«Ļoti daudzi cilvēki ir dusmīgi uz filmu. Nu kā tā drīkst – bakstīt ar salmiņu nevainīgu tārpiņu, ļauni priecāties un filmēt,» par dokumentālo stāstu «Dotais lielums: mana māte» raidījumā «Starp mums runājot» atklāj režisore Ieva Ozoliņa.
Režisore Ieva Ozoliņa: Nu nav riktīgi labi ar tiem vīriešiem Latvijā
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
«Bet no otras puses – tā ir nenormāla problēma, kas Latvijā ir. Nu nav riktīgi labi ar tiem vīriešiem! Un kāda tad man būtu jēga filmēt kaut kādus kanārijputniņus? Protams, es filmēšu cilvēkus!» tā režisore.
Viņa neslēpj, ka Raita dzīvesstāstu filmējusi arī tāpēc, ka viņai pašai ir bijušas problēmas ar vecākiem un konkrēti ar mammu. Abu attiecībās esot bijusi milzīga plaisa un siena, kas risināta arī šajā režisores darbā. «Kad es pirmo reizi satiku Raiti, man viņš likās šausmīgi interesants. Man likās - tur ir! Un varētu filmēt! Bet par ko tad varētu būt filma?»
Tomēr filmas ideju Ievai palīdzēja atrast kāds Raita ieraksts sociālajā vietnē «Facebook», kur viņš atklājis: «Es raustu valodu, un man ir neērti par to. Bet arī pamats domāt, ka tam ir sakars ar manu māti. Un es gribu to risināt.»
«Tad es viņam teicu – tu risini, bet es filmēšu!» raidījumā «Starp mums runājot» klāsta režisore. Ieva arī piebilst, ka, strādājot pie filmas, viņa daudz dziļāk izpratusi ne tikai pašu Raiti, bet arī viņa māti: «Kad sāku filmēt, es biju kopā tikai ar Raiti, es biju viņa pusē. Un arī Raitis man piegādāja tikai tādu materiālu, kas it kā atmasko viņa māti. Taču tad, kad sāku filmēt viņa māti, es sapratu, ka viss gluži nav tik vienkārši,» tā Ieva Ozoliņa.