ja pieņems likumu, ceram arī uz Ukrainas tirgu.»
«Jūs zināt, kā uz lidostu nokļūt, – vai viņi mūs aizvedīs?» jautā pie darba piedāvājumu dēļa sastaptais omulīgais kungs. Jānis Paeglis pēc profesijas ir gaļas kūpinātājs. «Vo, šitāds,» viņš paceļ īkšķi, apliecinot, ka ir labs amata meistars. Daudzus gadus strādājis Jēkabpils gaļas kombinātā. «Novada vadītājiem es gribu pateikt: kāpēc viņi ļauj, lai mūsu labākais darbaspēks aizplūst uz Īriju?» viņš saka, skatoties fotoobjektīvā.
Sēņu audzētāju pārstāvji decembra sākumā ieplānojuši viesoties arī Rēzeknē, Alūksnē, Balvos un Gulbenē. Šā gada pirmajos deviņos mēnešos Īrijā palielinājies iebraucēju skaits no Latvijas.